1949. gada 8. jūnijā pirmo reizi tika publicēts Džordža Orvela distopiskais romāns “1984”. Vai tas bija pravietojums? Pirms dažiem gadiem (1944) Orvels bija saņēmis vēstuli ar jautājumiem par totalitārismu. Rakstnieks atbildējis, ka esot pamanījis cilvēkos tendenci neuzticēties objektīvajai patiesībai. Neticēt tam, ko viņi redz.  Tāpēc fakti tiekot sagrozīti un politiķi ar tiem manipulējot savās interesēs.  Tautai patīkot soļot pakaļ iedomu fīreram vai vadonim. “Vēsture savā ziņā jau ir beigusi pastāvēt,”  – toreiz rakstīja Orvels. “Nav tādas tagadnes vēstures, kas būtu vispārpieņemta,”- viņš secināja.  Piecus gadus vēlāk tika publicēts viņa romāns “1984”. Kā tas sasaucas ar šodienu? 

Vai objektīva vēsture vispār pastāv?

Domāju, ka pastāv versijas par to, kā viss bija un notika. Tie, kas savu versiju pieraksta, cenšas uztiept sev vajadzīgo izklāsta variantu lasītājiem nākamajās paaudzēs.  Tāpēc vēsture  ir sacensība par pagātnes notikumu interpretācijām. “1984” galvenais varonis, piemēram, ir Vinstons Smits – partijas ierēdnis, kas strādā Patiesības ministrijā. Viņa uzdevums ir nenogurstoši pārrakstīt vēsturi atbilstoši partijas vēlmēm un vajadzībām. Ja kāds “mums nepatīk”, tad iztēlosim to sliktā gaismā kā nejauku cilvēku. Ja patīk, tad godināsim un slavināsim šo personu kā mesiju vai dievību.  Tieši tāpat kā to tagad dara Putins un citi diktatori –  populisti. Smita dzīve, romāna dzīve ir tukša, neinteresanta. Lielvalsts Okeānija atrodas nebeidzamā un pastāvīgā karā ar pārējām divām pasaules lielvarām. Izmantojot televīzijas ekrānus, līderis Lielais Brālis uzrauga katru iedzīvotāju soli un vārdu. “Stukaču”, “ziņu pienesēju”  jeb klačošanas kultūra ir tik spēcīga, ka vecāki nevar pat uzticēties saviem bērniem. Protams, ka Vinstons ienīst Lielo brāli. Viņš slepus nopērk piezīmju grāmatiņu un sāk rakstīt aizliegto dienasgrāmatu. Tiecoties pēc konteksta, meklē radniecīgas dvēseles, tāpēc iepazīstas ar jaunu sievieti Džūliju, kuru sākumā uzskata par režīmam lojālu spiegu. Tikai vēlāk izrādās, ka arī viņa ir dumpiniece. Sākas mīlas romāns, taču abus sagūsta, pakļauj barbariskām spīdzināšanām, lai pārvērstu par partijas un vadoņa pielūdzējiem. Šis ir klaustrofobisks romāns. Vienīgā brīvā Vinstona telpa ir tikai daži kubikcentimetri viņa paša galvā. Pārējais ir ienaidnieku teritorija. Taču arī šo telpu mēģina kontrolēt vara. Drošības labad ir jācenzē pat pavalstnieku sapņi. Lai vēlāk vēstures grāmatās arī tos varētu interpretēt pareizā veidā un “tā kā vajag”. 

Jaunā krievu valoda

“1984” ir arī par valodu. Jo tā ir režīma psiholoģiskās kontroles līdzeklis un tiek apzināti noplicināta, lai vārdi zaudētu savu pamata nozīmi un asociētos pavisam ar ko citu: “Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Neziņa ir spēks.” Vladimira Putina Krievija ir spilgts piemērs tam, kā fašisma ietekmētas autokrātijas visā pasaulē manipulē ar valodu, lai kontrolētu tautu. Saskaroties ar masveida propagandu un dezinformāciju, kas pavada Krievijas iebrukumu Ukrainā, arvien skaidrāka kļūst Krievijas iestāžu izmantotās krievu valodas forma un loma. Jaunā krievu valoda kļuvusi par Putina režīma nostiprināšanas un kara propagandas instrumentu, ļoti atgādinot notikumus Džordža Orvela romānā “1984”:  „Skarbas diktatūras apstākļos ir vajadzīga cita valoda. Lai ne tikai panāktu konkrēta pasaules uzskata un mentalitātes pieņemšanu,  bet arī padarītu neiespējamu jebkādas citas domāšanas izmantošanu”. 

