Speciāli TVNET

Putina karš ar Rietumiem sācies jau sen. Ukraina ir tikai „bruņota detaļa“ Kremļa uzbrukumā demokrātijas pasaulei. Batālijas informācijas un komunikācijas frontē jau turpinās 15 gadus pēc kārtas. Pretinieka sagraušanā izmantojot apmelojumu kampaņas, patētisku sašutumu un egocentriskas manifestācijas. Mērķējot uz demokrātiju kā nederīgu, gļēvu un postošu iekārtu, kurai pretī var nostatīt rīcībspējīgu diktatūru ar Putinu, Trampu vai Sji Dziņpiņu priekšgalā. Kremļa interesēs ir sagraut mūs iekšēji. Iesūtīt mūsu vidē „Trojas zirgu“, kas ieradīsies kā palīdzētājs, bet vēlāk izrādīsies nodevējs un iznīcinātājs. Tas esot visiecienītākais Kremļa uzbrukuma veids ienaidniekam ar kopējo nosaukumu „Rietumi“. 

Tāpēc nebūsim naivi un sapratīsim, ka gaidāmas Eiropas parlamenta velēšanas un Trampa iebalsošana ASV prezidenta krēslā Kremļa ideologus interesē daudz vairāk nekā paša Vovas Putina iecelšana Krievijas prezidenta amatā martā. Jo balsošana Krievijā ir tikai tehnisks process, bet vēlēšanās ASV un Eiropā – skarbs, politisks karš, kurā Kremlis piedalīsies aktīvi un dažādi. 

Līdz šim bija pieņemts, ka Putins savā labā izmanto kreisos politiskos spēkus valstīs, kuras gatavojas sagraut. Šādi domāšanas štampi saglabāti kopš Padomju Savienības laikiem, kad Kremlis finansēja katru ārzemju komunistu kustību vai teroristu grupējumu. Sākot ar Arafata vienībām vai „Sarkanarmijas“ RAF šūniņām, kuru akcijas Putins pats vadīja no Drēzdenes. Taču tagad aina ir mainījusies. Putina politiskā doktrīna vairs nav kreisa. Tā ir labēji konservatīva, jo aizstāv visas konservatīvo spēku vērtības – sakot ar „sievu pie plīts, kas dzemdē 5 bērnus“, baznīcu un beidzot ar naidu pret seksuālām minoritātēm. 

Tāpēc nav nejauši, ka Kremļa sabiedroto un atbalstītāju skaitā ārzemēs ir tieši konservatīvie politiskie spēki. Šo faktu apstiprina arī Ziemeļeiropas politiķu redzējums (DN, 16.02.2024)  

Nedomāju, ka Putina nostiprināšanās un Trampa atgriešanas uz politiskās skatuves varētu izmainīt „spēku sadalījumu un līdzsvaru“ pasaulē tā kā to vēlas Kremļa diktators pats. Nē, tā tas nenotiks. Nekādu līdzsvara izmaiņu nebūs. Taču Putinam var izdoties „ielikt kāju“ Eiropas parlamenta lemjošajās svirās ar savu aģentu, jaunu „ pseido- Ždanoku“ palīdzību. Jo Latvijā dzīvo kremlinu piekritēji un viņi balsos par „Glorijām“ arī tad, ja nākamā deputāte vispār nebūs skolā gājusi. Šo Putina „piekto kolonnu“ mēs zinām. 

