Iedomāsimies, ka Rīgas Dome mums pēkšņi paziņotu negaidītu vēsti – „visas parkā sabūvētās ēkas tiks nojauktas, izņemot Ārlietu ministriju un 2. vidusskolu. Tādejādi parks kļūs plašāks, laipnāks, modernāks un sabiedrībai patīkamāks. Tas kļūs par Rīgas simbolu pasaules kartē“. Runa ir par Kronvalda parku jeb Strēlnieku dārzu Rīgā. Brīnums būtu noticis. No vācu, krievu un ulmaņlaiku laiku politisko bandītu saslietajām ēkām Rīgas dārzs beidzot tiktu atbrīvots un Latvijas galvaspilsēta palēnām atgūtu austrumu Parīzes elegantos vaibstus un statusu. Kļūtu daiļa. Vēl Dome paziņotu, ka ir izveidota Rīgas skaistuma padome, kurā ietilpst eksperti, mākslinieki, publicisti, pētnieki un citi pilsētas patrioti bez kuru lēmuma vairs nevienu ēku Rīgas centrā nebūs iespējams iebūvēt. Nevienu („kādam vajadzīgo“) puškinekli iespraust pie tiltiņa vai iecementēt ietves malā. 

Tagad viss būs civilizēti un notiks bez naudas spiediena. Politiķu alkatība, partiju spiediens „otkatos“ un būvvaldes korumpētība vairs Rīgas vaibstus nekropļošot.  

Šī būtu sengaidīta dāvana Rīgai Ziemassvētkos jeb brīnišķīgs pārsteigums mums visiem.     

Kas noticis šajā Rīgas parkā?

1862.gadā vācu strēlnieku apvienība ieguva šo Rīgas teritoriju savā īpašumā un 1883.gadā Rīgas dārzu meistars Georgs Kūfalts tur izveidoja parku. Toreiz – pirms 160 gadiem, īpaša vērība tika pievērsta puķu dobēm un rozārijiem, tāpēc tur ziedēja 2000 rožu krūmi. Dārzs bija pieejams tikai biedrības biedriem. Pārējie rīdzinieki uz to varēja noraudzīties caur žoga spraišļiem. 1921.gadā parku atkal iznomāja armijniekiem, kuri atkal neatļāva citiem pa to pastaigāties. Tikai 1927.gadā pilsētas dārza vārti atvērās visiem. Šobrīd šis dārzs demonstrē ap 104 svešzemju koku un krūmu sugu un reizēm tajā var saskatīt arī dažas puķu dobes, kas diemžēl sistemātiski atpaliek elegancē no Liepājas Rožu laukuma. 

Jā, šis parks jau sen vairs neplaukst un neattīstās.  Nekas tajā (kopš neatkarības atjaunošanas) nav uzlabots vai pilnveidots, modernizēts vai izveidots. Kā 2004.gadā „Vides vēstīs“ norādīja Mārtiņš Eglītis: „ Tas ko saudzēja sveša vara, vieglu roku iztirgoja pašmāju dzīves gaitas lēmēji /../ Runa ir par kādu ansambli, kura virszemes daļa paviršu garāmgājēju vai vienkārši nezinātāju varētu stipri izbrīnīt. Nav daudz vietu Rīgā, kur debesis spoguļojas stikla piramīdās un aklas trepes noved pazemē… Te nu vietā pieminēt Kronvalda parka pirmrindnieka statusu, jo, atšķirībā no citiem Rīgas parkiem, Kronvalda parkā, par spīti sabiedrības protestiem, tomēr tika uzbūvēta pazemes autostāvvieta. 
Varbūt tikai retais rīdzinieks šopavasar pamanīja, ka labākajā gadījumā te salapojis tikai katrs otrais koks. Nepaceļot galvu augstāk, pagaidām viss šķiet normāli — stumbru skaits saglabājies iepriekšējais, vienīgā nelaime, ka dzīvība tajos lāga neturas iekšā. Atliek vien cerēt, ka Kronvalda parks savu pirmrindnieka statusu saglabās un paliks vienīgais, kurā glabāsies dzelzs rumaki betona skavās.“

Tas nozīmē, ka Rīgas vadītāji jau sen šo teritoriju vairs neuzskata par parku, bet gan par potenciālu apbūves laukumu pašā Rīgas centrā. 

