Speciāli TVNET

Spiritisms esot atgriezies

Pirms 150 gadiem modē nāca spiritisms un turpināja magnetizēt intelektuāļus gadu desmitiem uz priekšu. Arī vēlāk Latvijā interešu kopas un draugu pulciņi (neatkarīgas valsts apstākļos) mēdza pulcēties vienkopus, lai caur „mediju“ piesauktu mirušo garus un ar tiem parunātos. Par to liecina „Jaunākās Ziņas“, filmas, literatūra un seni spoku stāsti, kas ziņo, ka pat Jelgavas latviešu biedrībā Rīgas spiritists Zaķis esot veicis spiritisma eksperimentus un piesaucis pulkveža Brieža, Rasputina, Friča Bārdas un Raiņa garus. Mirušo piesaukšana un sarunāšanās tolaik bija modē arī citur. Konstatīns Raudive (1909.-1974) arī esot uzskatījis, ka komunikācija ar mirušajiem ir iespējama. Kāpēc tā notika? Vai tas bija šarlatānisms, jeb tomēr kolektīvās ticības spēle ar šausmu elementiem?  

Konflikts ar ticību un zinātni

Spiritisms oponē gan reliģijai, gan arī zinātnei. Luterāņu baznīca jau toreiz neticēja šādai tiešai saziņai ar mirušo dvēselēm, kā to darīja spiritisti, un nepieņēma arī citas lietas, kuras viņi piedāvāja. Piemēram, ticību reinkarnācijai. Jauno kustību noraidīja arī zinātne. Lai gan paši spiritisma seansu apmeklētāji pirms 100 gadiem bija pārliecināti, ka viss nokārtosies pats no sevis un viņus pieņems gan baznīca gan zinātne. Taču tā nenotika. Galu galā – ja reiz ultravioletie stari eksistē, kāpēc nevarētu eksistēt sarunas ar mirušo dvēselēm? Daudz no tā, kas zinātnē tolaik tika atklāts, nebija vienkārši izskaidrojams. Īpaši grūti šķita paskaidrojami „neredzamie spēki: elektrība, gaisma, siltums un magnētisms. Tos atzina un legalizēja, kaut arī tie nebija redzami ar neapbruņotu aci. Ja reiz tika pierādīta šo tā saukto „nemateriālo spēku eksistence“, tad kāpēc nevarētu piemest klāt arī komunikāciju ar mirušo gariem? Zviedru klasiķis, rakstnieks Viktors Rīdbergs bija viens no tiem, kas izvirzīja tieši šādu argumentu, pats nebūdams spiritisma piekritējs. Starp citu, viņš nebija vienīgā slavenā kultūras personība, kas pievērsa uzmanību garu saziņai un interesējās par šo kustību. Piemēram, mēs zinām, ka Verners fon Heidenstams apmeklēja seansus, to pašu darīja arī dramaturgs Augusts Strindbergs. Ar spiritismu aizrāvās Arturs Konans Doils un virkne latviešu gleznotāju un mākslinieku. 

Aizrautīgāko spiritistu vidū esot bijuši ļaudis ar iztēli. Tobrīd, līdzās zinātnei, liela nozīme bija jaunajām tehnoloģijām: parādījās telegrāfs un vēlāk arī telefons. Divi izgudrojumi, kas ļāva sarunāties bez fiziskas klātbūtnes, tādējādi, tā sakot, atdalot ķermeni no dvēseles. Tiem laikiem šis saziņas veids šķita maģisks un spiritisma pielūdzēji par šīm parādībām labprāt runāja metaforas, pieskaņojot sev. Tātad domu pārraide esot tas pats „garīgais telegrāfs”. Tika veidoti attēli dubultajā ekspozīcijā, kas „rādīja“ parastus cilvēkus un virs viņiem piesauktos „ mirušo cilvēku tēlus“. Ar šo tika mēģināts pierādīt, ka eksistē kāda „augstāka garīguma forma“, kas neietilpst kristietībā. Brīvdomība bija nākusi modē un notiektos sabiedrības lokos tā pamanījās iesakņoties. Citiem šķita, ka šāda ņemšanās paplašinās garīgumu un pierādīs, ka aiz neredzamā robežas ir kas vairāk par to, ko apraksta Bībele.

