Putina Krievija pašlaik dara visu iespējamo, lai padarītu Jēzu Kristu par savu sabiedroto. Protams, ka Krievijas diktators nav pirmais populists, kurš mēģina iestāstīt tautai, ka „Dievs ir ar viņu“. Tādi ir daudzi, mūsu Šleseru ieskaitot. Taču Kremļa propaganda superhistērijas šajā jomā tomēr ir mūsu uzmanības cienīgs stāsts.   

Tātad. 

Pašlaik Putins apgalvo, ka Krievija vadot svēto karu pret sātaniskajiem Rietumiem. Šo melīgo apgalvojumu ir pārņēmis Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs un loģika ir sekojoša:  svēto mērķis ir iekarot visas tās valstis, kas „pieder Krievijas garīgajai sfērai”. Krievija ir „svēta un laba“, bet pārējie – „slikti un iznīcināmi“. Pirmā valsts šajā iekarošanas programmā ir Ukraina. 

Tātad Jēzus Kristus tagad ir Putina karogs?  Jā, ir. Vismaz pats Putins un Kremlis par to ir 100% pārliecināti savā propagandā. Putins to deklarēja šī kara pirmajā dienā;

„No garīgā un morālā viedokļa raugoties, šī īpašā militārā operācija ir svētais karš, kurā Krievija un tās tauta aizstāv vienīgo garīgo telpu pasaulē – svēto Krieviju.”

Daudzi kristieši, protams, iebilst pret krievu tik iecienīto jēdzienu “svētais karš” (kopš Padomju Savienības un otrā pasaules kara laikiem). Krieviem šis apzīmējums ir ļoti populārs, bet vairumam ārzemnieku tas atgādina islāmistu teroristu aicinājumus uz „džihādu”. Tātad – karš nevar būt svēts.

Brīdī kad Kremļa Kirils apgalvo, ka krievu tautas reliģiskais pienākums esot iznīcināt citu tautu, es sāku domāt  – kas šim apgalvojumam kopīgs ar kristīgo doktrīnu?

Nekas nav kopīgs. Tie ir meli. Putinam šis nejēdzīgais karš kaut kā stilīgi jāaizstāv, taču nekādu loģisku argumentu viņam nav. Tad nu ir atrasta pasaka par to, ka Rietumi ir ļaunie un Ukrainas ceļš pie rietumiem ir jāaptur ar kara palīdzību.  

Putina runā ir formulēts kara mērķis: „Pēc īpašās militārās operācijas pabeigšanas, visa pašreizējā Ukrainas teritorija jāiekļauj Krievijas ekskluzīvajā ietekmes sfērā. Pilnībā jāizslēdz iespēja, ka Ukrainā varētu izveidoties Krievijai naidīgs rusofobisks politiskais režīms, kas tiktu pārvaldīts no Krievijai naidīga ārēja centra”. Dokumentā Ukrainas dienvidaustrumu daļa tiek dēvēta par “dienvidrietumu Krieviju”, kas ir jāatbrīvo svētā kara laikā.

Šī nav pirmā reize, kad Kirils ir nosaucis uzbrukumu Ukrainai par „svēto karu”. Viņš to jau darīja pirms diviem gadiem, kad sākās pilna mēroga iebrukums. Toreiz pauda dedzīgu atbalstu Krievijas uzbrukumam Ukrainai, raksturojot iebrukumu kā “Dieva brīnumu”.

Pārējās kristīgās pasaules, īpaši Romas katoļu baznīcas, reakcija uz šiem Putina politiskajiem lozungiem bija piesardzīga. Romas pāvestam attiecības ar pareizticīgo kristietību un Krieviju ir bijusi svarīga lieta. Pāvests Francisks vienmēr ir slavējis Krievijas carisko impēriju, „kurai vienmēr bijusi liela kultūra un liela cilvēcība”, kas esot paraugs jaunajiem krieviem. Lai gan es (no savas tautas vēstures raugoties) nevaru teikt, ka tā būtu taisnība. Cariskā Krievija vienmēr bijusi agresīva un barbariska valsts, kas veģetējusi uz attīstītāko (iekaroto) provinču rēķina un apzināti bremzējusi Latvijas attīstību.  Francisks piekrīt Kirila paustajam nosodījumam par abortiem, dzimuma maiņas operācijām un to, ko viņš dēvē par „dzimumu teoriju”. Tomēr vienlaikus ir uzsvēris, ka Kirila krievu etnonacionālisms un autoritārās tendences, jo īpaši „svētā kara” koncepcija, nav savienojamas ar kristīgo doktrīnu.

Kremlis to nedzird. Viņu teritoriālās prasības attiecas ne tikai uz Ukrainu, bet arī uz plašāku Eiropas teritoriju.  Cik tālu šī „krievu pasaule“ sniedzas, tiek interpretēts dažādi, taču tā ir daudz lielāka teritorija nekā pašreizējā Krievijas Federācija. Kirila dokumentā tā ir vēl plašāka iekarojamā teritorija nekā kādreizējā cariskās Krievijas zona. Tur, kur dzīvo krievi, tur iet nākošās Krievijas robežas.  Tas nozīmē, ka krievu pasaule pastāv visur. Jebkura valsts, kurā dzīvo krievi, ir legāli pakļauta Krievijas iekarošanai. 

Saskaņā ar Maskavas baznīcas viedokli pašreizējais uzdevums ir atjaunot “Krievijas tautas vienotību”, iznīcinot Ukrainas valsti kara ceļā. Tas ir ne tikai Kremļa sapnis, bet tam Maskavā ir arī juridisks atbalsts. Krievijas ģenerālprokurors Igors Krasnovs uzskata, ka viņam ir globālas pilnvaras īstenot Krievijas likumus. Tas ir pretrunā ar starptautiskajām tiesībām, taču Kremlim varētu būt veids, kā attaisnot Krievijas turpmāko iejaukšanos citu valstu pārvaldē. Ieskaitot NATO dalībvalstīs.

Putins kā žurka ir iedzīts stūrī. Taču turpina melot un piesaukt Dievu kā savu sabiedroto. 

Pašlaik situācijā Ukrainī ir smaga. Par kauju rezultātiem ziņošu rīt.