Vai ir vilinoši, izdevīgi un ērti turpināt apbūvēt parka zonu?

Protams, ka ir izdevīgi, jo Latvijas nav neviena politiska spēka (zaļās/vides partijas vai kāda cita ietekmīga grupējuma), kas spētu pretoties šim barbarisma veidam = parka likvidēšanai. 

Pilsētas centrs ir vilinoša apbūves platība visiem alkatīgajiem. Tā magnetizē un aizrauj, Tāpēc tagad ir pienākusi kārta kārtējam politiskajam pasūtījumam – koncertzālei. Jeb precīzāk – Filharmonijai bez ērģelēm. Ieinteresētās organizācijas: Rīgas Dome, Latvijas Kultūras ministrija un Latvijas Arhitektu savienība jau paziņojušas par to, ka pirmo vietu ieguvis mets ar devīzi Balti Shine un tas nozīmē, ka Kronvalda parka tālāk apbūvēšana tupināsies. SIA „Mark arhitekti“, SIA Mailītis A.A.I.M.  un SIA „Labie koki“ ir gatavi turpināt parka iznīcināšanu to apbūvējot ar spožu ēku bez ērģelēm. Jā, izmantojot apstākli, ka „agrāk te arī bija ēka“. Tas nozīmē, ka šajā parkā apbūvēs neatļautu teritoriju tieši tāpat kā ceļ mājas kāpu zonā. Proti – vispār tā darīt nedrīkst, taču ja ir kādi esošie „pamati“, tad darīt var. Proti, ja okupants Dzelzs Hanss pirms 150 gadiem vai iekarotājs Sarkanais Augusts pirms 50 gadiem te cēla šķūni, tad konservatīva partija saziņā ar alkatīgajiem galvaspilsētas valdē drīkst turpat būvēt jaunu koncertzāli, kas nodrošinās ienākumus atļaujas piešķīrējiem. Kāpēc koncertzāli nevis jaunu „Maksimu“ vai „Lidls“?  Tāpēc, māksla un sports labāk izskatās. Nevainīgāk. Pašvaldības visos Latvija stūros un pilsētās jau ir sacēlušas gigantiskas koncertzāles, kurās koncerti notiek tikai 2 – 3 reizes mēnesi un stadionus ar dārgu skrejceļu segumu, kuros vietējas dāmas ved pastaigā savus sunīšus.  Sportisti tur nav manīti un mači nenotiek. Taču cēlēji un atļaujas piešķīrēji ir labi nopelnījuši.     

Kas ir parks?

Kopti zaļumi un ūdens ir būtiski pilsētas rekreācijas elementi, jo kalpo ne tikai kā „pilsētas plaušas“, bet arī izdaiļo ēkām pieblīvēto vidi. Parki nav tikai dārzi acu priekam, tie samazina trokšņus, attīra gaisu. Tie ir demokrātiju veicinoša vide pilsētniekiem un rada priekšnosacījumus sociāliem kontaktiem. Uz soliņa parkā apsēžas vietējie un sarunājas ar ārzemniekiem, pastaigājās vecāki ar mazuļiem, draiskuļo bērni. Atpūšas seniori un apskaujas tie, kas pirmo reizi satikuši savu mīļoto cilvēku. Te vietas mēdz pietikt visiem un biļetes neviens netirgo.  

Zaļās zonas atļauj iznīcināt sociālo plaisu starp sociālekonomiski spēcīgākajām un vājajām grupām. Parks, tieši tāpat kā laba bibliotēka, ļauj satikties dažādu tautību, ticību cilvēkiem un uzsākt sarunu. Tāpēc parki uzskatāmi par ļoti svarīgu publiskās telpas sastāvdaļu. Jo tie piedāvā ne tikai atpūtu un rekreāciju, bet arī dabas pārdzīvojumu pilsētniekiem, kuriem nav iespējas aizbraukt no pilsētas uz laukiem, lai izbaudītu zaļo lapu vai smaržīgu ziedu aromātu mežā. 

