Speciāli TVNET

Ilmai ir balts skapis ar savādu smaržu, kurā glabājas tīras un dzidras glāzes. Diemžēl pirmie sarkanvīna vīna malki pie viņas vienmēr garšoja dīvaini. Bija pagājuši jau 40 gadi, kopš tas pārvērtās par Ilmas īpašumu, bija trīsreiz nokrāsots ar diviem baltās krāsas slāņiem. Taču koks nepadevās. Tas joprojām izdalīja krustnagliņu eļļas smaržu. To pašu, kas ir nežēlīgi spēcīga, lai piesūcinātu pat stiklu. Tā ir zobārsta smarža, kas ieplūda sarkanā vīna glāzē Ilmas verandā. Nelaidās vaļā un piedalījās neaicināta. Smaržas mēdz būt gaisīgas un ātri pazust. Taču šī bija sīksta kā kadiķis. Pēc citām paliek neskaidras sajūtas atmiņu formā, kas saistās ar cilvēkiem, žestiem, pieskārieniem, gadalaiku, vietām vai notikumiem.  Šī triumfēja vienmēr un piedalījās bez ielūguma. Pašlaik ir smaržu laiks: visos stūros palo jasmīnu smarža un caurvējā lēkā Jāņu zāļu aromāti. Šis ir laiks, lai parunātu par smaržu.

Smaržas mantojums

2023. gada, ES finansētā starpdisciplinārā pētniecības projekta “Odeuropa” mērķis bija izcelt smaržu nozīmi mūsu kopējā Eiropas kultūras mantojumā. Aromāti pie mums netiek saglabāti kā gleznas, ēkas, apģērbi, skaņdarbi vai grāmatas. Tie nav iekļauti kultūras kanonā. Taču šis bija mēģinājums rīkoties uz to pusi. “Odeuropa” centās izveidot digitālu smaržu vārdnīcu un konkrētu metodoloģiju muzejiem, lai ar smaržu palīdzību atdzīvinātu savas senās kolekcijas. Vācijas Ulmas muzejā smaržu eksperti bija izveidojuši kolekcijas ekspozīciju, kas atbilst smaržām noteiktās gleznās. Amsterdamas ielās un laukumos tika izveidota pastaiga, koncentrējoties uz smaržām, kas sniedz informāciju par šo vidi un klimatu.

Šodien daudz runā par iegremdēšanos jeb “immersive” efektu, domājot par digitālo tehnoloģiju izmantošanu. Taču izplatītas varētu būt arī skaņu, garšu un smaržas ainavas, kas pagaidām atstātas novārtā. 

2017. gadā smaržu pētniecei Karo Verbekai Amsterdamas muzejā (Rijksmuseum) izdevās noskaidrot un izveidot monumentālās gleznas “Vaterlo kauja” (1824) smaržas. Gandrīz 50 kvadrātmetru audeklā Jans Vilhelms Pīnemans bija attēlojis Napoleona un franču armijas sakāvi. Pamatojoties uz sižeta tēmām un atstātajām piezīmē, Verbeka izveidoja kompozīciju ar lietus piesūcinātas zemes, zāles, pūstošu līķu smakām, ādas, zirgu un šaujampulvera dvingas elementiem. Kompozīcijā tika iekļautas arī Napoleona iecienītās smaržas Aqua mirabilis ar svaigām citrusaugļu, lavandas un rozmarīna piegaršām. Tas nozīmē, ka skatoties šo gleznu, muzeja apmaklētājs varēja sajust arī attēloto sižetu smaržas. Vai tas bija vajadzīgs? Jā, “smaržu elementa”  pievienošana daudziem muzeja apmeklētājiem esot šķitusi lieliska lieta. Viņi tāpēc sapratuši gleznojumu daudz labāk.

