Speciāli TVNET

Vasaras apvērsuma mēģinājums Krievijā Saulgriežos un tam sekojošā Prigožina lidmašīnas uzspridzināšana ir Viljama Šekspīra drāmu cienīga notikumu ķēde. To var uzvest uz skatuves un iespējams arī filmēt kā daudzsēriju lenti. Autora fantāzijai šeit plašas izteiksmes iespējas. Taču kas notika aiz kulisēm? Kā tas tā atgadījās?  To nezinām arī šodien. Taču (arī bez dokumentu liecībām) šis vāgnerarmijas spožums un posts ļauj labāk saprast Putina režīma vājības un trūkumus. 

Prigožina stallis

Jevgeņijs Prigožins jeb krievu privātās armijas „Vagner“ dibinātājs un vadītājs gāja bojā 23. augustā, šogad. Lidmašīnas katastrofā. Pa ceļam no Pēterburgas uz Maskavu. Lidaparāts uzsprāga gaisā. Viss liecina par lādiņa detonāciju.  Piektajā oktobrī Vladimirs Putins oficiāli paziņoja, ka sprādzienu lidmašīnā izraisījusi granāta. To esot izmantojis kāds no privātās Prigožina lidmašīnas pasažieriem. Visi lidmašīnas salonā esot lietojuši alkoholu un narkotikas. Tā apgalvo Putins pats. Lai gan no malas izskatās, ka tā bija Putina pasūtīta slepkavība, kuru realizēja Kremļa algotie slepkavas. Šādi no skatuves tika novākts elastīgs Putina ietekmes instruments – privātā armija, kas Sīrijā, Libijā un Centrālāfrikas Republikā traucēja rietumeiropiešiem un uzdevās par miera spēkiem. Stutējot Krievijas lielvaras ideju. Atbalstot (par labu samaksu) vietējos diktatorus. Pie kam Kremlis sistemātiski noliedza, ka vāgneriešiem būtu jebkāds „sakars“ ar Krievijas armiju vai Putina politisko līniju „trešajās valstīs“. Taču aktīvi šo spēku izmantoja savās interesēs.  

Prigožins un viņa „stallis“ tika izveidots Krievijas impērisko ambīciju atjaunošanai un bija Putina kalpībā. Kremlis to finansēja un izmantoja pēc saviem ieskatiem. 

Vienīgais brīdis, kad „scenārijs pārtrūka“ bija Prigožina rīkotais apvērsums 23. – 24.jūnijā, kurā Putins neiejaucās. Pēc „Maskavas marša“ apturēšanas Prigožins kļuva ļoti populārs tautā un daudzi pieļāva, ka viņš (faktiski turpinot savu gaitu) būtu varējis nonākt līdz Kremlim. Taču pats Prigožins šo pasākumu apturēja. Daudzi bija vīlušies, jo cerēja uz dramatisku notikumu attīstību un varas maiņu Kremlī. 

Pēc šīs „apstāšanās pusceļā“, kuru organizēja pats Prigožins, sekoja savāda reakcija. Putins nevis pieņēma Prigžinu un apsveica par pareiza lēmuma pieņemšanu, bet gan nostājās agresīvā pozā. Vāgnerarmija pēkšņi pārvērtās nelegālā organizācijā un Putins skaļi paziņoja visai pasaulei, ka šis bruņotais grupējums faktiski uzturēts par krievu nodokļu maksātāju naudu, jo saņēmis regulāri miljoniem rubļu no valsts kases. Tātad –  grupējums „Vagner“  it kā piederējis Jevgeņijam Prigožinam, bet to finansējusi Krievija. Šo faktu Putins vienmēr tika noliedzis. Tagad viņš pats šo faktu pēkšņi publiskoja paziņoja kā noslēpumu vai atmaskojumu.  

Kopš šī Putina paziņojuma bija skaidrs, ka vāgneriešiem iestājušies slikti laiki un viņi tiks izformēti. Līderis noteikti tiks novākts. Tā arī notika – Prigožins gāja bojā lidmašīnas katastrofā un viņa armiju likvidēja. Iekļaujot Krievijas bruņoto spēku sastāvā. 

Lai gan pati šī armija un tās dibināšana bija liels paradokss un pat absurds. Idejas autors laikam bija Putins pats, taču organizēšanu viņš deleģēja savam pavāram Jevgeņijam Prigožinam. Kas šis bija par bruņotu grupējumu? Tā bija nesaputama armija, kas it kā pieder privātpersonai, taču karo ārzemēs, aizstāvot Krievijas vajadzības un intereses.  

Šādas privātās armijas Krievijā uzradās pēc Padomju Savienības sabrukuma. Viena daļa no tām bija vairāk apsardzes firmas, kas piederēja oligarhiem. Citas organizēja krievu nacionālisti un sovjetistsma idejas slavinātāji. Boris Jeļcina laika viena šāda armija aizstāvēja krievu intereses Moldāvijas Piedņestrā (1991) un Grūzijas Abhāzijā (1993), kā arī pirmā Čečenijas kara laikā (1994).  Šajos krievu privāto armiju „karos“ skolojās arī Ukrainas austrumu teritoriju okupants (2014) Igors Girkins.  