Pēc otrā pasaules kara vairāki Rietumeiropas filozofi daudz rakstīja par  satraucošo praksi –   ambiciozu cilvēku (vadoņu) gatavību “apzināti nomelnot patiesību”. Šī tehnika vēlāk kļuva par centrālo totalitārisma propagandas elementu izmantojuma līniju. Attiecinot šo pieredzi uz Putinu, var redzēt, ka viņš to reāli izmanto savā politiskajā ikdienā. Piemēram, turpinot kompromitēt vārdu “demokrātija”.  Šo vārdu Krievijas politiskajā diskursā saraustīja gabalos Borisa Jeļcina nespēja realizēt valsts pāreju  no plānveida uz tirgus ekonomiku 20. gadsimta 90. gados. Krieviem šī pāreja neizdevās un nemākulīgas rīcības vietā iestājās posts.  Tātad – nevis demokrātija (kā tāda) bija slikta, bet krievu reformētāji to nespēja ieviest valstī tik ātri, kā viņiem gribējās. Šis process izgāzās. 90.gadu nemākulības neveiksme tagad dod iespēju Putinam izsmiet šo sabiedrības organizēšanas struktūru kā nejēdzību –  kā krievu postu un nelaimi. Pretēji laimei, kuru krieviem nodrošina Putina diktatūra.  Tātad Putina jaunajā krievu valodā  „demokrātija“ nozīmē = „slikti”.  Līdzko kādam krievam teiksiet, ka dzīvojat demokrātijā, viņš līdzjūtīgi pašūpos galvu un teiks, ka jūt līdzi “Rietumu postam”. Zīmīgi, ka šādu nosodījumu savai tautai ir  iemācījis korumpēts Kremļa režīms, kuram pašam trūkst valsts pārvaldes apraksta formas. Ja tāda pastāvētu, tad tās pamatā noteikti nebūtu krievu tautas vajadzības. Nē, nebūtu. Jo diktatūras nav paredzētas tautai, bet gan vadoņiem pašiem un viņu tuvākajam lokam. Krievu nācijas vienīgais mērķis ir pasaules kolonizēšanas ambīcijas un savas valsts “varenības” apzināšanās. Tas arī viss. Patriotisms te kalpo tikai kā aizsegs agresīvai politiskai varmācībai. 

Aizliegtais vārds “karš”

Kara sākumā Kremlis oficiāli paziņoja, ka Krievijas nelikumīgo uzbrukumu Ukrainai nedrīkst saukt par “karu”. Aizliegtā vārda “karš” vietā visiem bija jālieto apzīmējums “specoperācija”. Jēdziens, kuru acīm redzot, lieto spiegi. Tādi kā Putins pats. Šī smieklīgā vārda izvēle bija režīma pārliecības tam, ka Ukraina tiks iekarota ātri un viegli. Viltus ieganstu drīz vien atmaskoja Krievijas desantnieku mēģinājums ieņemt lidostu pie Kijevas un vienlaicīga Krievijas tanku kustība no Baltkrievijas Ukrainas galvaspilsētas virzienā.  Visus apšāva, viss izgāzās. Kremļa “operāciju” ukraiņi aplēja ar ūdeni kā degošu sērkociņu. Daudziem nogalinātajiem krievu uzbrucējiem somās atrada parādes tērpus uzvarētāju gājienam Kijivā.  Bija sataisījušies kā uz balli, bet netika pāri galvaspilsētas “slieksnim”. Tagad karš jau turpinās 2,5 gadus un pēc “operācijas” nemaz neizskatās pat ticīgam putinistam.

Tāpēc tika nomainītas dekorācijas. Pēkšņi šis uzbrūkošais karš tika pārdēvēts par “atbrīvošanas operāciju”, jo ukraiņi paši saucot krievus palīgā atbrīvot no it kā ļaunā Zeļenska kliķes.  Tika izgudroti jauni iemesli un vārdi, lai neviens pat neiedomātos nosaukt lietas īsajos vārdos jeb tā kā tās patiesībā bija – uzbrukums Ukrainas suverenitātei. Nē, pēc Kremļa leksikas, tagad notika “Ukrainas denacifikācija” un “demilitarizācija”. Proti – neglītu krievu uzbrukumu Kremlī pārsauca par “palīdzību”, kuru “kāds”  tur Ukrainā esot Kremlim pieprasījis. 

Zibenīgi tika atrasts ienaidnieks: “Rietumi” un NATO. Ja reiz “Putina “specoperācija” nav izdevusies, tad kara izraisītājs notikti ir kāds cits…nevis Krievija pati. Tātad, lai mobilizētu Krievijas iedzīvotājus, Krievijas propaganda šodien karu arī attēlo kā karu starp Rietumiem un it kā apdraudēto Krieviju, kas faktiski nevienam nav vajadzīga.  