Taču daudz bīstamāka zona ir mūsu pašu konservatīvie spēki, kuri šogad piedāvā vēlēšanām plašu un savādu pretendentu spektru. Slēptie Putina fani ārzemēs mēdz būt skandāliem apvīti ļaudis, kas organizē negaidīti spēcīgas protesta kampaņas (UKIP stilā) kļūstot tāpēc ļoti populāri, slaveni un vēlētāju apbrīnoti. Slēptie putinisti ārzemēs bieži mēdz uzvesties tieši tāpat kā kāds sens mūsu politisko skandālu rīkotājs, kas pēc Nacionālās Apvienības atstāšanas, pievienojies citai labēji konservatīvai „mikimaušu partijai“ un kļuvis par tās līderi Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Neatpaliek arī cita skandālu autore Jauno konservatīvo lokomotīve, dzejniece un Latvijas “atkrieviskošanas patenta” autore. ReBaltica atmaskojumi par Jauno Konservatīvo partijas aktīvistu (Liānas Langas, Andra Vītola un Mārča Kūļa) piketiem un dezinformācijas akcijām interneta mikroblogā X ziņo, ka šie aktīvisti vēlas uzvarēt par katru cenu. Pie kam, liekot lietā pat putinistu propagandas loģiku. Vai tāpēc viņi varētu būtu Kremļa aģenti Latvijā? Uz šo jautājumu šodien atbildēt nav iespējams, jo no egles sēklām priedes neaug un no dūmiem gaļu necep. Taču rīcības analoģijas starp pašmāju konservatīvajiem un rietumu putinistiem ir pamanāmas arī bez acenēm un šīs konservatīvo, labējo kustības un partijas „ apzināti cīnās par plaisas palielināšanu valstīs un to savstarpējās attiecībās. Zviedrijas demokrāti, piemēram, jau sen cīnās par Zviedrijas kā ES dalībvalsts statusa apšaubīšanu un cenšas atrast veidu kā ES pamest. Kurš par to ļoti priecāsies. Protams, ka Putins!“ (DN, 16.02.2024)  

Eiropas Parlamenta vēlēšanas kā Putina kaujas lauks

ES parlamenta vēlēšanas jūnijā ir nozīmīgākas par prezidenta vēlēšanām ASV novembrī. Jaunākie pētījumi rāda, ka putinisti ar Eiropas labējo partiju palīdzību tiecas noteikt Eiropas valstu politiku un kursu. Par to visai plaši rakstīja jau Katrīna Beltona, atmaskojot slepenus dokumentus un pierādot, kā Kremlis izmanto propagandas kampaņas savu mērķu sasniegšanai gan ES, gan atsevišķās dalībvalstīs. (Washington Post, 30 december 2023). Pateicoties vairāku Rietumu izlūkdienestu sagādātajām ziņām, viņai izdevies novērot strikti konstruētu propagandas sistēmu, kuru krievi izmanto, lai sagrautu atbalstu Ukrainai. 

Piemēram, kā Putina štāba priekšnieka vietnieks Sergejs Kiriļenko pieprasījis izstrādāt kaujas plānu Francijas graušanai, forsējot melus par iekšējām pretrunām un demonstrācijām valstī. Viens no centrālajiem Kiriļenko nospraustajiem uzdevumiem bijusi pavēle izmantot sociālos medijus, lai radītu iespaidu par „nevajadzību finansēt Ukrainas karu“. Piemēram, 2023.gada vasarā krievu troļļi tēloja sociālajos medijos izdomātas franču personības, kas mikroblogā X pauda sašutumu par to, ka nav vajadzības turpināt atbalstu Ukrainai, jo šāda palīdzība varot it kā pazemināt Francijas pilsoņu dzīves standartu.    

Pagājušajā pavasarī Katrīna Beltone atklāja līdzīgas Krievijas slepenās ietekmes stratēģijas, kas tika vērstas pret Vāciju. Saskaņā ar šiem dokumentiem, Kremļa kampaņu dizaineriem tika uzdots izstrādāt Vācijas sociālajiem medijiem piemērotus, lipīgus saukļus, piemēram: “pērciet gāzi, nevis karu” vai „Ukraina vēlas karu, Vācija vēlas mieru”. Kas patiktu vāciešiem un mediji tos uztvertu kā vietējo vāciešu radītus kaujas saucienus. Tika ieskicēta un izveidota arī vācu jauniešu grafiti kampaņa ar resnu tēvoci Semu centrā un mērķētu uzsaukumu: „noturieties vēl dažus gadus!”, liekot saprast kad drīz ASV kritīs. (Washington Post, 2023.21.04).

Šajās krievu propagandas kampaņās centrālā – labo varoņu loma tiek ierādīta Eiropas labējo nacionālistu atbalstītājiem. Washington Post atklājumos redzamas krievu stratēģu saites ar Vācijas Alternatīvu Vācijai (AfD) un Francijas Marinas Lepēnas Nacionālo kustību. Šie plāni, tātad tika īstenoti ar vietējo aģitētāju palīdzību, radot iespaidu, ka par palīdzību ukraiņiem ir sašutusi parastā vācu un franču tauta, kas nevēlās, lai budžet līdzekļus iztērētu ukraiņu vajadzībām.  