Jāuzsver, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma, privātās armijas bija modē arī citur. Vadošajās pozīcijās šeit bija ASV, kas radīja privātas armijas kaujām Afganistānā un Irākā. To skaitā bēdīgi slavenais grupējums Blackwater, kurš bija iesaistīts civilo irākiešu noslepkavošanā. Kopš šiem laikiem privātās armijas tiek uzskatītas par svarīgu lielvalstu aizsardzības industrijas sastāvdaļu.

Kremlis šim procesam pieslēdzās padomju stilā: vispirms izveidojot likumu, ka privātās armijas nedrīkst Krievijā veidot un pēc tam noslēdzot līgumus ar vairākām krievu privātarmijām, kas ir gatavas aizstāvēt valsts intereses tur kur Putinam. vajadzēs. Taču no otras puses vairākas šādas privātas armijas, kas pakļaujas savu līderu komandām, var kļūt par draudu imperatoriem un diktatoriem pašiem. Tās ir bīstamas. Putins šādu iespēju saprata tikai šogad.

Vāgneriešiem bija arī dažas citas specifiskas pazīmes, kas šo privāto armiju atšķīra no līdzīgām citās valstīs. Ukrainā un Sīrijā vāgnerieši izvirzījās līderpozīcijās, nevis papildināja valsts oficiālos bruņotos spēkus. Otra lieta – tās rindās tika iesaistītas sodītas personas jeb cietumnieki, kuru uzdevums bija aizstāt profesionālos karavīrus. Tad, kad karotāju Ukrainā krieviem šim mērķim nepietika. Ideju attīstīja Prigožins, kuram pašam nebija nekādas militāras izglītības. Šis paņēmiens palīdzēja Putinam, jo viņam vajadzēja tupināt tēlot krievu tautai, ka šis nav karš bet tikai „specoperācija“. Taču karotāju operācijai nepietika.  

Pats interesantākais ir tas, ka Krievijā nav atļauta privāto armiju dibināšana. Šī iemesla dēļ Putins vienmēr noliedza, ka šis grupējums būtu kādā veidā saistīts ar Krieviju vai Kremli, taču uzdevumus Putina interesēs tas veica regulāri. 

Vāgnerieši aktīvi karoja, slepkavoja un šāva ārzemju konfliktu zonās, noliedzot savu saistību ar Putinu. Lai gan naudu par pakalpojumiem krievu privātajai armijai maksāja Sīrijas enerģētikas uzņēmums,  Mali rūdu raktuves un Lībijas diktatūras režīms. Paralēli karošanai ar ieročiem, Prigožins attīstīja arī slaveno Pēterburgas troļļu fabriku. Tā ražoja un turpina ražot melus par pasaules notikumiem dažādu valstu valodās. Pazīstamākais šīs „fabrikas“ uzbrukums ir iejaukšanās ASV prezidenta vēlēšanās 2016.gadā, panākot Hilarijas Klintones kompromitēšanu un Donalda Trampa ievēlēšanu prezidenta amatā. 

Tas nozīmē, ka Putina impērijai vienmēr bijis raksturīgs izmantot ļoti dažādi organizētus uzbrukumus, savu interešu aizstāvībai. Putins ap sevi ir izveidojis sviru sistēmu, kurā visa vara ir tikai viņa rokās. Viņš var piešķirt un atņemt privilēģijas, pārdalīt Krievijas resursus, apklusināt nevēlamas balsis, pazudināt un iznīcināt cilvēkus pēc saviem ieskatiem. Šī mērķa vārdā darbojas nerakstīti likumi, kas ir faktiski galvenie Krievijas „likumi“. Iestāžu vai institūciju vietā funkcionē „savējo tīkls“, kas izpilda visas vadoņa pavēles zibenīgi. 

Kas vēl zināms par grupu „Vagner“? Tās dibināšanā iesaistījās GRU/GU. Tāpēc 2018.gadā tika nogalināti trīs žurnālisti, kas centās noskaidrot „Vagner“ darbības īpatnības Centrālāfrikas Republikā. Pie viena cieta vēl divi krievi, kas arī bija iesaistīti šajā atmaskojošajā plānā. Abi tika indēti un trešais izmests pa sava dzīvokļa piektā stāva logu. Protams, ka Krievijā šīs nāves tika traktētas kā pašnāvības.       

Pazīšanās jeb „blata“ sistēma

Prigožins bija pazīstams ar Putinu 30 gadus. Nākamais vāgneriešu šefs bija sēdējis cietumā, tirgojies ar desām savā kioskā Pēterburgā. Līdz beidzot nokļuvis līdz Krievijas varas virsotnei. Pateicoties saviem kontaktiem ar Putinu. 