Sieviešu aizraušanās

Nav noslēpums, ka īpaši aktīvas šajā virzienā bija mākslinieces. Piemēram, gleznotāja Hilma Klinta bija pat izveidojusi savu “Piecu grupu“, kas apvienoja seansos gleznotajās, rakstnieces un žurnālistes. Tolaik kungu klubos sievietēm ieeja bija aizliegta un viņas nedrīkstēja piedalīties arī aktīvajā valsts politikā, mākslā un zinātnē. Iespējams, ka šis apstāklis piesaistīja pie misticisma. Nav izslēgts, ka sabiedrībā tolaik joprojām dominēja pieņēmums par sievieti kā izteikti pasīvu būtni, kura nespēj aktīvi rīkoties un pieņemt lēmumus. Lai kļūtu par „mediju“, tieši pasivitāte bija liela priekšrocība un sievietes to izmantoja savā labā. 

Otra interesanta jaunāko pētījumu šķautne ir atziņa, ka kultūras elitei spiritisms atļāva novērsties no sociālistu aktualizētajām problēmām un palikt savā elites pašizolācijas vidē. Šie cilvēki veidoja sabiedrības izglītotāko daļu, taču apzināti novērsās no sociāli-ekonomiskajām pārmaiņām, norobežojoties misticismā.  Tauta viņu izpratnē bija „neizglītota pūlis“, kas nav cienīgs saprast tik smalkas lietas kā sarunas ar mirušo gariem. 

Vai šis laiks ir aiz muguras? Vai ar šādiem seansiem neviens vairs nenodarbojas? Nē, tā nav. Izrādās, ka spiritisma entuziasti arī šodien turpina to pašu ceļu, dialogos ar mirušo gariem. Turpinot to pašu komunikāciju, kuru savulaik iesāka Selma Lāgerlefa, Anna Brigadere, Gustavs Frodings, Viktors Igo vai Ivande Kaija. Arī šodien 20% Rietumeiropas iedzīvotāju tic spokiem un ir pārliecināti, ka noteiktos apstākļos ir iespējams sarunāties ar mirušajiem tuviniekiem un slavenībām. Iespējams, ka šīs ticības un pārliecības izpaudums ir arī spiritisms, kas nekur nav nav pazudis, bet gan turpina eksistēt.  

Toreiz, pirms 100 gadiem, esot bijis modē piedalīties šādos seansos ne tikai tāpēc, ka tas bijis „ļoti aizraujoši“, bet arī tāpēc, ka visi netika pieņemti un izredzētie uzskatīja sevi par sabiedrības „augstāko garīgo eliti“, kurai atveras slēptie pasaules noslēpumi. Tā pirms 100 gadiem Jelgavā spiritistiem esot uzdevies uzzināt, ka Jānis Rainis tomēr nesaņems Nobela literatūras prēmiju un šodienas spiritisti zīlējot Ukrainas kara beigu datumu un mūsu izredzes pēc Putina sagrāves. 

Pārdabiskā vilinājums

Epikūrs un Demokrīts ticēja pārdabiskām lietām, arī Cicerons un Seneka nebija izņēmumi. Šodien mums visiem patīk ironizēt par aizgājušo laiku personībām un viņu kļūdām. Jā, viņi kļūdījās un to mēs šodien redzam. Taču bailēs no nāves un ar to saistīto nezināšanu mēs šodien esam turpat kur bija viņi toreiz. Mēs neko vairāk par to nezinām.

Tas, ka senos laikos senči apglabāja savus tuviniekus ar ieročiem, pārtiku un citām „vajadzīgām mantām“ liecina, ka viņiem tās visas būs vajadzīgas arī tur – otrajā pusē. Vai bija vajadzīgas? To mēs nekad neuzzināsim.