Vai Putina saites ar atbalstītājiem ir redzamas? 

Reizēm šie ārzemju vadošo politiķu kontakti ar Putinu ir redzami atklāti. Piemēram, Marina Lepena savulaik pateicās par finansiālo atbalstu Kremlim, bet Austrijas ārlietu ministre Karīna Kneisla dejoja valsi ar Putinu savās kāzās. Bez slēpšanās. Taču visbiežāk šie kontakti tiek maskēti. Piemēram, Marina Lepēna 2014. gadā atklāja, ka ir pieņēmusi vairāku miljonu lielu dolāru aizdevumu no Krievijas savai toreizējai Nacionālajai frontei, taču vēlāk vairs nepubliskoja savus darījumus ar Putinu.  Diezgan atklāti rīkojās arī Itālijas Lega un Austrijas FDP, kas 2017. gadā parakstīja ļoti publiskus sadarbības līgumus ar Putina partiju “Vienotā Krievija”, lai gan domstarpības par agresijas karu pret Ukrainu tagad, šķiet, ir atdzēsušas šīs maigās jūtas. Līdzīgu sadarbības un draudzības līgumu ar Putina partiju parakstīja arī Latvijas krievu partija „Saskaņa“. 

Te jāuzsver, ka labējo/konservatīvo gatavība sadarboties ar Kremli nav saistīta vienīgi ar naudu. Pastāv arī ideoloģiska vienprātība starp labējo nacionālistu partijām Eiropā un Putina viedokli. Šīs partijas ir ieinteresētas izmantot kopīgā cīņā vienoto naidu pret migrāciju, homoseksuālajām minoritātēm, LGBTI ģimenēm, liberālo demokrātiju, liberālismu vispār un, protams, pret Eiropas Savienību.

Apzināti radītā krievu dezinformācija tāpēc var novest pie tā, ka vairums naivu cilvēku savas ikdienas dusmas sāk vērst neadekvātā virzienā, jo viņus virza un uzmundrina, piemēram, Liānas Langas kaujas biedra Mārča Kūļa aktivitātes mikroblogā X, kur politiskie oponenti tiek apkaroti Putinam raksturīgajā rupjajā stilā: „trauku lupata, ne premjere“, „Siliņa mums pa kluso ved iekšā melnos un pusmelnos“ (Sprinģe, TvNet 2024.15.02) kur īpaši smagas apsūdzības melu formā izvirzītas tieši sievietēm, šajā gadījumā premjerministrei. To pašu ainu var novērot Zviedrijā, kur sociālajos medijos līdzīgā veidā tiek apstrādāta bijusi premjerministre Magdalena Andersone: „niknā Andersone“, „varmāka“, „gļēvule, ne premjere“ utt. Tas nozīmē, ka neapmierinātie tekstu pavairotāji latviešu valodā izplata tos pašus vēstījumus, kurus tiražē zviedru konservatīvo troļļi, un nav nejauši, ka viņu dienaskārtības punkti saskan ar Kremļa loģiku. Tāpēc arī zviedru anonīmie, konservatīvie X mikrobloga aktīvisti apgalvo, ka sociāldemokrātu politiķi grasoties „ importēt simtiem islamistu“, „noslīcināt baltos zviedrus melnajā masā“, realizēt „tautu apmaiņu“ utt. Tas nozīmē, ka anonīmajiem troļļiem latviešu un zviedru valodā ir tie paši saukļi, un tie sinhronizējās ar Kremļa propagandu.    

To pašu varējām novērot poļu šoferu streikā pret Ukrainu un Latvijas maznodrošināto slāņu sociālo mediju grupu naidā pret ukraiņu bēgļiem, kas it kā „saņemot pabalstos vairāk nekā parasts latviešu pensionārs“. Radot iespaidu, ka pārtraucot atbalstīt ukraiņus, paši dzīvosim labāk. 