Kur cēlies nosaukums „Vagner? Idejas autors esot bijis krievu desantnieks Dmitrijs Utkins, kurš aktīvi karojis okupētās Ukrainas teritorijā. Viņam ļoti patikusi vācu nacisma estētika un Vāgnera mūzika. Tā esot varonīga un pacilājoša. Noderīga karotājiem visās frontēs. Iespējams, ka kādreiz uzzināsim arī citus faktus, kas pamatos šī nosaukuma izcelsmi, taču ir zināms, ka vāgnerieši sevi uzskatījuši par „modernajiem vikingiem“. Visi pasaules bruņotie konflikti viņiem dod iespēju nopelnīt naudu. Ja šī karošana ir arī Putina un Krievija interesēs, tad visi vārti vaļā arī viņiem. 

Grupas „Vagner“ problēmas sākas līdz ar Prigožina konfliktiem ar Krievijas armijas virspavēlniecību un Aizsardzības ministru. Pirmās domstarpības starp Prigožinu un armiju bija redzamas 2018.gadā, Sīrijas kara apstākļos, kuros vāgnerieši piedalījās operācijās Deir ez Zorā. Lielākajā pilsētā Sīrijas austrumos. Tā atrodas 450 km uz ziemeļaustrumiem no Damaskas. Eifratas upes krastā. 

Krievijas armija vadība tobrīd neinformēja amerikāņus, ka šajā zonā cīnās „Vagner“ grupa no Krievijas. Tāpēc ASV uzbrukuma apstākļos simtiem krievu gāja bojā. Vainīgā bija Maskava, kas amerikāņus par šo faktu nebija informējusi. Grūti pateikt vai tā bija ierēdņu neizdarība vai Kremļa nevēlēšanās atklāt krievu privātās armijas pozīcijas. Taču upuri šai akcijai bija milzīgi un kopš šī brīža Prigožins kļuva ļoti aizdomīgs. Neiecietīgs pret Aizsardzības ministrijas neizdarību.

Līdzīga aina bija novērojama Saulgriežu gājienā uz Maskavu. Konfliktu izraisīja pēkšņais Aizsardzības ministra Sergeja Šoigū lēmums iekļaut visus karotājus Krievijas bruņotajos spēkos. Šāda pavēle apdraudēja grupas „Vagner“ eksistenci, tās ienākumu avotus un dzīvesveidu. Jevgeņijs Prigožins to uztvēra kā izrēķināšanos un sāka publiski izteikties pret Šoigū un karu Ukrainā „kā tādu“. Nosaucot karu par „lieliem meliem“, kas tiek izplatīti no Kremļa puses, jo nekādu nacistu Ukrainā vispār neesot un tāpēc arī kara iemesls esot izdomāts.  Brīdī, kad satracinātie vāgnerieši pārtrauca savu maršu uz Maskavu, bija notriekti seši krievu kaujas helikopteri, nogalināti 13 krievu karavīri, okupēta armijas virspavēlniecība Rostovā pie Donas un daudz netrūka, lai viņi nosoļotu līdz Maskavai.

Taču Prigožins pēkšņi apstājās un apturēja savu privāto karaspēku, kas bija paguvis aiziet gandrīz līdz galvaspilsētai. 

Apvērsums apstājās un Prigožins tika novērtēts kā nodevējs. Lai gan it kā cīnījās par savas privātās armijas privilēģiju saglabāšanu. Nevis valsts varas gāšanu. 

Pēc tam vāgneriešus pievienoja armijai, nebija nekādas izmeklēšanas par notikušo. Nevienam nekas nebija jāpaskaidro, jo Putins visu izlemj pats. Pāris virsniekus atlaida no darba, arestēja vai viņi pazuda. Pēc diviem mēnešiem „pazuda“ pats Prigožins.  

Pēc viņa nāves troļļu fabrikas vadību Pēterburgā pārņēma citi un tā strādā tālāk, izplatot savu propagandu tajās pasaules valodās, kas ir Putina interešu sfērā. 

Ienākumus Sīrijā ir pārņēmis Sergejs Šoigu un oligarhs Genādijs Timčenko. Tiem vāgneriešiem, kuri pašlaik cīnās Āfrikā, ir citi priekšnieki. „Mums ir vienalga kā sauc krievu algotņus, kas te aizstāv mūsu intereses. Ja Vāgnera vietā ieradīsies Bēthovens vai Mocarts, mēs nesērosim“, – konstatēja preses konferencē kāds Centrālāfrikas Republikas valdības pārstāvis.   

Prigožina vairs nav, bet viņa spoks tupina klejot par Kremļa zālēm un Putina Valdaja privātmāju. Šī pasūtījuma slepkavība liecina par diktatora vājību – viņš vienmēr ir vientuļš un nevienam nedrīkst uzticēties. Jo tuvāk būsiet diktatoram varas hierarhijā, jo vairāk jāuzmanās no algotiem slepkavām un GRU aģentiem ar „Novičoka“ pudelīti cimdotajās rokās. 

Tieši vientulības un draugu trūkuma dēļ var kļūdīties, pieņemot svarīgus lēmums. 

Šis risks pastāv visiem tirāniem, un no tā nav pasargāts arī Putins. 

Gaidīsim šo kļūdu.