Nesen atklājās, ka apglabājot karali Kārli XII, apbedītāji aizgājējam esot sasējuši kājas ar skarbām virvēm, lai viņš nevarētu „pēcāk“ atgriezties, atnāk atpakaļ un spokoties dzimtenē. Viņu neviens nevēlējās sastapt no jauna. Nezinu vai tas Krievijā tika izdarīts ar Ļeņinu un Staļinu? Varbūt krievu boļševiku apglabātāju vieglprātības sekas mēs tagad redzam Putina diktatūrā Krievijā? Varbūt, ka viņus vajadzēja sasiet? 

Protams, ka visa veida šamaņi un viņu rituāli, kas atgādina cilvēku mulsumu reibumā, šodien izskatās kā uzjautrinoša un smieklīga izklaide. Iespējams ka „auru fotogrāfi“, spiritisti un garu piesaucēji arī ir tieši tādi paši izklaides jomas priesteri un nekas vairāk. Taču tad mums nav nišas kur ievietot, piemēram Emanuelu Svedenborgu, Raini, Kaiju un teozofus? 

Pēcnāves dzīve šodiena nav populāra saruna tēma. Reizēm šķiet, ka tā interesē tikai musulmaņu teroristus pašnāvniekus, kas ir gatavi apbruņoties ar sprāgstvielām un uzspridzināt sevi vajadzīgajā vietā, jo pēc tam nonāks sapņu valstībā paradīze un varēs līksmoties ar neskaitāmām „nevainīgām līgavām“. Rodas iespaids, ka visiem faktiski ir vienalga kas ar viņiem notiks „pēc tam“ un pievēršanās pēcnāves dzīves īpatnības atgādina nelielas cilvēku grupas hobiju, kas aizraujas ar laivošanu, lakatu aušanu vai spiritismu. Iespējams, ka šajā jomā nevajag laist iekšā zinātniekus, tādus, kā piemēram botāniķis Kārlis Linnejs (1707 -1778). Taksonomijas izveidotājs. Linneja izveidotā organismu klasificēšanas sistēma (ar dažām izmaiņām) tiek lietota joprojām. Viņa laikā sabiedrība ticēja gariem, spokiem un ļoti populāras bija raganas. Tolaik vēl bija modē noteiktas sievietes no sabiedrības vidus marķēt kā raganas, kritizēt un pukoties par viņām, lai gan baznīca jau bija pārtraukusi šīs izcili neparastās vai ļoti parastās sievietes dedzināt uz sārta. Taču sabiedrībā turpināja eksistēt pārliecība, ka „viņas ir“ un slavenais botāniķis reizēm neslēpa savu kluso pārsteigumu par savu laikabiedru neloģiskumu. Kā tas var būt, ka raganas, kurām pieraksta gigantisku spēku un talantus, faktiski vienmēr izrādās „vecas, neglītas“ un pat „trūcīgas“? Pēc viņa loģikas šeit bija kāda kļūda. Tā tas nevarēja būt. 

Ikviens no mums tic kam pārdabiskam. Iespējams, ka tāpēc mēs pērkam un piekaram pie sava dzīvokļa sienas Hilmas Klintas darbu kopijas, kas rāda ezotērikas diagrammu (”The spiritual in art: Abstract painting 1890–1985”) un fantazējam tālāk. Taču var gadīties, ka katram ir savs spoks vai spiritisma seanss, tikai par to nav pieņēmts runāt un izteikties. Pat sociālists Rainis ietekmējās no šīm savādajām idejām un bija gatavs radīt jaunas ticības. Homo homini dues! (Cilvēks cilvēkam dievs). Senajās kultūrās saiti ar aizgājēju gariem nodrošināja burvji un šamaņi. Mūsdienās cilvēks dara to pats, jo palīdzot intuīcija. Iespējams, ka tā ir vieglāk izveidot saiti starp reliģiozajām un pseidozinātniskajām mācībām, sākot no Svedenborga,  mesmerisma un beidzot ar teosofiju, antropozofiju, new age vai parapsiholoģiju.

Mēs esam turpat, kur viņi bija pirms 100 gadiem. 

Turpat.