Tas nozīmē, ka parkiem ir noteikta sociāla loma pilsētas un sabiedrības dzīvē. Tie nav tikai puķu dobe vai koku stumbru kopa pilsētas centrā. Nē, tie ir pat svarīgāki par koncertzāli, stadionu vai sēžu zāli. 

Vecākie centra parki visās Eiropas pilsētās ir neaizskarama teritorija. Tie vēsta par aizgājušo laiku gaumi un ainavu arhitektu tradīcijām, rada priekšnosacījumus iedzīvotāju identitātes pilnveidošanai un rada pamatu lepnumam par savu pilsētu. Tieši parki ēku biežņas vidū rada lepnumu pilsētniekos par  savu dzīves vietu. Tāds ir Centrālais parks Ņujorkā, Luksemburgas dārzs Parīzē vai karaļa dārzs Stokholmā.  

Rīgā joprojām nav garo pastaigu gatvju, kas stieptos cauri pilsētas zaļajai zonai, strūklakām, tiltiņiem un koku šalkoņai kā to var novērot Parīzē, Madridē vai Florencē.  

Piemēram, Luksemburgas dārzi (Jardin du Luxemburg) atrodas pašā Parīzes centrā, taču pilsētas rosību un stresu tur nemana. Dārzā ir lieliski soli, tajos var atlaisties, uz mirkli apstādināt laiku un izbaudīt dabu jebkurā gadalaikā. Pavasaris un vasara ir pasakains laiks Parīzes parkos. Taču Parīzē arī ziemā var lieliski atpūsties šādā parkā un pavērot sasalušas strūklakas kopā ar kovārņiem maģiskās Tarkovska kino ainavas priekšplānā. Turpretī Stokholmas centra parkos ziema ierodas kopā ar slidotavām mazo baseinu teritorijās un slēpošanas apļiem rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas dzīvokļa – muzeja logu priekšā. Neviens tur neizvieto vasarās vulgārus piepūšamos batutus vai „non-stop ziemassvētku tirdziņus“ pārdomātas parka ainavas vietā. 

Centrālparks ir nākamais pazīstamākais parks pasaulē, jo tas atrodas pašā pilsētas centrā starp 110 un 59.ielu; Piekto un Sesto avēniju Ņujorkā. No putna lidojuma tas atgādina taisnstūri. Garākas malas garums ir četri kilometri. Kopumā šis centra parks ir 3,2 kvadrātkilometru liels. To uztur kārtībā Centrālparka dabas aizsardzības komiteja, kas ir privāta organizācija, bet noslēgusi līgumu ar Ņujorkas pilsētas Parku un atpūtas vietu departamentu. Centrālparks tiek kopts, atjaunots un uzturēts kārtībā, tajā filmē filmas un televīzijas sērijas. Tas nav „tikai parks“, bet izveidojis priekšstatu par Ņujorku un tās iedzīvotājiem. Tāpēc pieder galvenajām apskates vietām šajā lielpilsētā visiem tūristiem un ceļotājiem, kas tur ierodas. Atbraucēji parasti brīnās par parka lielumu. Par to, ka šo teritoriju neviens vēl nav pamanījies samazināt uz „vajadzīgo ēku“ rēķina. Tajā var atrast savas „meža zemenīšu vietas“ un var ari piebiedroties aktīvu apmeklētāju bariņiem, lai izbaudītu sociālo kontaktu baudu. Parkā ir 26 000 koku, tajā mitinās 200 putnu sugu, izvietoti ap 9000 solu apmeklētāju atpūtai. Ir 26 sporta laukumi un 21 spēļu zonas bērniem. Gadā parku apmeklē 30 miljoni cilvēku.  

Stokholmas karaļa dārzs ir daudz mazāka pilsētnieku atpūtas vieta, ja salīdzinām ar Francijas vai ASV parku tradīcijām. Sākumā šajā teritorijā atradās dārzs karaļa vajadzībām, taču vēlāk to attīstīja un izveidoja ārzemju parku arhitekti. Sastādot kokus un krūmus no svešām zemēm. Gustava III laikā parks tika labiekārtots un to beidzot atvēra visiem apskatei un laika pavadīšanai. 

