Speciāli TVNET

Mācību gada sākumā studentiem ir tendence papildināt sava privātās bibliotēkas. „Nosauciet  lūdzu kādu klasiķi, kura grāmatas būtu jēga iegādāties” – saka apņēmīga pirmkursniece un ir gatava zibenīgi atrast visu savā telefonā. „Divi filozofi ir – viens dzīvs, bet otrs jau miris”, – sāku piesardzīgi.  „ Dodiet man to dzīvo”, – viņa atbild lietišķi.  Paklausu un nosaucu Jirgenu Hābermāsu.  

Vācijas valsts filozofs

95 gadu vecumā Jirgens Hābermāss jeb  „Vācijas valsts filozofs”, joprojām aktīvi piedalās sabiedriskajās debatēs un tiek uzskatīts par  mūsu laikmeta „intelektuālo seju“. Viņam raksturīgs holistisks skatījums uz zināšanām par cilvēku un viņa apstākļiem. Tādējādi, viņš paliek uzticīgs tradīcijai, kas balstās uz priekšgājējiem. To skaitā: Ādams Smits, Kārlis Markss, Emīls Dērkheims, Makss Vēbers un Norberts Eliass. 

Hābermāss pats ir mums devis universālu skaidrojumu par Eiropas izglītotās, publiskās sfēras veidošanos, gan jautājumā par to, kas galu galā padara iespējamu demokrātiju, kā arī izteicies par mūsdienu Eiropas politiskās un ekonomiskās attīstības virzieniem. Lai gan parasti viņu dēvē par sociologu un filozofu, viņa ietekme politikas zinātnē ir bijusi milzīga. Dzimis Diseldorfā 1929. gadā un ieguvis izglītību Getingenes, Cīrihes un Bonnas universitātēs, Jirgens Hābermāss ir ietekmējies no vācu Frankfurtes skolas, kas izveidojās ekonomiski un politiski vētrainajā 20. gadsimtā. Teodors Adorno, Makss Horkheimers un Herberts Markuze bija līderi Sociālās pētniecības institūtā (Institut für Sozialforschung (IFS)). Arī Erihs Fromms drīz vien kļuva par  šīs mācības veidotājiem. Iedvesmojoties no marksisma, viņi izstrādāja sabiedrības analīzi, kas pazīstama kā “kritiskā teorija”. Šī “skola” vēl šodien ietekmē filozofus un publiskās diskusijas.

1954. gadā Jirgens Hābermāss ieguva doktora grādu un 1961. gada habilitācijas darbs “Strukturwandel der Öffentlichkeit” piesaistīja viņa idejām kolēģu uzmanību.  Toreiz sākās viņa ceļš uz slavu, kādu viņš bauda šodien. Šajā darbā Hābermāss analizēja izglītotas un intelektuālas publiskās sfēras veidošanos Rietumeiropā, sākot no 18. gadsimta. Par šīs jaunās publiskās sfēras centrālajiem punktiem kļuva kafejnīcas ar laikrakstiem un diskusiju klubiem, literārie saloni un galu galā arī  privātpersonu mājas, kas bija atvērtas domu apmaiņai par jauno laiku. Atšķirībā no galma kultūras, kurai arī bija sava publiskā puse, jaunums bija tas, ka publiskā sfēra attīstījās ar argumentējošu nevis deklaratīvi demonstrējošu loģiku. Tas bija kas jauns. Tas bija atklājums.

Hābermāss konstatēja, ka 18. gadsimtā sarunas sāka risināties ar mērķi “kaut ko noskaidrot”, lai  iepazītos ar nepazīstamo un nesaprotamo un tuvotos citam viedoklim. Šāda veida dialoga rašanās ir saistīta ar lasītprasmes pieaugumu, jo valoda ir unikāls, cilvēcisks saziņas veids.