Vēl viena iestāde, kas aktīvi strādā ar smaržu, ir Sema Vanamakera teātris, kas kopš 2014. gada ir daļa no Šekspīra Globusa teātra Londonā. Teātra ēka ir veidota tā, lai pēc iespējas vairāk līdzinātos skatuvēm, uz kurām pirmo reizi tika izrādītas Viljama Šekspīra lugas. Apgaismojumu veido sveces, kas ne tikai nodrošina raksturīgu apgaismojumu, bet arī izdala noteiktu smaržu. Te tiek uzvestas 17. gadsimta lugu ainas, iekļaujot oriģinālajās scenogrāfijās minētos smaržu elementus – vīraku, rozmarīnu, lavandu, lilijas.

Smaržu zemais statuss

Rietumu, attīstītajās civilizācijai ožas sajūtai vienmēr ir bijis zems statuss. Senie domātāji to noraidīja kā primitīvu un sievišķīgu. Šodien tikai retais apgalvos, ka kāda no maņām ir svarīgāka par kādu citu, taču nevēlēšanas cienīt ožu ir saglabājusies joprojām. Arī šodien zinātniskie pētījumi šajā jomā atstāti novārtā. Kad psiholoģijas profesors un ožas pētnieks Jonass Olofsons nesen izdeva grāmatu par ožas sajūtu, viņš to atbilstoši nosauca par cilvēku nepamatoti novārtā atstāto prātu.

Mēs elpojam 22 000 reižu dienā. Tikpat bieži ieelpojam smaržas caur degunu. Dažas smaržu sastāvdaļas gaiss viegli satver un piedāvā mūsu sajūtu uztverei. Citas ierodas lēni, negribīgi un netiek uzņemtas. Nāsis papildina viena otru. Viena iesūc gaisu ātri, otra – lēni, tādējādi radot smaržas stereoizjūtu. 

Vairums esošo smaržu cilvēks nepamanot. Tikai tad, kad kāds aromāts izceļas, tad tas tiek ievērots. Olofsonsam šķiet, ka smaržu jušana esot kognitīvs process, kurā tiek izmantots “gaidošais, interpretējošais prāts”. Kā pētnieks viņš esot novērojis, ka smaržu ietekme sniedzas tālu aiz “ožas smadzeņu” robežām un aptver vairākas smadzeņu zonas. Mēs izsveram smaržas molekulu radītos iespaidus, ņemot vērā savas zināšanas, gaidas un citus apstākļus.

Ir smakas, kas signalizē par briesmām (puvekļi, joki, pelējums). Vairumā gadījumu smaržas nav pievilcīgas vai atbaidošas, bet gan tādas, kuras vērtējam izejot no sava sociālā slāņa, tautības, reliģijas un dzimuma. Tās brīdina, aizliedz tuvoties.  

Bērnībā, vasaras sākumā pa dzīvokļa logu Rīgas centrā bieži naktīs ieplūda neciešana smaka no Gaujas ielas puses. Tur kaut ko dedzināja. Kādā rūpnīcā vai kombinātā. Smirdoņa ieplūda dzīvoklī pa atvērto logu tieši naktīs, kā pretīgs, šķebinošs troksnis. Katru gadu vienā un tajā pašā laikā, sagandējot vasaras uvertīras smaržu simfoniju. Vainīgie esot bijuši gaļas kombināti pie kapiem. Iespējams, taču pretīgi tas bija un nav aizmirsts joprojām. 

Ir arī citas sajūtas, kuras izraisa smaržas, atsaucot atmiņā romantisku priekšstatu par pagātni. Daudzos gadījumos tās saistītas ar dabu. Mežu, kokiem, zariem, sūnu, ziediem un sēnēm. Starp citu, pagātne vienmēr  bijusi apvīta ar spēcīgu garīgo smaržu. Pēteris Englunds savā esejā “Par smārdu un smaku vēsturi” apraksta mūsdienu priekšstatu par viduslaikiem kā laiku, kad “fekālijas un atkritumus parasti katapultēja caur logiem tikai tad, kad vairs nevarēja paciest to klātbūtni telpās. Tāpēc garāmgājēji dažkārt tika aplaistīti ar cietām un šķidrām fekālijām” ejot garām pa ielu. Viduslaikiem ir ārkārtīgi slikta reputācija. To mēs zinām no mācību grāmatām. Netīrības smirdoņa tolaik neaprobežojās tikai ar ielu vai vienkāršām mājām, kurās cilvēki un dzīvnieki tajās pašās telpās. Smirdoņa esot dominējusi arī muižās un pilīs. Piemēram, runā, ka Luijs XIV savas dzīves laikā esot peldējies tikai divas reizes, mazgāšanos vispār neatzina un savu smaku mēģinājis mazināt ar smaržām. Tas nozīmē, ka savā ikdienā smakas pazīstam labāk nekā smaržas. 

