Speciāli TVNET

Nemirstības brīdis ir pienācis. Šodien katram ir iespēja apzināti izveidot savu digitālo kopiju jeb avatāru (digitālo kopiju, kas atdarina mūsu izskatu, balsi un ķermeņa valodu). Tagad šos dublikātus iespējams pat “pabarot ar savām atmiņām un viedokļiem”, lai atdarinājums iespējami vairāk līdzinātos mirstīgajam orģinālam no miesas un asinīm. Pēc “orģināla” fiziskās nāves, kopija turpinās dzīvot un socializēties mūsu vietā. To var izdarīt un ir cilvēki, kas šo projektu jau realizē šodien.

Tikšanās ar mirušo meitu

Kā tas notiek? Tukšās istabas griesti un sienas ir zaļā krāsā. To ekrānā var redzēt. Pēkšņi ienāk sieviete, kuru sauc Jang Jisunga. Viņai mugurā violets džemperis pie baltiem svārkiem. Uz galvas VR ierīce ar acenēm, kas aizsedz pusi sejas. Sieviete nedroši pasper pāris soļus uz priekšu un tajā brīdī telpa pārvēršas. Zaļajā istabā parādās koki, krūmi, ir redzams dārzs. No horizonta puses šurpu skrien maza meitenīte un sauc: “Māmiņ!”. Janga izstiepj rokas un mēģina viņai skrējienā pieskarties. “Kur tu visu laiku biji?”- jautā meitene. Pēc tam turpina: “Es gribu Tevi, mammu! Man Tu visu laiku pietrūksti!” – viņa saka.  Raudādama Janga taisnojas un neskaitāmas reizes apgalvo, ka viņai arī meita ļoti pietrūkstot, ka viņa par savu bērnu domājot katru dienu. “Cik tu esi skaista, mīļo bērniņ” – viņa saka. Neveikli un bikli pieskaroties ar plaukstu meitas ķermenim. Šī tikšanās ir dokumentēta Dienvidkorejā 2020.gadā un faktiski ir epizode no filmas “Sastapt Tevi”. Tobrīd bija pagājuši 3 gadi kopš meitas nāves, jo Jangas meita bija jau mirusi 7 gadu vecumā. 

Kad šī tikšanās tika ierakstīta 2020. gadā, sākās līdzīgu notikumu plānošana arī citur. Marks Zakerbergs aizrāvās ar savu “Metaverse”, kas kļūšot par virtuālās tikšanās vieta, kur  katrs varēs izveidot savu sapņu pasauli ar virtuālās realitātes palīdzību. Līdz šim projektā iztērēti jau gandrīz 50 miljardi ASV dolāru, un nākotnes plāni neesot pieticīgi. Tas nozīmē, ka bizness jau pievērsies mūsu sapņu pasaules celtniecībai un cer, ka mēs paši par to arī viņam labi samaksāsim. 

Zakerbergs ir pārliecināts, ka ikviens no mums pavisam drīz izveidos savu digitālo kopiju jeb avatāru, kuru apmācīs un kontrolēs mākslīgais intelekts. Šī “cilvēka kopija” darīs to, ko pats saimnieks nevēlas vai nespēj paveikt. Pēc Zakerberga domām: „Nākotnes pasaule būs daudz saskaņotāks fizisko un digitālo personību sajaukums, nekā tā vide, kurā dzīvojam patlaban”. Mūsu dzīves turpinājums būšot ekrāna versijas. 

Nav izslēgts, ka viņam ir taisnība. Iespējams, ka pēdējos gados panāktais progress ir zīme, kas liecina par jauna veida dzīvi. Tādu, kurā atšķirība starp “īstu” un “mākslīgu” pieredzi, izplēn un izzūd. Jau tagad baidāmies par to, ka Chat GPT un citi mākslīgā intelekta pakalpojumi samudžinās komunikācijas saturu, saputojot dezinformāciju kopā ar faktiem un virkne profesiju (programmētāji, rakstnieki, ārsti) izzudīs. Mākslīgais intelekts šo darbu spēs paveikt daudz labāk. 

Ja Zakerberga vīzija par pasauli, kurā telpa un cilvēki atbrīvojas no saviem fiziskajiem “formātiem”, ir nākotnes realitāte, tad man jāatzīst, ka mēs tai vēl īsti neesam gatavi. Tas pats attiecas uz pašreiz aktīvi pārdotajām virtuālajām starppasaulēm. Siena starp “šejieni” un “turieni” it kā ir nojaukta, bet nav zināms, kas patiesībā atrodas otrajā pusē.

Mirušo saglabāšana un atdzīvināšana

Ar šo ideju ir strādājuši daudzi un redzamākais piemērs datējams ar 1967. gadu, kad tika mēģināts saglabāt mirušu miesu nākamajai dzīvei ar kriogēnikas palīdzību. Ideju turpināja Džeims Vlahoss, kurš izmantojot   Hereafter AI – sociālo mediju platformas, ļauj cilvēkiem augšupielādēt atmiņas teksta, attēlu un audioierakstu veidā atmiņas un pēc tam pārveidot tās par avatāru. Šāda deja esot dzimusi viņa galvā brīdī, kad tēvam tika diagnosticēts neārstējams plaušu vēzis. Cenšoties saglabāt pēc iespējas vairāk tēva atmiņu, viņš sāka ierakstīt sarunas, kurās tēvs stāstīja par savu dzīvi. Vlahoss izmantoja savākto materiālu, lai ieprogrammētu robotu, kuru nosauca par Dadbot. Paredzot, ka īpaši smagos brīžos būs “kāds” ar kuru parunāties.  Tagad – piecus gadus vēlāk, Hereafter AI ir tikai viens no daudziem līdzīgiem uzņēmumiem, kas piedāvā šādus pakalpojumus.