Aizsargāta komunikatīvā rīcība

Līdz ar apgaismības ideāliem un cieņai pret indivīdu nodrošinātu eksistences vidi, bija vajadzīga demokrātija kā valsts pārvaldes forma. Tajā, protams, notiktu sastapšanās un konfrontācija ar dažādiem citiem pasaules vērtēšanas un aprakstīšanas veidiem. Taču šī konfrontācija var notikt tikai sakārtotā un nevardarbīgā veidā. Lai tas būtu iespējams, komunikatīvai rīcībai ir jābūt aizsargātai, citādi pastāv risks, ka varmācības stratēģija ņems virsroku. Šo Hābermāsa atklāto patiesību praksē jau esam pārbaudījuši tagad – līdz ar sociālo mediju ienākšanu. Pirms tam līdzīgu atvērtās diskusijas apklusināšanu veica komerciālie masu mediji. To uzdevums bija: pārliecināt, pārdot stāstu pēc iespējas lielākai paublikas grupai. Masmediju loģika ir pretrunā Habermāsa pārliecībai. 

Hābermāsa lielā interese par komunikāciju (bez manipulācijas un pārliecināšanas) noveda viņu pie deliberatīvās demokrātijas teorijas izstrādes darbā “Faktizität und Geltung” (1992). Politikas zinātnē tas nozīmēja, ka divām jau iepriekš aizstāvētajām izpratnēm par demokrātiju tika pievienota trešā izpratne par to, kas ir demokrātija. Proti, demokrātija kā elites vēlēšanu sacensība (Jozefs Šumpēters) un demokrātija kā pilsoniskā līdzdalība, kas izpaužas kā balsošana, demonstrācijas, dalība partijās vai piedāvāto politisko ideju patēriņš (Kerola Patemane).

Hābermāss daudzu gadu desmitu garumā apgalvoja, ka demokrātija balstās uz komunikatīvu, nevis stratēģisku rīcību. Tai svarīgi centieni uzlabot savstarpējo izpratni par oponentu domām un perspektīvām, izmantojot sarunas, diskusijas, pārdomas un argumentāciju. Šāda pieeja viedokļu apmaiņai un sarunai veidotu pamatu cieņai un vienprātībai, kas nepieciešama demokrātijai kā dzīvesveidam. Diemžēl atvērtas sabiedrības vietā pie mums šobrīd valda uzskatu polarizācija. 

Reliģija un sabiedrība

Pērn Jirgens Hābermāss pabeidza savu magnum opus jeb meistardarbu par postmetafiziskās domas saknēm divsējumu grāmatā “Auch eine Geschichte der Philosophie” (2019). Tajā viņš analizēja reliģiskos un sekulāros uzskatus. Kā intelektuālis viņš joprojām ir redzams un dzirdams Vācijas un Eiropas debatēs par kapitālisma nākotni, par to, kā var un vajag attīstīt ES, un par demokrātiju kā centienu un praksi.

Taču Hābermāss ir kas vairāk. Viņš nekad nav bijis politologs šaurā nozīmē, bet galvenokārt socioloģijas un filozofijas profesors, tāpēc viņa darbiem ir bijusi svarīga misija arī humanitāro un sociālo zinātņu daļā. Neatkarīgi no tā, vai runa ir par modernās publiskās sfēras vēsturi, komunikāciju demokrātijā vai socioloģiskiem jēdzieniem, Hābermāsa teorijas nav iespējams apiet vai nepamanīt.

Viņa teorijas ir ietekmējušas arī politiku, jo privātā dzīve bija cieši saistīta ar Vācijas Federatīvo Republiku. Kad 1945. gadā beidzās karš, viņam bija pusmūža gadi un šīs paaudzes ļaudis mēdz dēvēt par “45. gada cilvēkiem”.  Viņš piedalījās pēckara intelektuālajā cīņā par vācu provinciālisma likvidēšanu. Studentu protestu laikā 1968. gadā  aktīvi iesaistījās diskusijās un mītiņos, radikāli noskaņotie studenti apmeklēja viņa seminārus, un viņš varēja tobrīd kļūt par kustības intelektuālo līderi. Tomēr to nedarīja un nepārvērtās par politiķi. Taču aktīvi iestājās par Vācijas apvienošanu un darīja visu, lai ES un Eiropa ieņemtu centrālo vietu Vācijas debatēs un politikā. Hābermāss daudz izteicies par  globālajiem konfliktiem. Leģitimizējot Vācijas valdības nostāju, 1999. gada intervencē Kosovā. Daudzi politiķi, īpaši vadošie sociāldemokrāti, norāda joprojām uz viņa ietekmi politiskajos procesos. Nē, viņš nav harizmātisks. Drīzāk tāds, kā viņu raksturo Žils Delēzs (Gilles Deleuze), viens no franču teorētiķiem: Hābermāss ir “tīrā saprāta birokrāts”. Tas nozīmē, ka Hābermāss apzināti vēlējās distancēties no sava veida intelektuālā varoņa tipa ­- harizmātiskā filozofa, kura dzīve un domāšana šķietami saplūst ar pielūdzēju pūli, kas viņam seko. 