Izdevīgā draudzība

Krievijas sadarbība ar Eiropas galēji labējiem politiskajiem spēkiem ir ilgusi daudzus gadus un Eiropas Parlaments jau sen ir bijis Kremļa propagandas lielgabalu apšaudes mērķis. Taču zalvju vietā Kremlim labāk ir izdevusies „Trojas zirga” taktika. Ir jau apzinātas Krievijas ietekmes akcijas Eiropas Savienības iekšienē, kuru mērķis kopš 2008.gada bija izveidot spēcīgu prokrieviski noskaņotu galēji labējo partiju bloku Eiropas Parlamentā. Putina plānos bija pārņemt savā kontrolē ietekmīgas amatpersonas, kas vajadzīgā brīdī rīkotos tā kā Kremļa saimniekam būtu nepieciešams. Lai šādi sagrautu valdošo pasaules kārtību, iznīcināt atvērtās un viegli ievainojamās Rietumu demokrātijas un likvidēt vidi, kurā pašlaik dzīvojam. 

Tātad, izmantojot veco, padomjlaika propagandas instrumentu komplektu (kas izcelts no vēstures pagraba), Kremlim izdevies izveidot gan stratēģiju, gan taktiku Eiropas Savienības sagraušanai no iekšienes. Vispirms panākot, ka visās dalībvalstīs iebalso ES parlamentā labēji orientētus cilvēkus, kas faktiski ir labvēlīgi Putinam un viņa idejām. Otrkārt, uzpirkt ievēlētos deputātus un panākt, ka tie kalpo Kremļa vajadzībām. 

Latvija ir viens no Putina projekta punktiem, jo vēlētāju vidū ir Putina piekritēji un viņi apzināti balsos par „Ždanokām un Glorijām“, lai iegrieztu Rietumiem. Tāpēc būtu vēlams padomāt, kāpēc mums balstot par personām, kas nav lojālas demokrātiskajai Latvijai, bet vēlas te konservatīvas ideoloģijas diktatūru Orbana vai Putina stilā. No otras puses var gadīties, ka ar demonstratīvi pretkrievisko akciju palīdzību šajās vēlēšanās startēs slēptie putinisti, kurus nevajadzētu novērtēt par zemu. Viņi kliegs par latviešu valodu un zvērēs mīlu latviešu nācijai, taču pēc ievēlēšanas var sākt realizēt pavisam citu stratēģiju. To būtu vēlams saprast katram vēlētājam, kas grasās balsot par slaveniem un populāriem skandālistiem.        

Kāds izskatās šīs stratēģijas scenārijs?

Pēc Oranžās revolūcijas Ukrainā 2004. gadā, Putins sāka atteikties no rietumnieciskās nostājas, kas bija raksturīga viņa pirmajiem prezidentūras gadiem un vairs nerunāja par pievienošanos Eiropai. Putins anulēja pieļāvumu, ka krievi varētu kļūt par tādiem pašiem brīvās pasaules cilvēkiem kā angļi vai skandināvi. Nē, viņiem jāpaliek savā aizgaldā un tajā valdīs pats Putins ar slavofilu iedomām karogā.  Ar šo brīdi viss, kas notika Ukrainā, tika interpretēts kā Rietumu uzbrukums krievu vērtībām. Nevis ukraiņi paši iet demonstrācijas, lai nepievienotos atkal atpakaļ Krievijai, bet visu organizē Rietumi un NATO. Krievijas galvenais mērķis bija izdzēst patiesību par to, ka neviens vairs nevēlas iet krievu pavadā. Tā vietā tika izplatītas pasaka par ļaunajiem rietumiem, kas apmaksā ukraiņu protesta demonstrācijas un cenšas graut slāvu vienotību. 

Labi šo līniju varējām novērot krievu propagandas televīzijas kanāla  Russia Today darbā, kas tika izveidots 2005. gadā, lai, Putina vārdiem runājot, “sagrautu anglosakšu monopolu globālajā informācijas plūsmā”. Pēc 2008. gada uzbrukumiem Gruzijai un teritorijas okupēšanas, Putina varas ambīcijas auga augumā. Tad krievu propagandā jau sāka dominēt ļoti konkrēts,  pret Rietumiem vērsts naratīvs. Tobrīd TV kanāls Russia Today nomainīja nosaukumu uz RT, bet saturs mainījās no pozitīvām ziņām par Krieviju uz masīviem meliem par Rietumu demokrātijām un manipulatīviem uzbrukumiem kaimiņvalstīm.

