Ukraina vakar atvairījusi jaunu uzlidojumu Kijivai. “Tika izmantotas Ziemeļkorejā ražotās raķetes KN-23, kas reti trāpa mērķī un tāpēc ir bīstamas” – raksta Kijivas militārais vadītājs Serhijs Popko. Paralēli raķetēm uzbruka arī droni un tāpēc virs pilsētas skanēja gaisa trauksmes sirēnas no rīta un pa dienu. Aptuveni puse no visiem šopavasar uz Ukrainu izšautajiem Ziemeļkorejas šāviņiem nedarbojās vai netrāpa mērķī, jo šie ieroči ir ļoti sliktas kvalitātes. (Kyiv Independent)

Ukraiņu uzbrukuma laikā ik dienas gūstā nonāk ap 150 krievu karagūstekņu. Galvenokārt nesen iesauktie. Tāpēc pašlaik ukraiņi gatavojas apjomīgai gūstekņu apmaiņai ar Krieviju. (DN)

„Nedomājām, ka būs tik viegli ofensīvā pret Krieviju. Zinājām kur atrodas militārās bāzes ārpus Kurskas, cik karavīru tur dežurē un kas viņi ir. Mēs visu zinājām. Taču negaidījām tik vāju pretestību”, – vakar intervijā kolēģiem Ukrainā atbildēja ukraiņu karavīrs Saigons. Pirms 6. augusta šis vēstures students no Ļvovas nekad nebija bijis Krievijā. Tagad viņš gandrīz katru dienu dodas turp karot. „Turp labprāt brauc daudz jauno karavīru, kuri pat nav iesaistīti šajā operācijā. Viņi visi vēlas izmantot iespēju, lai apskatītu Krieviju! Jo nekad tur nav bijuši,” – saka Saigons. “Saigons” ir viņa pseidonīms, īsto vārdu vai brigādes nosaukumu puisis nenosauc. Viņš ir viens no pirmajiem, kas tika nosūtīts uz Krievijas teritoriju karot. 

„Ir labi, ka karš tagad pārvietots uz Krievijas teritoriju. Jo viņi bombardējuši mūsu pilsētas un iznīcinājuši mūsu ciemus nežēlīgi. Tagad mēs esam iegājuši viņu ciematos un pilsētās.”

Pašlaik ukraiņi Krievijā kontrolē ap 1000 kvadrātkilometru Krievijas teritorijā. Gandrīz divas nedēļas krieviem nav izdevies izraidīt ukraiņus. Tā vietā Ukraina ir sagūstījusi simtiem karagūstekņu krievu pusē un turpina paplašināt kontrolēto teritoriju. „Vai jūs gribētu doties uz Krieviju?” jautājis vakar kāds ukraiņu karavīrs kolēģei Annai Lenai no DN. Neviens no jaunajiem puišiem nekad agrāk nav bijis šajā valstī, bet tagad to apskata. Anna atbildējusi, ka nevēlas tagad doties uz Krieviju, bet kārtīgi novērojusi kas uz robežas notiek. 

Šajā ciematā (kur žurnālisti atrodas Ukrainas pusē, aptuveni desmit kilometru attālumā no Krievijas robežas) kursē padomju kravas automašīnas MAZ, pilnpiedziņas Nissan un Mitsubishi pikapi un bruņoti apvidus automobiļi Humvee. Var redzēt kādu smagi bruņotu armijas džipu, kas tiek vilkts uz Ukrainas pusi. Ukrainas armijai pastāvīgi trūkstot transporta līdzekļu. 

Pie veikala karavīri apstājas, lai atpūstos, izstaipītu kājas un izdzertu kafiju. Daudzi no viņiem ir ap piecdesmit gadus veci. Visi nav tik enerģiski kā Saigons.  

„Nav skaidrs, kas īsti notiek ārpus Kurskas. Mūsu zaudējumi varētu būt lielāki, nekā mums tiek stāstīts”, –  saka viens no karavīriem, kas malko kafiju. Viņš izskatās pārguris. Daudzi no karavīriem, kas tagad nosūtīti uz Kurskas apgabalu, iepriekš karojuši pie Doņeckas, kur Ukraina pašlaik cieš lielus teritorijas zaudējumus.