Publiskais intelektuālis

Hābermāss  uzsver, ka šodien vairs nav iespējams būt par “pasaules uzskatu ražotāju” vai izlikties, ka filozofija rodas no individuāla ģēnija, kas ved aiz sevis masas.  Habermasa ceļš ir filozofijas zinātne un intelektuālisms. Tāpēc izšķirošais ieguldījums sabiedriskajā domā ir viņa 1986. gada debates par holokaustu, nacistu genocīdu un vācu kolektīvās atmiņas kultūru. Viņa oponents šajā cīņā bija vēsturnieks Ernsts Nolte, kurš, pēc Hābermāsa domām, relativizēja nacistu masu slepkavības, piemēram, salīdzinot tās ar Staļina masu slepkavībām Padomju Savienībā. Apgalvojot, ka Vācijas ebreji paši bija pieteikuši karu Hitleram. Habermasam bija pārliecība, ka holokausts ir jāuztver kā konkrēts noziegums, kuru pret ebrejiem pastrādāja tieši vācieši. Tikai aktīvi atceroties patiesību un apstrādājot šo notikumu vēsturiskajā tautas atmiņā, ir cerība uz izlīgumu un nācijas ceļu uz priekšu nākotnē. Hābermāsa viedoklis uzvarēja un viņa attieksme vairāk kļuva par vācu nacionālās identitātes daļu, kas atspoguļojās izglītībā, politiskajā diskursā un piemiņas vietās. Piemēram, lielajā holokausta memoriālā Berlīnē.

Diemžēl krieviem un Krievijai šādu domātāju nav bijis un lielo domātāju viedoklis nav varējis ietekmēt krievu nācijas kolektīvo atmiņu. Tur turpina visu noteikt propaganda un varas ideoloģija.

Vācijas mīņāšanās problēmu priekšā 

Vācijas attiecības ar ārpasauli nekad nav bijušas vienkāršas.  To var pamanīt arī šodien. Britu vēsturnieks Timotijs Gartons Ešs (Timothy Garton Ash) nesen pārfrāzēja Hansa Falladas romāna nosaukumu “Kleiner Mann, was nun?” garā tekstā par Vāciju. Zem virsraksta “Lielā Vācija, kas notiek?”, viņš norādīja uz to, ka valsts šodien saskaras ar lielāku nenoteiktību nekā agrāk. Nesaprotot kurā virzienā doties tālāk. Karš Gazā un Krievijas uzbrukums Ukrainai Ukrainā novedis Vāciju līdz satricinājumam: ES projekts daudziem šķiet nestabils, galēji labējās AFD panākumi satricinājuši iekšpolitiku un radījuši nepatīkamu iespaidu par Hābermāsa valsti ārzemēs. Kur nu vēl nesaprotamās diskusijas par to ka daudziem vāciešiem esot kauns noskatīties kā ukraiņi vācu tankos iekaro Kursku Krievijā.  Pašlaik Vācija negaidīti atpaliek investīciju jomā tehnoloģijās un infrastruktūrā un visās nelaimēs vaino migrantus.

Vai atkal vajadzīgs Hābermāss? Lai parāda ceļu un atkal pasaka, kas ir labi un kas slikti? Jā viņš ir ļoti vajadzīgs mums visiem. Ne tikai vāciešiem.