Smakas un šķiru cīņa

Vēstures grāmatās stāsta, ka vienkāršajiem cilvēkiem bieži esot pārmests, ka viņi smirdot. Nemazgājas un ēd smirdīgu ēdienu. Smirdēšanas piesaukšana esot pazemošanas veids. 

Mani personīgi netraucē ceptu sīpolu un kartupeļu aromāts, taču ir ļaudis, kas šos smārdu nekavējoties saistīs ar trūcīgo cilvēku pusdienām un palūgs atstāt “primitīvo cilvēku dzīvojamo rajonu”. Jonass Olofsons ir noskaidrojis, ka cilvēki, kas ātri aizsvilstas ir impulsīvi un tos viegli aizvainot ar sīkām piezīmēm. Tie parasti esot ļoti konservatīvi. “Pretīgums pret ķermeņa aromātu ir izteikts tiem cilvēkiem, kuri vēlas skarbu sabiedrību, kurā valda diktators, kurš visu nosaka. Šādā konservatīvā vidē dominē vecās tradīcijas un iedibinātas dzimumu lomas. Visiem jādara tā kā vajag. Tie, kas pārkāpj likumu un sabiedrības normas, tiek bargi sodīti,” viņš raksta grāmatā “The Underrated Mind”. 

Tātad deguns cilvēkam piešķirts tāpēc, lai brīdinātu. Iespējams tāpēc tik daudzi no mums slikti atpazīst visu kas smaržo. Pat puse aptaujāto bez palīdzības nespēj atpazīt tādas izplatītas smaržas kā: kafija, citrons un vaniļa.

Savā grāmatā “Smell and the past” (Bloomsbury Academic), kas tapusi projekta Odeuropa ietvaros, britu vēsturnieks Viljams Tullets iestājas par aktīvāku pieeju smaržas izjūtai un smaržu izpratnei. Viņš iesaka pētīt ožas sajūtas rašanās apstākļus. Piedāvā lasītājam smaržu izaicinājumus: aizdedziet sērkociņu, nodzēsiet liesmu, ieelpojiet smaržu. Izdarījāt? Labi. 

Čārlzs Darvins šo piedāvājumu ignorētu. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēki, kas uzsver smaržas nozīmi zināšanu apguvē, esot vai nu mežoņi, deģenerāti, vai vienkārši perversas personas. Zigmunds Freids arī bija drošs par to, ka smarža nav svarīga un nav piemērota nobriedušam cilvēkam. Viņi abi šo eksperimentu ar degošo sērkociņu neveiktu. Taču ir citi, kas ir pārliecināti par pretējo. “Mans talants ir manās nāsīs,” – savulaik apgalvoja Frīdrihs Nīče. Ar to viņš domāja savu spēju sajust to, ko citi nespēj uztvert. Zinātne vispār ir iespējama tikai tiktāl, ciktāl pētnieka maņas ļauj šo pasauli nolasīt un saprast. Darbu “Ecce Homo” (1908) viņš rakstīja savas karjeras beigās (un kā savas dzīves darba novērtējumu). Tajā ožai pievērsta īpaša vērība. Nīče mēģināja izmantot smaržu tā, lai ar tās palīdzību nonāktu pie filozofiskām atziņām. 

Ar šo pašu metodi novēlu jums visiem smaržīgu līgošanu un sulīgus ožas piedzīvojumus Jāņu naktī!