Videosižeti no augšas pašā Rīgas centrā rāda gigantisku tautas pūli. Ja tas būtu Mežaparkā vai krastmalā, tad varētu domāt, ka atkārtojas Atmoda. Taču nē – tas ir pie Bastejkalna, ap Brīvības pieminekli. Vai ļaužu jūra par kaut ko cīnās, protestē? Pret krievu karu Ukrainā, kas teju var atnākt arī pie mums? Pret Krievijas taktisko kodolieroču izvietošanu tepat līdzās – Baltkrievijā? Par atbalstu ukraiņu cīņai? Pret kavēšanos apstiprināt Stambulas konvenciju? Pret trūkumu Latvijā? Nē, šī nav tāda demonstrācija. Te redzamas tautas gaviles par valsts hokeja komandas izcīnīto trešo vietu. Ļaužu ir tik daudz, ka vara izbrīvējusi pat brīvdienu kolektīvas sajūsmas izpaudumiem. Tāpēc katram ir iespēja atbraukt uz Rīgu, sagaidīt trešās vietas ieguvējus un kliegt aiz prieka. Vai šis viss notiek pa īstam? Latvijas galvaspilsētā? Jā, pa īstam. 2023.gada 29. maijā. Lēmums par pirmdienas pārvēršanu svētdienā visaugstākajā valsts politiskajā līmenī notika zibenīgi – pāris stundu laikā, pa nakti. Tie, kuri nākošajā rītā piecēlās, lai ietu uz skolu, darbu, tiesas procesu vai eksāmenu, tika atsēdināti pie aizslēgtām iestāžu durvīm. Ko vēlējās politiķi šādi lemjot? Ja esi Latvijas patriots, tad proti priecāties par trešo vietu. Ja esi uzņēmējs un strādājošajiem šodien jāmaksā dubultā alga, tad samierinies.  Ja neesi hokeja fans, tad iemācies mīlēt šo uzvaru piespiedu kārtā, jo visi tā dara dziļā sajūsmā. Ja neraudi aiz prieka par trešo vietu, tad neesi nekāds kārtīgs latvietis. Šāda ir „dzimtenes mīlestības“ cena. Nevis par savu sakārtoto māju, pārtikušo dzīvi vai lieliskajiem dabasskatiem, bet par hokeja komandas trešo vietu.

Patriotisma izpratnes standarti 

Sports mēdz būt opijs tautai. Veči iet uz mačiem, „iemet pa lampu“, sakliedz uz sportistiem laukumā, gavilē līdzi veiksmēm un neveiksmēm. Saģērbjas kā hokejisti, izkrāso seju patriotiskos toņos un kārtīgi izbrēcas par to vai ripa ir vai nav iemesta vārtos. Senos laikos pūļa stresu šādi nopludināja gladiatoru cīņas. Tagad līdzīgas emocijas piedzīvo sporta līdzjutēji, kas organizējas vienotās akcijās, lai nopludinātu zemē savu kūsājošo enerģiju. Pašlaik ļoti populāra ir kaušanās pirms un pēc mačiem. Tieši tāpat kā kārtīga lauku balle neiztiek bez fināla izkaušanās, īsti līdzjutēji arī nevar nomierināties pēc mača beigām. Viskauslīgākie mēdz būt angļu futbola līdzjutēji, kuru ierašanās starptautisko sacensību valstī parasti neiztiek bez tračiem un asinsizliešanas. Neatpaliek Krievijas futbola fani, kas mēdz piekaut pretinieku komandas līdzjutējus gan turpat stadionā (2012, Vroclava), gan uz ielas – stadiona tuvumā. Līdzjutējus dzenā policija. Tos aiztur ne tikai kaujoties, bet arī smagi piedzērušos bāros un ielu stūros. Kareivīgi ir serbu futbola fani, kas mēdz pat sakauties ar policistiem (Dženova, 2010) un nevienam nav noslēpums, ka Argentīnas, Turcijas, Itālijas un Skotijas futbola aktīvie līdzjutēji pašlaik ir paši bīstamākie pasaulē. Itālijas futbolā var manīt politisku cīņu kreiso Livorno kluba komandas futbola atbalstītāju kautiņos ar Lazio Roma futbola kluba komandas atbalstītājiem. Sistemātiski plēšas Real Madrid (savulaik Franko piekritēji) futbola fani ar katalāņu FC Barselona (Barça). Lai uzkurinātos, līdzjutēji bieži lieto alkoholu, reizēm arī kokaīnu un amfetamīnu. Emociju uzbangojumā uz laukuma tiek mestas lāpas, izraisīti ugunsgrēki tribīnēs, sarūpēti upuri un tāpēc tiek pārtraukti mači (Stokholma, 28. maijs 2023). Kāpēc tā notiek? „Tāpēc, ka šādi iespējams atbrīvoties no nelāgām emocijām, depresijas, jo līdzjutēju kustība veido iluzoru kopības formu, kurai cilvēks pēkšņi jūtas piederīgs. Viņš vairs nav viens un vientuļš klajā laukā, bet gan domubiedru un sabiedroto vidū“ (Bruggemeier, 2017, Zuschauer, Fans und Hooligans, www.bpb,de. 27.12) 

Taču no otras puses, nevajadzētu aizmirst, ka sports, tieši tāpat kā kultūra, ir izklaides industrijas sastāvdaļa. Bez publikas šis šovs nedarbojas un to pierādīja pandēmijas laiks. Tukšās tribīnes padarīja mačus garlaicīgus. Publika ir vajadzīga. Šī iemesla dēļ, kopš antīkās pasaules līdz šodienai atnācis sports kopā ar līdzjutējiem. Jā, viņi ir vajadzīgi un par to nav šaubu. Cits jautājums,  kāpēc Latvijas sabiedrībā šo sporta līdzjutēju kustību sasaista ar patriotisma pārbaudi, uzskatot, ka katram kārtīgām šīs valsts atbalstītājam jābūt arī hokeja vai basketbola izlases sportistu fanam? Domāju, ka šie standarti ir saglabājušies no Padomju Savienības laikiem. Starptautiskajā mediju vidē eksistē jēdziens „nespēj zaudēt kā krievu hokejists“ un tas nozīmē, ka sports vairs netiek uztverts kā spēle, bet gan kā kauja vai karš. Tajā noteikti jāuzvar. 

