Pagaidām ukraiņu ofensīvas rezultāta ir atkaroti daži ciemi, bet līdz krievu ierakumiem vēl nav tikts. Nav zināms kā ukraiņi rīkosies un kāda būs to kaujas stratēģija. Krievi, ierakušies līdz kaklam, tup un gaida. Pirms gada un rudenī ukraiņi virzījās uz priekšu lielā ātrumā. Tagad krievi izskatās labāk sagatavojušies un atkarot 6000 km pa 10 dienām (kā tas notika pie Hersonas) pagaidām ukraiņiem nav izdevies.

Esot atbrīvoti 90 kvadrātkilometri. Tātad vairāku ciemi starp Zaporižju un Doņecku.

Prezidents apgalvo, ka uzbrukums ir sācies. Taču notiekošais vairāk atgādina uvertīru. 

Izskatās, ka uzbrukums būs vērsts uz dienvidiem. Uz Azovas jūru. Vismaz šādus signālus raida ukraiņi un vēlas lai mēs (un krievi) saprotam, ka tieši tā tas arī būs. 

Vienlaikus kaujas notiek arī pie Bahmutas. Rodas iespaids, ka krievus tur ielenc, taču īstas skaidrības par to, kas tur notiek, pagaidām nav. 

Tas, ka centrālais uzbrukums varētu notikt dienvidu virzienā, nav nekās negaidīts. Tas ir loģiski. Šādi var sašķelt krievu okupēto teritoriju uz pusēm. Tās krievu daļas, kas paliks rietumos, būs nogrieztas no savējiem. Tos būs iespējams apgādāt tikai no Krimas puses. Tad ukraiņiem pastāv iespēja atkarot arī Krimu. 

Nav izslēgts, ka atkarotie ciemi kļūs par starta punktu apjomīgākām cīņām gar Mokri Jali upi. Lai vēlāk pārsviestos uz Melitopoli un Tokmaku. 

Kā norāda avots Ukrainas ģenerālštābā, viss šis karš ir liela šaha spēle. Cenšoties izprovocēt pretinieku muļķīgiem gājieniem. „Neesam ieslēguši centrālos spēkus, krievi arī to vēl nav izdarījuši“ (The Economist)  

Kāda ir krievu stratēģija?

To var formulēt īsi – sapostīt visu, kas ukraiņiem ir. Kremlis nav spējīgs kaut ko veidot un radīt. Tas prot tikai postīt un iznīcināt. Bučā uzreiz sāka masveidā slepkavot vietējos, Mariopolē bombardēt dzemdību namu, Donbasā iznīcināt pilsētas un demolējot elektrotīklu panākt, ka bērni un sirmgalvji nosalst paši savās gultās. 

Tagad Kremļa galvenais režisors mums visiem piedāvā nākamās posta ainas no Ukrainas – iznīcināto dambi Kahovkā un gigantiskus plūdus. Slīkst cilvēki, zvērudārza iemītnieki, suņi, kaķi un pat vāveres. Putinam ar šo izdevies noslīcināt neskaitāmus ukraiņu ciemus, kuros dzīvoja 40 000 cilvēku. Tagad viņš ir sagrāvis arī ukraiņu lauksaimniecību un šogad nav cerību uz labām ražām Ukrainā. Plūdu zonā. 

Tas nozīmē, ka krievi nodarbojas arī ar ekocīdu jeb ekosistēmas iznīcināšanu. 

Šo destruktīvo krievu dvēseles dabu labi apraksta ukraiņu literatūras kritiķe Tatjana Ogarkova. Viņa to formulē šādi: „ Krieviem ir pieņemts veikt noziegumus un nesaņemt par to sodu. Tāpat ir pieņemts sodīt cilvēkus skarbi par to, ka viņi nekādu noziegumu nav veikuši. Proti – ir nevainīgi.  Tāda ir krievu daba – sodīt upuri bez iemesla. Sodīt un viss.” 

Interesantas ir viņas domas par Hitleru un Staļinu. Nacistiem Vācijā bija noteikta slepkavošanas loģika. Viņi iznīcināja neāriešus un komunistus. Turpretī Staļins bija spējīgs nogalināt ikvienu cilvēku, bez iemesla. Neloģiska, patvaļīgā vardarbība caurvij krievu vēsturi visos tās posmos. Arī šajā gadījumā netiek pat mēģināts loģiski saprast, ka šādai Ukrainas okupācijai nav jēgas. Nē, tā vietā tiek malts par „denacifikāciju„ (Ukrainas atbrīvošanu no nacistiem) un gatavību „apturēt NATO ekspansiju“. Būtībā tas ir sadisms pret kaimiņtautu. Legāla vardarbība, bandītisms. Pārkāpjot visus kara ētikas likumus un bez kompleksiem liekot lietā kara noziegumus, ja ir vajadzība. 

Krievijai vajagot veidot līdzsvaru pasaules politikā. Taču tai nav izdevies nedz izveidot kādu politisku vai ekonomisku valsts pārvaldes modeli, kas citus varētu ieinteresēt. Tas nozīmē, ka krieviem nav nekā ko pasaulei dot un citām tautām ko piedāvāt. Tikai spēju noraut visus lejā līdz savam zemajam – bandītisma līmenim. 

Tas arī viss. 

Pēc Kahovkas dambja saspridzināšanas krievu ģenerālis Dobrušinkijs televīzijas šovā draudēja, ka saspridzināšot visas Kijivas ūdenstvertnes. Kāpēc? „Tāpēc, ka mēs to varam izdarīt!“, – smējās krievu armijnieks. 

Vienlaikus krieviem ir raksturīgs cinisms un nežēlība arī pret savējiem.  Savus karavīrus viņi sūta drošā nāvē un atstāj kaujas laukā sapūt. Lai šie cilvēki neskaitītos miruši un ģimenēm tāpēc nebūtu jāmaksā kompensācijas. 

Kur radies šīs postīšanas trakums? Sagraušanas kaislība? Iznīcināšanas aizrautība? Jau 1912.gadā Krievijas ebreju psihoanalītiķe Sabina Špīlreina izvirzīja teoriju, ka cilvēka nāves dzinulis ir tik pat spēcīgs kā vēlme dzīvot. Savu teoriju viņa veidoja, balsoties uz krievu tautas pasakām. Freidam šķita, ka tas ir „pārāk šausmīgi“. Taču pēc pirmā pasaule skara viņš Sabinai piekrita. 

Pie viena ar Krievija cenšas nosūtīt pasaulei ziņojumu ar sekojošu saturu: kapitulējiet mūsu pārspēka priekšā. Mūsu ir daudz, tāpēc pakļaujieties. Jo citas izvēles jums nav. 

Tāpēc neraugoties uz to, ka dzīves standarts Krievijā ir ļoti zems, cilvēki tur nav pārtikuši un laimīgi, viņu posts gūst gandarījumu no šādas sadisma loģikas. Tāpēc Putina ārprāts tur darbojas. 

Mēs neesam šajā sadisma murgu akacī iesprostoti un „neaiziesim pa pieskari“ kopā ar putinistiem. 

Tā tas būs.