Vēstures (pagātnes) izdomāšana Putina stilā

Fakts, ka Krievija ir tā, kas apdraud neatkarīgas Ukrainas pastāvēšanu, Putinam šķiet nepieļaujama doma. Viņam ukraiņu tauta nav neatkarīga nācija. Nē, ukraiņi skaitās vergi jeb daļa no austrumslāvu kopienas, kuru vēsturiski vadīt esot paredzēts krievu tautai. Savu ģeopolitiski motivēto nacionālismu viņš cenšas nostiprināt, manipulējot ar Kijivas Krievzemes jēdzienu no 800. līdz 1100.gadam m.ē. Putins te apzināti falsificē vēstures notikumus.  Tajā laikā Kijivā dzīvoja relatīvi viendabīgi austrumslāvu iedzīvotāji, kuri runāja vecslāvu mēlē un ar laiku pārtapa par etniskajiem krieviem, ukraiņiem un baltkrieviem ar savām valodām. Nevienai no šīm tautām nevar piešķirt nekādu prioritāti (pamatojoties uz seno Kijivas valsti). Vēsture nedod krieviem nekādas tiesības liegt kādai citai slāvu tautai eksistēt un noteikt savu nākotni. Tādu nosacījumu vēsturē nav bijis. 

Politika un valoda

1946. gadā Džordžs Orvels sarakstīja eseju “Politika un angļu valoda”, uzsverot, ka pie valodas “ļaunprātīgā izmantojuma” neesot vainojami rakstnieki vai žurnālisti, bet gan politiķi.

Krievu diktators Putins lieto vārdu “barbarisms” (lai aprakstītu bezjēdzīgo šaušanu koncertā Maskavā šā gada sākumā) un formāli viņam ir taisnība. Taču šo pašu vārdu viņš nelieto, lai aprakstītu krievu armijas uzbrukumus Ukrainas civiliedzīvotājiem, par kuriem pats ir atbildīgs. Ieskaitot masu slepkavības Bučā un Mariupolē. Nē, šajā gadījumā faktiskais krievu armijas terorisms krievu valodā saucas – „krievu tautas aizsardzība pret ukraiņu neonacismu“.  Kremļa propaganda te apzināti nomainījusi vārdu “barbarisms” un “terorisms” nozīmi. Izmantojot Staļina radīto krievu nepatiku pret “nacismu” (kas piemītot tikai citām tautām, nevis krieviem pašiem), Putinam izdevies iedvest padevīgajiem krieviem ticību citu tautu ļaunajai būtībai pret kuru krieviem jāaizstāvas. Par katru cenu. Tieši tāpat kā vecāki baida bērnu ar “bubuli mežā”, Putins krievus baida ar demokrātiju, ukraiņu nacionālismu un NATO.  Mērķis ir sašķelt savus iedzīvotājus līdz panikas robežai, iegūt viņu uzticību, lai īstenotu varas politiski diktētu politiku.

Līdzeklis un ierocis te ir arī  ir valoda, ar kuru manipulē, lai izplatītu neskaidrības par to, kas patiesībā ir taisnība, un lai melus pasniegtu kā iespējamu patiesību. Tā rīkojas Putins un viņa uzticības personas, līdzīgi izdarās arī Tramps un viņa republikāņu atbalstītāji ASV.

“Ja visi jums visu laiku melo, tad rezultāts būs tāds, ka neviens vairs nekam neticēs… Tauta, kas vairs nespēj nevar nekam ticēt, nevar arī pieņemt lēmumu… Tā nespēj domāt un izdarīt secinājumus. Ar šādu tautu var izdarīt pilnīgi  jebko.” (No intervijas ar Hannu Arendtu 1974. gadā intervijā žurnālam “New York Book Review”)

Taču iespējams, ka Orvela romāna lielākais noslēpums ir tas, kāpēc Lielais Brālis velta tik daudz enerģijas un resursu, lai pārvērstu vienu dumpīgu pilsoni par padevīgu lupatu? Nevis vienkārši izpildītu viņam nāvessodu – Staļina/Putina stilā?  Kāpēc potenciālais vienīgais moceklis tiek uzskatīts par tik nesamērīgu draudu? Tas ir saprotams tikai tad, ja saprotam, ka režīms ir uz sabrukuma robežas. Iespējams, ka Navaļnija novākšana ir tieši šāda liecība. Putina impērija ir uz sabrukuma sliekšņa un ievelsies aizā tieši šogad – 40 gadus pēc 1984.gada. Vai Orvels to tiešām paredzēja?