Aktieri ekspertu vietā

Krievu balsīm šajā propagandas mašīnā bija ierobežota ticamība. Ja runāja viņi paši, neviens Rietumos dzirdi neieslēdza un klausīties nesāka. Tāpēc krievu pretpropagandas (kontrpropagandas) mašīnai bija vajadzīgi rietumu cilvēki, kas runā tā kā Kremlim vajag. Visas nostādnes piegādāja Kremlis un bija nepieciešami „eksperti“, kas šos izdomātos melus argumentētu kā faktus. Lai gūtu panākumus Rietumu publikā, RT vajadzēja vai nu aktivizēt ideoloģiski piemērotus “ekspertus” dažādās Eiropas valstīs, vai arī piedāvāt ekspertu vietā aktierus, kas runāja Kremļa tekstus no galvas un tēloja ekspertu lomu.  

Noderēja arī Rietumu labējo, konservatīvo partiju politiķi. Daudzi Eiropas labējie nacionālisti, ieņēma nozīmīgu vietu RT tiešraidēs. Viņi bez bažām izsmēja Eiropas Savienību, birokrātu kļūdas, ironizēja par liberālo Rietumu demokrātiju pamatvērtībām. Pēc tam šie vēstījumi izplatījās gan vietējos medijos gan Krievijā, gan ārzemēs kā it kā objektīvas ziņas. 

2019. gada ES vēlēšanu priekšvakarā notika kas negaidīts. Donalda Trampa bijušais stratēģis Stīvs Banonu pēkšņi ieinteresējās par Eiropas politiku. Viņam līdzās nostājās Putins, kurš arī

izrādīja īpašu interesi par Eiropas Savienības iestādēm un iespēju izveidot prokrievisko labējo nacionālistu partiju jeb Eiropas internacionāli ūnijas iekšienē. ES mehānisms piedāvāja risinājumu šai idejai. Šo Kremļa afēru atļāva paveikt dāsni subsidēta Eiropas partiju sistēma, kas izveidota, lai veicinātu demokrātiskas debates Eiropas līmenī. Piemēram, Ungārijas EP deputāts Bela Kovāčs 2008. gadā nodibināja pirmo radikāli labējo partiju. Savā partijā Jobbik viņš jau tika dēvēts par “KGBela”, bet vēlāk – darbojās Putinam labvēlīgā partiju bloka formēšanā ES un tāpēc 2022. gadā tika pat notiesāts par spiegošanu ES iestādēs. Saskaņā ar apsūdzību viņa „operatīvais uzdevums” esot bijis izveidot Eiropas Parlamentā iekšējo partiju „ar mērķi vājināt ES politiku Krievijas varas interesēm labvēlīgā veidā”.

Pirms laika uzzinājām jaunumu, kas Latvijā nevienu nepārsteidza. Proti, ka Latvijas  eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka esot Krievijas drošības dienesta FSB aģente jau 20 gadus, kopš viņas ievēlēšanas Eiropas Parlamentā 2004. gadā. Spiegojusi Kremļa labā. 

Viņa, tāpat kā Kovāčs, 2014. gadā darbojās kā „vēlēšanu novērotāja” krievu okupētajā Krimā. Abiem bija raksturīgi uzstāties Eiropas Parlamentā ar Kremlim labvēlīgi noskaņotām runām un abi rūpējās, lai ES riteņos tiktu samesti sprunguļi. Lai riteņi neripo, kas ir apzināts sabotāžas akts. 

Kovača pārstāvētā Eiropas mēroga partija AENM (Eiropas Nacionālo kustību alianse) joprojām ūnijas mājas lapā tiek pieminēta, taču tagad lapu atvērt neizdodas. Pēc tam (2009) tikušas dibinātas vēl sešas līdzīgas galēji labējās politiskās orientācijas, ksenofobiskās pret ES principiem vērstās partijas. Tikai pēc deviņiem gadiem, 2017. gadā, Eiropas Parlaments beidzot reaģēja un pasākumu slēdza. Līdz tam laikam miljoniem eiro jau bija ieplūduši šo dīvaino ekstrēmistu grupu kabatās, lai gan tās vienoja spēcīga antidemokrātiska, pret Eiropas Savienības principiem vērsta, prokrieviska nostāja, kas nav savienojama ar ES pamatvērtībām. Taču Brisele neiebilda pret šo iekšējo terorismu. Visbeidzot  kremlinu partijas ES tika izslēgtas. Izstumtas no finansiālā atbalsta sistēmas. Taču antidemokrātisko spēku interese palīdzēt Eiropas galēji labējiem saglabājās. Šo aktivitāti arī tagad turpina atbalstīt Krievija. 