Hokejs arī šodien ir Vladimira Putina sporta propagandas prioritāte nr. 1. Pēc viņa pavēles tika filmēta filma „Leģenda nr. 17”(2013) par hokejistu Valentīnu Harlamovu. Pēc pirmizrādes Putins neslēpa savu atziņu, ka hokejs ir svarīga svira nācijas pašapziņas stiprināšanai un celšanai. Pēc viņa domām sportists (īpaši hokejists) ir simbols nācijas spēkam un stiprumam, “panākumiem un varenumam“ (Rusofilm,2013). Kad Putins svinēja savu 63. dzimšanas dienu, tad svētku balles satura iekļāvās arī hokeja mačs ar paša Putina piedalīšanos. Kopā ar viņu uz laukuma nostājās filmas aktieri un pazīstami hokejisti. Protams, ka Putinam hokejs ir cieši saistīts ar politiku un to lieliski pierāda tā pati filma „Leģenda nr. 17” kā arī neskaitāmie diktatora izteikumi. 

Vai Latvija ir psiholoģiski pārmantojusi Viktora Tihonova atvestās Rīgas Dinamo tradīcijas un nespēj no šī forsētā sovjetisma atbrīvoties joprojām? Jā, tā ir. 1970.gadā uzceltā Rīgas sporta (hokeja) pils ir nojaukta, bet  politiskās atraugas palikušas.: par katru cenu jāuzvar trešā vietā jāsumina kā uzvara karā.  

Puķu likšana pie vēstniecībām un citas dēkas  

Mūsu hokeja fani nepieder kauslīgo grupējumam. Tie braukā līdzi savai izlasei uz mačiem ārzemēs un uzvaras brīžos (pēc zaļumballes) dodas pie uzvarēto pretinieku vēstniecības nolikt tur ziedus. Paši ir sajūsmā par savu „izdomas bagātību“ un domā, ka apkārtnei šie joki ļoti patīk. Lai gan ir jau tā, ka pašam pārbaudīt savu joku kvalitāti ir grūti. Izjautātie nemēdz jokot atpakaļ.

Protams, ka mūsu hokeja līdzjutēji var izdomāt vēl jaunas dēkas un nodarbes, izgudrot citas delverības un tematiskas anekdotes, lai paši par tām priecātos. Tiktāl viss ok, pret to man nav iebildumu, jo katrs var izklaidēties kā vien vēlas, ja nedara apkārtējiem pāri. 

Kā paliek ar viņu spiedienu uz sabiedrību? Sporta fani mēdz būt ļoti aizrautīgi. Viņu kaisle uz savu sporta veidu un komandu ir bezgalīga kā mīlestība. 

Pretargumenti te nedarbojas. Tas nozīmē, ka, ja šos fanus sāk atbalstīt politiķi, tad „līdzjušana“ savai komandai iegūst jaunas dimensijas.  Tad šī vairs nav vienas aktīvas sabiedrības daļas apsēstība ar savu kaislību, bet pārvēršas par normu arī visiem pārējiem. Nesākšu uzskaitīt kuri politiķi pirmdien centās nopelnīt politisko punktus uz „hokeja svētdienas“ rēķina.  To bija diezgan daudz: gan tie, kas lēma par pirmdienas pārvēršanu svētdienā, gan tie, kas paši uzvilkuši hokeja komandas formu uzvedās kā publiski uzvarētāji.

Kāds ir mana raksta slēdziens? Labi, ka mūsu hokejisti šajā turnīrā lieliski nospēlējuši. Apsveicu. Labi. Lieliski ka daudziem par to prieks. Taču ir nejēdzība, ja ar politiska lēmuma palīdzību pirmdiena tika pārvērsta par svētdienu un ar šī politiskā dekrēta palīdzību visai tautai nācās obligāti pieslieties hokeja līdzjutējiem. Tas nav godīgi un taisnīgi. To var uzskatīt par sporta fanu spiedienu uz sabiedrību ar politiskās sviras palīdzību.

Tas nozīmē, ka sporta kārts tiek aktīvi izmantota Latvijas politikā un ar to zvejoti vēlētāji noteiktiem grupējumiem. Ar to var saprast, ka sporta fani atrodas ļoti tuvu mūsu valsts politiskajām svirām un spēj panākt sev svarīgu lēmumu pieņemšanu (ārkārtas režīmā) Putina stilā.  

Pirmdienai nevajadzēja pārvērsties par svētdienu trešās vietas dēļ, jo Latvija nav Āfrikas valsts, kuru pasaule atpazīs ar hokeju tieši tāpat kā Eritreju ar tās maratonistiem. Mūsu valstij ir citas, nozīmīgākas un katram pilsonim svarīgākas vērtības. Pie tām arī paliksim.