Parka jaunāko laiku vēsture sākusies pagājušā gadsimta 50.gados, kad arhitekts Eriks Glemmes pārveidoja šo teritoriju, lai to labāk varētu labāk izmantot salīdzinoši liels apmeklētāju skaits gan vasarā, gan pavasari un ziemā. Pašlaik parks pieder Stokholmas pilsētai, nevis karalim. Parka pēdējā lielākā „restaurācija“ notika laikā no 1997. -1998.gadam. Aleksandrs Volodarskis izstrādāja projektu parka pārveidošanai, izveidojot centrālo ūdenstilpni, kas vasarā kalpo kā peldvieta maziem bērniem un ziemā darbojas slidotavas formā. Viņa projekta iespaida tika izveidotas Japānas ķiršu alejas un uzlabota liepu gatve. Parkā ir skatuve, kuru bieži izmanto nozīmīgu pasākumu svinēšanai. Piemēram, apsveicot sporta komandas pēc atgriešanās no ārzemēm mājās ar uzvarām starptautiskās sacensībās, godinot Eirovīzijas festivālu uzvarētājus un atzīmējot citus svarīgus kultūras notikumus (katru gadu ap 200), kas pilsētniekiem šķiet svarīgi.  Ķiršu ziedēšanas laika svinēšana tāpēc kļuvusi par jaunu tradīciju. Tas ir kaut kas līdzīgs sakuras ziedēšanas laikam Rīgas „Uzvaras parkā“, kuru iedibināja Ušakovs kā bijušais Rīgas priekšnieks savas elektorātam pie Pārdaugavas „vertikālā spoka“, kas tagad ir nojaukts. 

Starp citu, diktators Ulmanis šo pārdaugavas parku arī bija izlēmis apbūvēt ar monumentālu stadionu, kas simbolizētu viņa varenību un būtu pielīdzināms Berlīnes olimpiskajam stadionam. Konkursa uzvarēja arhitektu Frīdriha Skujiņa un Georga Dauges projekts, kas paredzēja šajā parkā uzbūvēt uzvaras aleju, svētnīcu un pastāvīgu dziesmu svētku estrādi. Vēl tur būtu būvēts velodroms un osta. Tika pat savākta nauda šī parka apbūvēšanai, taču otrais pasaules karš šo plānus izjauca. 

Spiegu nams parka vietā

Latvijas vadītāju respekta trūkums pret parkiem un tautas lūgumiem ļoti uzkrītoši bija pamānāms Rīgas „Bermuda trīsstūrī“ (VEF kultūras pils rajonā) kad bijušā velotreka un slidotavas vietā tur bija paredzēts būvēt jaunu ēku Valsts drošības dienestam (VDD). Tobrīd vēl bija cerība, ka kārtējo neglīto Rīgas ēku varēs apturēt un vietējiem iedzīvotājiem būs lielisks un romantisks parks seno koku ēnā. Lēmums par „baltās podiņu krāsns“ celtniecību vairākos stāvos esot pieņemts jau 2017.gadā un nekādi likumi neesot pārkāpti. Protams, ka Latvijas drošības pinkertoni varēja reaģēt uz tautas balsi un būtu bijis tikai daiļi un lieliski, ka ēka būtu uzcelta citā vietā un Rīgas ainavai būtu nācis klāt mazais „slidotavas parks“. Taču tā nenotika. Tukšās runas par „drošību“ un NATO bija neloģiskas un nepamatotas. Teikas apkaimes biedrībai neizdevās uzvarēt varas tumsonību un nepalīdzēja pat 15 500 parakstu pret šo legālās celtniecības vandālismu. 

Tas liecina, ka Rīgas parki ir un paliek varas potenciālais būvlaukums. Lai gan mūsu valsts galvaspilsēta varētu iezīmēties tūristu kartēs nevis var ēkām, bet parkiem. Tieši tāpat kā Parīzē, Ņujorka, Valensija vai Stokholma.  

Tāpēc mēs paliekam brīnišķīgo Ziemassvētku pārsteigumu gaidot. Cerot, ka tas kādreiz pie mums tomēr ieradīsies.