Speciāli TVNET

Sirds simbolam mēdz būt pozitīva nozīme, jo vairumam no mums tas asociējas ar mīlestību. Nav precīzu ziņu kurā brīdī “sirsniņu” sāka attēlot kā mīlas simbolu – tā kā to esam pieraduši redzēt kartiņās, ilustrācijās un žestos. Zināms, ka pirmie šādi esot uzzīmējuši senie grieķi, izmantojot silfiona auga (tagad jau izzudušas milzu fenheļa šķirnes) sēklas veidolu uz vietējās monētas. Gadās, ka sirds veidolu attēlo arī kā nelielu, izzāģētu logu lauku tualetes durvīs. Līdz pat mūsdienām uz mazmājiņu fasādes viensētās mēdz būt šādas sirdis. Ne tikai Latvijā, bet arī Ziemeļvalstīs tās dekorē “ķemertiņu” durvis un iemeslus šādai “rotai” tur izskaidro dažādi: tas varētu būt saistīts ar procesu, kas skar intīmos orgānus un varētu būt sens tautas lietišķās kultūras dekors. Tādejādi ķermeņa asiņu sūkņa muskulis turpina valdzināt cilvēkus un tā ironiskais noslēpums valdzina cilvēci joprojām. Visādā veidā.  

Kā sirds ieguva savu spēcīgo simbolisko vērtību? 

Ikviens, kurš bijis iemīlējies, zina, ka sirds pukst straujāk, ieraugot mīļoto cilvēku. Ikviens, kurš ir zaudējis sev tuvu personu, zina, ka sirds var sāpēt, justies smaga vai salauzta. Ēģiptiešu “Mirušo grāmatā” sirds simbolizē dvēseli, kas bija jānosver nāves brīdī un, cerams, jādomā, ka tai tiks dota piekļuve pēcnāves dzīvei. 

Taču parasti mīloša sirds ir saistīta ar maigām jūtām. Dzejnieki varēja aprakstīt savu sirdi kā sievietes vergu vai dziedāt laimi, kas rodas, ja sirds sadeg mīlestībā. Sapfo mocījās ar savu “trako sirdi” vienmēr tad, kad tā drebēja no kaisles un mīlestības. Arābu dzejnieki sūdzējušies, ka viņu sirdis ir slimas no mīlestības. Viduslaiku trubadūri dziedāja par sievieti, kurai viņi zvērēja mūžīgu mīlestību, apliecinot, ka viņas tēlu nēsā iegravētu savā sirdī. Šķiet, ka visu kultūru vīrieši un sievietes dzejā un prozā ir iekarojuši vai atdevuši savas sirdis. Viņu sirdis ir bijušas nozagtas, pazaudētas vai salauztas.

Ar sirds ikonu ir sarežģītāk. Glīts veidols ar divām simetriskā daivām mūsdienās ir atrodams visur. Sākot ar Facebook un beidzot ar kapučīno putām mūsu kafijas tasītē “Alfas centra” Caffeine baudītavā. Taču šis zīmējums nav īsti līdzīgs sirds muskulim. Jā, nav līdzīgs, bet turpina eksistēt un būt populārs. Šīs divas simetriskās daivas dažādos kontekstos jau agrīni parādījās kā dekoratīvs motīvs, uz senajiem persiešu dzeramajiem traukiem no 5. gadsimta. To var ieraudzīt uz un spāņu manuskriptiem, taču nav pierādījumu, ka toreiz tas apzīmētu mīlu vai kaislību. Interesanti, ka jau pieminēto sirds formas sēklu – silfionu (kas esot bijis dekoratīvās sirds formas prototips), sievietes tolaik izmantojušas abortu veikšanai. Tātad principā šodien tik izplatītā sirds forma varēja kļūt par abortu simbolu.

Sirds kā ikona

Tikai 14. gadsimtā sirds ieguva savu ikonas statusu. Sākotnēji tā atgādināja priežu čiekuru vai bumbieri, bet vairāki viduslaiku gleznotāji (Džoto) palīdzēja tai piešķirt tagadējo formu. Tā strauji izplatījās un ieviesās augstāko aprindu saziņā. Izplatījās manuskriptos, gobelēnos, rotaslietās. 

Vārds “sirds” Šekspīra lugās un sonetos sastopams aptuveni 1000 reižu, bet abstraktā poēma “Roman de la Rose”, kas tika sarakstīta ap 1225. gadu, kļuva par vispopulārāko viduslaiku dzejoli, kas sumina sirdi.  Tajā jauns vīrietis ieiet rožu dārzā, ierauga pumpuru, kas viņam šķiet skaistāks par visu citu pasaulē. Kaislība viņu pārņem kā fiziskas sāpes, jo mīlestības dievs sašauj ar bultu viņa acis un sirdi. Liktenis ir nolemts: “Satvēru to ar abām rokām un vilku sev kāt tik stipri, cik vien spēju”. Ērkšķu zars bija iestrēdzis viņa sirdī un radīja sāpes. Līdzās asistēja tādi alegoriski tēli kā pieklājība un maigās acis, kas pretojās ļaunajām mēlēm un nevajadzīgajai kautrībai. Šo dzeju tolaik lasīja ne tikai Francijā, bet arī Vācijā, Itālijā un Anglijā. Taču dzejniecēm tas nepatika.  Īpaši asi uz šādu dzeju reaģēja 15. gadsimta dzejniece Kristīne de Pizāna, kura iebilda pret sieviešu kā pavedinātāju attēlošanu. Viņai nepatika šī tendence stereotipizēt sievieti kā mūžīgo pavedinātāju. 