Dienvidkorejas uzņēmums Deep Brain AI neaprobežojas tikai ar attēliem un tērzēšanas robotiem. Viens no interesantākajiem un pretrunīgi vērtētajiem produktiem, ko viņi piedāvā ir “Re:memory” jeb “nemirstības mākslīgais intelekts”, kas liek lietā valodas verbālo dimensiju un video tehnoloģijas, lai atveidotu mirušo personu. Ticamā formā.  Sākot no balss un fiziskā izskata atdarināšanas un beidzot ar kustību modeļiem un faktiskajām atmiņām. Mērķis ir izveidot mirušu cilvēku virtuālas personas veidolā. Dodot iespēju ar šo “tēlu” reāli sarunāties. Šis esot jauns veids, kā atcerēties cilvēku, kura vairs nav mūsu vidū. 

Atdzīvinātāja Debra

Debra Baseta sevi dēvē par digitālās pēcnāves konsultanti. Viņa izveidojusi  “pēcnāves ziņojumus ”, kas it kā nodrošina saziņas saturu un formas ar aizgājēju. Laikrakstam The Guardian (2023. gada 18. jūlijs) viņa norāda, ka agrāk mirušie atradās kapsētās, bet “tagad viņi ir mūsu ikdienas ierīcēs – mēs katrs tās nēsājam kabatās. Tur “aizgājuši tuvinieki” pacietīgi gaida, lai ar pirksta pieskārienu ekrānam telefona īpašnieks viņus atsauktu atpakaļ dzīvē”. Savā 2018. gada antoloģijā ar nosaukumu: “Nāve un antināve: Divsimt gadu pēc Frankenšteina” viņa raksta par jauno interneta tehnoloģiju spēju ”atdzīvināt mirušos”. Viņai šis virziens ir bizness. Pie kam – ļoti ienesīgs. 

Par to, protams, ir jāsamaksā. Digitālās augšāmcelšanās brīdī pastāv iespēja, ka to var no jauna zaudēt. Tie, kas dzīvo tālāk kā digitālas būtnes (un ir atbrīvoti no sava fiziskā ķermeņa), ir atmiņu inkarnācija. Ja savāktās atmiņas, dialogi netiek saglabātas un atjaunotas, tad atdzīvinātais aizgājējs mirst otru reizi.  

Pēc tikšanās ar mirušās meitas digitālo versiju Dienvidkorejā māte sacīja, ka šis bija “jauks sapnis”. Iespējams, ka sapnis ir stāvoklis, kas visprecīzāk raksturo emocionālo sajūtu, tiekoties ar aizgājēja avatāru. Laika un telpas izkropļojums (kas ir šādas augšāmcelšanās  priekšnosacījums) prasa lomu apmaiņu. Fiziskie ķermeņi, vietas un konteksti – tiek apmainīti vietām ar virtuālajiem analogiem.

Iespējams, tieši šeit slēpjas mākslīgā intelekta un VR tehnoloģiju lielākais triumfs – spēja digitālo ne tikai padarīt līdzīgu fiziskajam, bet arī iedvest tam jaunu dzīvību, pārveidojot to par reālu avatāru. Tajā brīdī notiek tas, par ko filmā “Solaris” vēsta Staņislavs Lems un Andrejs Tarkovskis. Ne tikai mirušais, kas atgriežas dzīvē, bet arī viss, pēc kā mēs ilgojamies (ko reāli nevaram sasniegt fiziskajā pasaulē ar tās cietajiem akmeņiem un mirstīgajiem ķermeņiem) tiek piedāvāts digitālajā vidē.  Te, iespējams, slēpjas mākslīgā intelekta un VR tehnoloģiju lielākais triumfs: spēja digitālo ne tikai padarīt līdzīgu fiziskajam, bet arī iedvest tam jaunu dzīvību, pārveidojot un uzlabojot to. 

Pasaulē, kurā nav nekādas noteiktības, bet ir visas iespējamās iespējas. Franču filozofs Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard), kura darbi lielā mērā bija veltīti “simulācijas” un “reālā” jēdzieniem, jau 2000. gadā publicēja īsu tekstu par virtuālo realitāti: „Virtuālais tagad ieņem reālā vietu, jo pabeidz pasauli tās realitātē un iezīmē tās izzušanu.”

Kā viss beigsies? 

To, protams, neviens nezina. Pagaidām esam šeit, bet avatāri jau klaudzina pie durvīm. Nenoteiktība izplatās kā plaisa realitātes sienās. No tās iznirst mirušie, atbrīvojušies no mūžīgā miera. Grūti saprast vai tas ir sods vai iespēja. To rādīs laiks.