Speciāli TVNET

Pat 30 gadus pēc Austrumvācijas un Rietumvācijas apvienošanas, ekonomiskā, politiskā un psiholoģiskā plaisa starp „ostis“ un „vestis“ ir spēkā joprojām. Tas, ka rietumeiropieši skatās uz austrumeiropiešiem no augšas, ir zināma lieta. Tas turpinās jau 30 gadus, lai gan vairums no mums cenšas un mēģina šo plaisu neredzēt. Īpaši tad, ja pašiem jānoenkurojas „vecajā, pārtikušajā pasaulē“ uz pastāvīgu dzīvi un jāiemācās „dižciltīgās vides“ dzēlienus un psiholoģisko teroru – mobingu nejust. Tagad par šo nelāgo – apzināto pazemošanu ir uzrakstīta pat grāmata. Tā izraisījusi spraigas debates Vācijā un citur, jo liecina, ka nekāda austrumu : rietumu psiholoģiskā konflikta nav. Ir tikai apzināta cilvēku iedalīšanā „pareizajos“ un „nepareizajos“, šķirojot pēc dzimšanas vietas pasē. Tāpēc vajadzētu ieviest jaunu svešvārdu, kas apzīmē šo nelāgo īpašību – vajāt sabiedrība grupas, kas zināmu mūža daļu ir bijušas spiestas pavadīt komunistu diktatūru cietumvalstīs. Uzskatot, ka tāpēc šie cilvēki tāpēc ir sliktāki. Šo vārdu vajag atrast un legalizēt. Parādīt pasaulei kā neakceptējamu vajāšanas veidu. Tāds laiks ir pienācis.    

Vai saderīgie savienojas? 

1989.gada decembrī bijušais Vācijas kanclers Villijs Brands komentēja Berlīnes mūra krišanu ar vārdiem: „ Tie, kas sader, arī saaug kopā“. Diemžēl tā nav iznācis. Saaugšana nav notikusi. Valstis ir apvienotas zem Rietumvācijas „lietussarga“, taču pat 30 gadus pēc rietumu-austrumu apvienošanas, pastāv atšķirības un konflikti kā dziļa plaisa. Kā aiza. Tā stiepjas pa robežu, kas agrāk nodalīja Vācijas Federatīvo Republiku no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Kurš pie tā vainīgs? Protams, ka rietumvācieši. Tā uzskata grāmatas autors: Dirks Ošmans savā grāmatā „ Austrumi. Kāds rietumvāciešu atklājums“. Pašlaik šīs darbs ir ļoti, ļoti populārs un tiek plaši apspriests. Autors ir Leipcigas universitātes literatūras zinātņu profesors. Viņš neesot velējies uzrakstīt skandālu. Taču tracis ir iznācis. No otras puses teksts ir pamflets un lielā mērā atgādina Lutera tēzes vai Zolā ”J’accuse”. Tieši tāpēc nedaudz provocē sabiedrību.

Par ko ir šī grāmata? Par to, ka 30 gadus pēc Vācijas apvienošanas, pastāv būtiskas ekonomiskas un sociālas atšķirības starp austrumu un rietumu „zonu“ iedzīvotājiem. Austrumvācieši krietni zaudē rietumvāciešiem visās jomās. Ieskaitot algas, pensijas. Arī privātīpašuma sfērā. Lielāko daļu Austrumvācijas īpašumu tagad pieder rietumvāciešiem. Valsts pārvadē, zinātniskos centros, biznesā, medijos un iestādēs reti augstus amatus ieņem austrumvācieši. Pašlaik tikai 3% visaugstākajā līmenī priekšnieko austrumvācieši, lai gan viņi veido 17% no Vācijas iedzīvotāju skaita. Armijā amatos nav neviena, kas būtu cēlies no Austrumvācijas. Tendence saglabājas un pat pastiprinās. „Ostis“ tiek mobāts tālāk, bez sirdsapziņas pārmetumiem, jo skaitās „sliktāks“ un „nevērtīgāks“ par caurmēra rietumvācieti. 

Dirks Ošmans savā grāmatā izvirza tēzi, ka nav pierādījies aizspriedums par „slikto austrumvācieti“, taču šo aizspriedumu uztur dzīvu vajātāji. Tie arī izveidojuši austrumvācieša neglīto tēlu un uztur to pie dzīvības, lai izmantotu kontrastam ar savu „pareizo un labo“ tēlu. 

Dumjā, neizdarīgā, neapķērīgā, paviršā un nekam nederīgā austrumvācieša tēls tika izveidots jau Vāciju apvienošanas brīdī. Toreiz austrumvācieši skaitījās „trūcīgie brālēni un māsīcas no austrumiem“, kas būs spiesti ubagot zināšanas no pārtikušajiem un gudrajiem rietumvāciešiem. Mācīties kā funkcionē tirgus ekonomika. Kas ir demokrātija. Austrumvācijas iedzīvotāju izglītība, spējas un zināšanas tika devalvētas līdz nulles līmenim un šo ilūziju aktīvi atbalstīja rietumvācu mediji. Ošmans uzskata, ka 30 gadu garumā vācieši (no bijušās DDR un viņu pēcnācēji) tiek attēloti kā ļoti dumji cilvēki, neglīti, slinki, trūcīgi, ar rasismu apsēti labējie nacionālisti. Turpretī rietumvācieši tiek cītīgi attēloti kā skaisti, gudri, čakli, talantīgi, bagāti, liberāli domājoši demokrāti. Viss viņu daiļums cēlies no bijušās BRD jeb VFR, kas faktiski esot „tā īstā Vācija“. „Tie otrie“  ieradušies no „nepareizās Vācijas“ un tāpēc ir triecami projām.