Sirdi visai ātri pārtvēra baznīca kā kristīgās mīlestības simbolu, taču kaislības liesmu tai paturēt neizdevās. Svētā Terēze no Avilas 16. gadsimtā aprakstīja, kā eņģelis esot caururbis viņas sirdi: “Viņa rokā es redzēju zelta bultiņu ar dzelzs smaili, kas dega ar maigu liesmu. Man šķita, ka eņģelis vairākas reizes iedur bultiņu manā sirdī un tā dziļi iespiežas manī. Sāpes lika nopūsties, bet tajā pašā laikā tās bija tik saldas, ka nebija nekādas vēlēšanās no tām atbrīvoties.” 

Sirds kā telpa

15. gadsimtā sirds mākslā un literatūrā sāka darboties patstāvīgāk. Pati ar savu balsi. Tā darbojas vairāk kā sirdsapziņa un kritizē ķermeni par fiziskās pasaules izšķērdīgo dzīvesveidu. 16. un 17. gadsimtā arvien vairāk tika uztverta kā telpa, kurā savstarpēji cīnās dažādas emocijas. Mīlestība un līdzjūtība joprojām ieņēma centrālo vietu, taču sirdī varēja mīt arī negatīvas emocijas: bailes, skopums, greizsirdība un nežēlība. Padziļinājās skatījums uz cilvēka psiholoģiju un sirds sāka pārstāvēt sarežģītu personību emociju noliktavu. Vecajam Aristotelim tā bija prieka un sāpju avots, taču, kad 17. gadsimtā Viljams Hārvijs jau reāli atklāja asinsriti,  reducējot sirdi līdz praktiska sūkņa statusam. Tad nāca Dekarts ar savu “Es domāju, tātad es eksistēju”, apņēmīgi noraidot sirdi kā emociju mājvietu. Viņam sirds bija sūknis un viss. 

Sirds iemesli

Blēzs Paskāls ar slavenajiem vārdiem: “Sirdij ir savi iemesli, kurus prāts nesaprot” ievadīja romantismu un Viktors Hugo to formulēja vēl spēcīgāk: “Mīlēt ir vairāk nekā dzīvot”. Žorža Sanda gāja vēl tālāk, apgalvojot, ka  sievietēm, tāpat kā vīriešiem, ir tiesības uz mīlestību, kas apmierina gan miesu, gan dvēseli un to var realizēt arī  bez laulības saitēm.

Kā paliek ar ikonu? Vai šodien tā ir banāla dekorācija? Kopš 19. gadsimta sirdis ir izgrieztas krēslu atzveltnēs, izšūtas uz segām, iespiestas stiklā, ielīmētas uz dāvanu iesaiņojumos. Cepuru kastītes, tabakas kastītes, piespraužu spilventiņi, spoguļi, slēdzenes, piparkūkas, smalkmaizītes un kūkas – visas tās ir varējušas būt sirds formā. Ikona vairs neatspoguļo kaislību, bet gan labvēlību vai mājīgumu.

Baltā sirds

Digitālajā laikmetā emocījzīmes kļuvušas par svarīgu saziņas līdzekli, kas pārsniedz valodas barjeras un ļauj cilvēkiem vienkārši un tieši paust savas emocijas, domas un idejas. Viens no daudzpusīgākajiem un visbiežāk izmantotajiem simboliem ir sirds dažādās krāsās, kur katrai krāsai var būt unikāla nozīme. Sarkanā sirsniņa tradicionāli simbolizē mīlestību un kaisli, savukārt dzeltenā – draudzību. Zaļa sirds var būt saistīta ar greizsirdību, bet rozā sirds parasti tiek saistīta ar pateicību, apbrīnu vai prieku. Tomēr šīs nozīmes var atšķirties atkarībā no personas, kas tās lieto, un konteksta, kurā tās tiek lietotas.

Baltā sirds atšķirībā no esošajām “sirsniņām” ir universālāka un saistās ar tīrības, sirsnība sajūtām. Dažos kontekstos tā var nozīmēt jaunu attiecību sākumu vai platonisku mīlestību. Balto sirdi var izmantot arī, lai izteiktu līdzjūtību, atbalstu un sapratni vai lai paustu atbalstu kādai lietai, kurai ticat.

Balto sirsniņu pieņemts nosūtīt dažādos kontekstos, un tās izmantošana bieži vien ir atkarīga no sūtītāja un saņēmēja attiecībām, kā arī no konkrētās situācijas. Piemēram, to var izmantot grupas tērzēšanā kā vispārēju uzmundrinājumu vai kā veidu, kā izrādīt atbalstu draugam, kurš pārdzīvo grūtus brīžus. Dažos gadījumos balto sirsniņu var sūtīt starp diviem cilvēkiem, kuri tikai iepazīstas, kā maigu mājienu par rūpēm, neiegremdējot intensīvākās vai emocionāli piesātinātākās krāsās.

Ilgu laiku bija pieņemts uzskatīt, ka sirdī mājo dvēsele: „Viņa nespēja atstāt to bez sirds, tāpēc izplēsa no krūtīm savējoun ieraka paugurā, kur vajadzēja dusēt Žakam. No šīs sirds izauga puķe, ko vēl tagad sauc par liliju. Līgavu rota un kapu puķe, uzticības, nevai­nības un cēluma simbols“. (Anna Sakse) „ Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top; Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.” (Rainis)

Jā, par sirdi ir rakstījuši gandrīz visi un sirds (dažādās krāsās) šodien ir vajadzīga visiem.  Meklējot mīlestību un dzenoties pēc laimes. Sirds loma pasaules kultūra ir milzīga un tāda arī paliks.