No padomju kravas automašīnas MAZ, kas piekrauta ar munīcijas kastēm, izlec šortos un sandalēs tērpies šoferis. Viņš nav možs un atzīst,  ka negrib katru dienu braukt uz Krieviju. Kravas automašīnas, kas pārvadā munīciju, ir salīdzinoši neaizsargāts Krievijas artilērijas mērķis. „Neklausieties ko viņi te runā! Nebrauciet uz turieni. Tas ir bīstams ceļojums,” viņš saka Annai Lenai.  „Karavīru zaudēšana tur notiks jebkurā gadījumā. Tas ir karš, nevis filma. Mums jādomā, kā samazināt savus zaudējumus,” saka 29 gadus vecais Tarass. Viņa un 41 gadu vecā Oleksandra uzdevums ir evakuēt ievainotos karavīrus no kaujas lauka. Līdz šim nav bijis daudz šādu misiju. „Salīdzinot ar pagājušā gada pretuzbrukumu, šeit ļoti maz upuru. Tas ir tāpēc, ka mums beidzot ir kaujas lidmašīnas: jaunie F-16. Kad uzbrukuma karaspēku atbalsta gan lidmašīnas, tad var kaut ko panākt. Brukt krieviem virsū bez gaisa atbalsta nedrīkst”, – saka Tarass.

Pēc viņa domām, Ukrainas karaspēks, kas nosūtīts uz Kurskas reģionu, ir labākais valstī.

„Šie puiši precīzi zina, ko viņi dara. Viņi ir apmācīti ne tikai militārajā bāzē, bet arī pie saviem komandieriem. Tas ir ļoti svarīgi“ – saka Tarass. „Esam iesoļojusi kodolvalstī un ieņēmuši tur tūkstoš kvadrātkilometru. Desmit dienu laikā. Tas tomēr ir kaut kas!

Lielākā daļa ukraiņu karavīru domā, ka Kijiva tagad  varētu apmainīties ar Krieviju ar teritorijām, karagūstekņiem, varbūt pat atomelektrostacijām.“

„Pašlaik krievi ir sākuši pārvietot karaspēku no citām frontēm uz šejieni, uz Kursku. Tas ir tieši tas, ko mēs vēlējāmies. Gribam, lai viņi atkāpjas no frontes, un šeit mēs ieņemsim vairāk teritorijas, lai piespiestu viņus pārvietot vairāk karaspēka. Kad ieņemsim AES pie Kurskas, tad  varēsim apmainīt pret mūsu AES atomelektrostaciju Zaporižjē, ko krievi pašlaik ir okupējuši,” saka Tarass.

Agrāk Ukrainai bija tabū ieiet ar armiju Krievijas teritorijā. Tagad šis tabu esot pazudis. „Neuzskatu to par svešu teritoriju. Cilvēki tur runā ukraiņu valodā. Sākumā viņi no mums baidījās, bet tagad ir sapratuši, ka mēs viņus neaiztiksim. Viņi mums pat jautā, kad mēs gāzīsim Putinu,” – smejas īpašo vienību karavīrs Saigons. Putins līdz šim attaisnoja savu iebrukumu Ukrainā ar argumentu, ka  krievvalodīgie tur esot jāaizsargā. Tagad ukraiņu karavīri sociālajos medijos publicē filmas, kurās vietējie iedzīvotāji pie Kurskas viņus sveicina ukraiņu valodā vai uzrunā jauktajā valodā, kuru tur dēvē par suržiku.

Taču zibensoperācija kaitina vietējos, pierobežas ukraiņus. „Mūsu karavīri izvietoja savu artilēriju ciema centrā! Krievi, protams, sāka apšaudīt ciemu, un visas mājas tur tika iznīcinātas viena pēc otras,” – ir sašutis izsaucas 72 gadus vecais Oleksandrs Korobčenko, kas pašlaik ir evakuēts no sava ciema.

Karš nav piedzīvojums, tas ir traģēdija visiem.

Vakar naktī ukraiņi sagrāvuši kārtējo tiltu Krievijā. Ģeolokalizēti attēli apstiprina, ka tilts ir sabrucis, un Krievijas Ārlietu ministrija sestdien to raksturoja kā “pilnībā iznīcinātu” (TT).