Speciāli TVNET

Latvijā šādi nejautā, jo tauta ir pieradināta, ka pastāv “100 gudrākie latvieši”, “100 labākie darbi” un tāpēc neiebilst pret kāda cita cilvēka izraudzīto kultūras izlases eksistenci. Esam mācīti noticēt un tāpēc paļauties uz citu cilvēku izveidotu izlasi. Paklausām un viss. Citām tautām tā nav, jo tur pastāv pieļāvumi, ka ir neiespējami izveidot šādu atlasi mākslai. Piemēram, Zviedrijā kultūras kanona veidošana norisinās lielā pretvējā un mākslas intelektuāļu iebildumu situācijā. Tāpēc, ka neeksistē objektīva metodoloģija mākslas jomu un darbu atlasē. Kā arī dominē nedemokrātisks subjektīvisms šāda – labākā satura izvēlē. Piemēram, Latvijas kultūras kanonā vispār nav iekļauta žurnālistika. Varam tikai minēt kāpēc Čaka, Hānberga vai Skalbes mākslas publicistika neskaitās nacionālās kultūras vērtības? Šajā sarakstā tā  nebūs un viss, jo gudri cilvēki tā ir izlēmuši. 

Kā ar citiem?

Vai nacionālā māksla vispār pastāv? Vai plakātistu, dizaineri Gustavu Kluci no Ķoņu pagasta, kas kļuva populārs kā “krievu konstruktīvisma” stila dibinātājs boļševiku Maskavā, varam ieskaitīt šajā sarakstā? Jeb skaitās tikai Latvijā dzīvojošie patrioti un neatkarības idejas nesēji, tādi kā Eduards Virza? Ak, aizmirsu, viņa raksts “Izpostītā Latvija” noteikti nevar pretendēt uz šo kanonu, jo žurnālistikas šajā Latvijas kanonā vispār nav iekļauta.  

Mākslas pieredze rāda, ka imperatīvi patriotiski darbi neizdzīvo laikā, jo  kūdošais pacēlums padara savu, bet pēc tam tā nozīme izgaist gadiem skrienot uz priekšu. Darbs vēlāk iegrimst nostalģijas dūmakā un tā aprises kļūst neskaidras. Ja aplūkojam šo kanonu kā nacionālās valsts veidošanas motoru, tad redzam, ka kritēriji šeit būs politiski. Ja vērojam to no mākslas sasniegumu rakursa, tad personāliju izvēlē jau būs pavisam cita. Kā tad ir pareizi? 

Latvijā kā piemērs esot izvēlēts Nīderlandes kultūras kanons, kas tur balstās uz diviem fundamentiem – vēstures un literatūras. Literārajā, jau 2002. gadā iekļauti 100 autori un 125 darbi, par kuriem balsojusi tauta. Mums pat Dziesmusvētkos repertuāru neizvēlas dziedātāji, bet pasākuma elite. Šajā gadījumā arī tas pats – tie, “kas zina”. 

Vēsturiskais kanons holandiešiem ticis uzsākts 2006. gadā. Tas sastāv no daudzveidīga materiāla, kas sadalīts 50 vēsturiskās tēmās, sākot ar akmens laikmetu un beidzot ar Eiropas Savienību. Tātad –  no “Zemās zemes pie jūras” līdz “Nīderlandei Eiropā”. Šim stāstam vajadzētu veidot zināšanu kopu, kas  ikvienam būtu jāzina par Nīderlandes vēsturi un kultūru. Protams, ka visi ar šo stāstu nebija apmierināti, jo atsevišķi vēstures periodi bija izlaisti kā nesvarīgi. Vai laiku uz priekšu apzināti virza organizēti notikumi, vai visu nosaka nejaušība, kaprīzes un gadījums? Ko iesākt ar pārrāvumu brīžiem, kuros nenotiek nekas? 

Abi kanoni šodien esot Nīderlandes izglītības sistēmas galvenie elementi. Lielākā daļa vēstures stundu saistītas ar vēsturisko kanonu, tāpat kā literatūras mācīšana – ar literatūras kanonu. “Literārais kanons ir svarīgs valsts identitātei,” teikts projekta mājaslapā. Visiem tas esot jāzina, lai gan pasaules literatūrā šie holandiešu darbi paliekošus nospiedumus nav atstājuši. Kas tur trūkst? Domāju, ka pazuduši autori no bijušajām kolonijām un mazāks svars piešķirts sieviešu pienesumam mākslā. Sievietes piesauc, lai tās tur būtu kā statiska minoritāte. Šāda kritika izskanēja arī tad, kad literatūras kanonu izskatīja Nīderlandes literatūras biedrība. Priekšroka tajā tiek dota galvenokārt baltajiem vīriešiem un notikumiem, kas jau agrāk akceptēti kā svarīgi.