Loģiski, ka laika gaitā cilvēkus no austrumu Vācijas, pretnostatīja īstajiem vāciešiem. Tas nozīmēja, ka viņi nav derīgi un vērā ņemami tautieši. Ar laiku varēja sākt šo personu „psiholoģisku izsaldēšanu“ ko šodien sauc par „kancelkultūru“. Šo mobingu, kas izpaužas gan izsmieklā un vajāšanās, gan aizspriedumus nedodot „ostis“ atbilstošus amatus valsts pārvaldē, medijos un armijā, var uzskatīt par sabiedrības apzinātu graušanu. Tas ir drauds demokrātijai, jo nedod vienai sabiedrības daļai izbaudīt priekšrocības, kas otrai – priviliģētajai daļai ir norma. Līdz šim Ošmans nebija tik populārs, izdodot savus pētījumus par Lesingu, Šilleru vai Kafku. Taču tagad viņa tēzes Vācijā apspriežot uz katra ielas stūra. 

Kritiskā acs

Visi nav sajūsmā par viņa grāmatu. Piemēram, Süddeutsche Zeitung uzskata, ka atklājums esot par vēlu pateikts, taču pret faktiem arī žurnālistiem nav iebildumu. Jāuzsver, ka šis nav vienīgais vai pirmais problēmas pētījums. Sociologs Stefens Maus jau agrāk rakstīja par to, ka apvienošana nav notikusi korekti. 1990.gadā tika apvienotas divas atšķirīgas valstis. Vācijas Demokrātiskā Republika bija noslēgta, homogena strādnieku diktatūras valsts, kas bija etniski noslēgta. Turpretī VFR dominēja pārticis vidusslānis, kas bija pieradis pie krāsainajiem imigrantiem un deva priekšroku individuālismam (nevis kolektīvismam kā VDR).  Atkalapvienošana norisinājās sasteigti, neviens neiedomājās, ka tas var būt sarežģīti. Pēc Stefena Mausa domām vajadzēja veikt šo procesu pakāpeniski, piemērojot sabiedrības spējai iekļauties un socializēties jaunajā vidē. Tobrīd bija runa tikai par pakļaušanu, nevis iekļaušanu. Ivans Krastevs šo procedūru nodēvēja par “be like the west” un konstatēja, ka faktiski notika iekļaušanas imitācija. Radot cilvēkos sajūtu, ka viņiem kaut kas jātēlo un jāspēlē līdzi svešam scenārijam. Cilvēki tagad drīkstēja vairāk ceļot, tālāk redzēt un dzirdēt, taču viņu sociāla un politiskā ietekme tika ierobežota. 

Pats autors Ošmans atzīst, ka neko skandalozi jaunu viņš nav pateicis, taču uzsver nepieciešamību pēc debatēm. Galu galā nekad, neviens iepriekš nebija pateicis skaidri un gaiši kurš pie šiem propagandas stereotipiem ir vainīgs. Upuri vai to vajātāji?  Skaidrs, ka toni visus šos 30 gadus ir noteikuši vajātāji – rietumvācieši. 

Taču Ošmana grāmata nepatīk arī austrumvāciešiem pašiem, kas nevēlas uzņemties upura lomu. Lai gan galvenā stīga šajā darbā ir cita – kāpēc vispār tiek turpināta prakse novērtēt vai konkrētais cilvēks ir no austrumu vai rietumu Vācijas? Kam tas nepieciešams? Galu galā cilvēks var būt dzimis kādā ciemā vai pilsētā un tam nav nekāda sakara ar to kāds režīms kādreiz šajā pasaules daļā ir valdījis. Taču ir cilvēki, kuriem vajag šo „faktu“, lai veiksmīgāk vajātu un izsmietu pārējos. Paradoksāli, ka Vācijas valdībā joprojām ir valsts sekretāra amats personai, kas atbild par austrumvāciešiem. It kā šie cilvēki būtu problēmu zona, nerunātu vāciski vai nespētu iekļauties vācu sabiedrībā. Tas nozīmē, ka Vācijas valdība uzskata austrumvāciešus par diskriminētu grupu. Vai viņi ir minoritāte? Politiskā minoritāte? 

Dzimšanas vieta kā marķējums

Ošmana grāmatā ir vairākas strīdīgas vietas un tās vairāk attiecas uz Vācijas iekšējām problēmām. Taču man šī grāmata sasaucās ar savādībām, kas redzamas ik uz soļa arī mūsu vidē. Joprojām nav skaidrs kāpēc Eiropas Savienības birokrāti uzskata par svarīgu Eiropas Savienības pilsoņa dzimšanas vietas atzīmēšanu pasē. Kāda nozīme viņa biogrāfijā ir tam kurš šī persona ir piedzimusi? Pats taču nav savu dzimšanas vietu izvēlējies. Kāpēc tas jānorāda pasē?

Vairākas reizes Briselei tika lūgts anulēt pasē šo nevajadzīgo norādi, taču šo iniciatīvu noraidīja. 

Acīmredzot joprojām dzīva ir vajadzība šķirot cilvēkus. Savulaik pirmie to sāka darīt Spānijas un Portugāles vadoņi, mēģinot noskaidrot kuri ir pareizajām un kuri – ar nepareizajām asinīm. Pēc tam sekoja rasu teorētiķi un cilvēku selekcionēšanas entuziasti. „Lai gan ir pierādīts, ka āriešu nav un nekad nav bijuši, tomēr eksistē cilvēki, kuri visiem spēkiem pieturas pie ticības, ka tādi kādreiz būs“ (Hjustons Hovards Čemberleins). Iespējams, ka šis apgalvojums arī izskaidro apsēstību ar apkārtējo cilvēku marķēšanu, izejot no vietas un valsts kur viņi ir dzimuši.