Taču atgriezīsimies vēlreiz pie 2018. gada, kad Stīvs Banons ar privāto lidmašīnu lidoja starp Eiropas galvaspilsētām, lai reklamētu savu labējās orientācijas ideju par Eiropas internacionāli jeb nevalstisko organizāciju „Kustība”. Tās mērķis bija piedāvāt „Kustību“ kā konservatīvo partiju postamentu 2019. gada ES vēlēšanām. Banons izplatīja vīziju par to, ka „Kustība“ savākšot trešdaļu Eiropas Parlamenta deputātu un kļūšot milzīga. Tik liela, ka viss ES mehānisms tikšot sadragāts no iekšienes.

Kā paraugu Banons izvirzīja Itālijas „Līgu“ un tās līderi, toreizējo Itālijas Iekšlietu ministru Mateo Salvīni, kurš kādas ES Parlamenta sēdes laikā valkāja t-kreklu ar lielu Vladimira Putina portretu. Līga arī kļuva par pirmo partiju, kas oficiāli pievienojās „Kustībai“. Kādu brīdi šķita, ka sekos Marinas Lepenas Nacionālā kustība un Austrijas FPÖ. Taču tika sacelta trauksme, ka šo iniciatīvu varētu klasificēt arī kā aizliegtu ārvalstu iejaukšanos vispārējās vēlēšanās, un tāpēc lielākā daļa aizbāza ausis un projekts neīstenojās. 

Itālijas Līga tobrīd uzsāka slepenas sarunas ar Kremli par atbalstu 2019. gada Eiropas Savienības vēlēšanu kampaņai. Tātad 65 miljoni ASV dolāru, kas tika piešķirti un slepeno, vienošanās sarunu ieraksts galu galā tika nopludināts. Tas piespieda Itālijas koalīcijas valdību atkāpties. Audioierakstā bija dzirdams kā Salvīni entuziasma pilns sola: “Nākamā gada maijā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Mēs vēlamies mainīt Eiropu; jaunajai Eiropai jābūt tikpat tuvu Krievijai kā līdz šim, jo mēs vēlamies savu suverenitāti,” viņš sludināja, uzskaitot Eiropas partijas, kuras viņš personīgi uzskata par sabiedrotajiem: FPÖ Austrijā, AfD Vācijā, Orbānu Ungārijā un Zviedrijas demokrātus Zviedrijā. “Mēs patiešām vēlamies izveidot lielu aliansi ar šīm partijām, kuras visas ir prokrieviski noskaņotas, bet ne Krievijas dēļ, bet mūsu pašu valstu labā,” turpināja Salvīni pārstāvis.

Krievijas sarunu dalībnieki gavilēja, nosaucot Salvīni par “Eiropas Trampu”.

Slepenas kampaņas (totalitāro propagandistu rokās) ir bīstams brūvējums. Tas ir daudz spēcīgāks ierocis pret esošo pasaules kartību nekā kalašņikovs vai atombumba. Jo šādas karadarbības uzdevums ir iznīcināt cilvēkus nevis fiziski, bet garīgi. Izmantojot demokrātijas piedāvātās izteikšanās iespējas, kas Putina vai Sji valstī nav atļautas. Tāpēc Putins un Tramps izmantos melu epidēmijas, naida runas, kūdīšanu un rīdīšanu, lai pārvērstu cieņpilnu politisko diskusiju par bandu slaktiņu. Tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, ir svarīgi nepiedalīties šajā dejā, neaizrauties ar to, betsaglabāt vēsu prātu un domāt kritiski. Ir pārāk daudz slēptu režisoru, kas vēlas mūs visus pārvērst par noderīgiem idiotiem.