Vai “kultūras kanons” ir taisnīgs saraksts? 

Domāju, ka nav. Tajā iekļautie autori ne vienmēr ir “labākie” un “vērtīgākie”, jo šāda objektīva radošo elementu atlase vispār nav iespējama. Katrā laika periodā eksistē savi strāvojumi un elites, kas nosaka “kurš ir” un “kurš nav” vērtīgs, tāpēc nav iespējams nodalīt darbus un kritiķu vērtējumus no laikmeta. Visi ir gatavi kronēt galvaspilsēta autoru, tuvu varai un “etablišimentam”, bet lauku dzejnieks no perifērijas (Austrumindijas, Antiļu salām vai Surinamas) kura izcilie dzejoļi savā laikā sasniedza ārkārtīgi niecīgu tirāžu, bet bija mākslinieciski vērtīgāki un nozīmīgāki par galvaspilsētā tiražētajiem,  joprojām ir ārpus saraksta. Tā nu tas ir. Saraksts šādi veidojas kā savdabīga cenzūras forma. 

Mani personīgi pārsteidz tas, ka tik daudz mākslas un kultūras cilvēku ir gatavi aizstāvēt  šo ideju un uzņemas tiesības diktēt saraksta saturu. Paziņojot holandiešiem vai latviešiem par to kas viņiem noteikti jāizlasa. Informējot par galveno un obligāto.  Tas ir sava veida dogmatisms, kas faktiski ir pretrunā neatkarībai, kuru vēlamies nodrošināt, strādājot ar mākslu un literatūru. Galu galā – arī Latvijas mākslas un kultūras pagātnē ir darbi un autori, kas savā laikā neieguva pietiekošu popularitāti un atzinību. Tāpēc, ka liela māksla iet pa priekšu savam laikam un bieži netiek pienācīgi novērtēta brīdī, kad tā tiek radīta. Pēc tam nāk kari un posta gadi, kas mūsu kultūrā ir īpaši tipiskas pārejas ar izplūdušām vērtējuma aprisēm. Tikai caur brīvību un atvērtību mēs varam ko labot, paskaidrojot, ka viss nav apzināts un pienācīgi novērtēts joprojām. 

Vai izslēdzas lepnuma sajūta, ja apzināmies, ka kataloģizēt nācijas mākslu un kultūru nav iespējams? Nedomāju, ka tā ir. 

Interesants Nīderlandes literatūras kanona aspekts ir tas, ka to veido tautas balsojums, nevis vietējo, vadošo ekspertu atlase. Taču arī šajā gadījumā tiek piedāvāti tie autori, kas jau sen atzīti un pazīstami. Tie, kuriem ir bijis labs mārketings. Aizmirsto pagātnes un neiepazīto šodienas autoru darbu šajā sarakstā joprojām nav. 

Man gribētos redzēt kanonu, kas rosinātu tālākai mākslas robežu un dziļuma izpratnei. Realitāte, kas mūs ieskauj, ir pārāk haotiska. Nepiedodami daudz mākslā, kultūrā un literatūrā nosaka izdevēji, producentu gaume, apstākļi un nejaušības. Nedomāju, ka gadījumu un apstākļu radītam vērtību sarakstam ir kāda paliekoša jēga. Tas eksistē, bet neatspoguļo patiesības būtību.  

Domāju, ka ir nepieciešama iepriekšēja izpratne par mākslas dziļumu un neapzinātajām zonām. Darbi, kas jau iekļauti sarakstā, ir  sava laika cenzūras (slēptās un atvērtās) sekas. 

Kāds ir piekritis publiskot, izstādīt, tiražēt un tāpēc mēs šos darbus pazīstam. Tas ir tikai sākuma punkts. Tāpēc iztēlojos vidusceļu starp pretestību un apstiprinātajām kultūras vērtībām. Varu piekrist šāda kanona pastāvēšanai tikai tad, ja šis kultūras kanons sagatavo ceļu jauniem atklājumiem mūsu mākslā un kultūrā.  Kanons ir tikai sākums, nevis reizrēķina tabula, kas visiem jāiemācās no galvas. 

Savējos kanonus tagad nāktos piedāvāt: visām masmediju redakcijām, universitātēm, akadēmijām, katram kritiķim, analītiķim, literatūras un mākslas entuziastam. Būtu jāveido dzīva un auglīga diskusija par kultūras vērtībām, mantojumu, atjaunotni, brīvību un  kontekstu, kurā māksla ir attīstījusies pretvējā. Šodien šāds kanons nav vadlīnija, bet gan glābšanas riņķis. Tas ir saraksts, kuru drīkst un pat vajag apšaubīt.