Speciāli TVNET

Platons kā Sokrāta audzēknis, Aristoteļa skolotājs, Akadēmijas dibinātājs un viens no visietekmīgākajiem domātājiem Rietumu civilizācijā, ir aktuāls joprojām. Viņa darbus turpina izdot sekotāji un tos turpinām lasīt arī mēs – šodien. Savas atziņas viņš pierakstīja kā stāstus un dialogus un mani tajos interesē vairāki atklājumi: atziņa, ka valstij nav vajadzīgi dzejnieki un laiks kā kustīgs mūžības attēls. Par to arī šis raksts. 

Pārlaicīgās idejas

Platona teksti joprojām ir modē, tie nav novecojuši un reizēm kļūst neomulīgi apzinoties, kas senie autori jau daudzus gadus atpakaļ ir rakstījuši par tēmām, kuras mums visiem ir svarīgas tagad. Piemēram, Platons apgalvo, ka nevēlas savā ideālajā valstī nevienu dzejnieku. Nevienu pašu. Ar “dzejniekiem” viņš saprata tādus kā: Ilons Masks (X), Donalds Tramps, Kremļa krievu un mūsu pašu Nacionālās Apvienības troļļus; mākslīgā intelekta radītas viltus ziņas, influencerus/ietekmeļus un socmediju kontus, kas sistemātiski slīcina mūsu savstarpējo komunikāciju. Platons šeit domā izklaides industriju ar visiem bestselleriem un gigantiskajiem lasītāju skaitļiem.  Ja šo visu pareizi saprot, pasaule kļūst skaidrāka. 

Viņš pieprasa klausīšanos un iedziļināšanos. Vienmēr būtu jāklausās dziļāk nekā pirmajā slānī – pa virsu. Būtu jāienirst tekstā līdz dzīlēm, lai saprastu dzelmē noslēptas domas. Nicināmie Platona izpratnē ir tie, kas spēj ietekmēt citu cilvēku spriedumus ar savām idejām, nevis zināšanām. Tie nav vārsmotāji, bet gan demagogi. Cilvēku var manīt uz augšu tikai ar zināšanām, nevis pārliecību. 

Platons it kā paredzēja masu medijus un sekas kādas spēj izraisīt informatīvā telpa, kura barosies tikai ar banalitātēm, skandāliem, “atmaskojumiem” un aizspriedumiem, nevis domās kritiski, visu loģiski izvērtējot. Starp citu viņš pats bija arī dzejnieks. 

Platona dialogi nav risinājušies kādā marmora akadēmijā, bet gan trokšņa pārpildītās telpās, kas cieta no korupcijas, apjukuma, populisma un pašpārliecinātu slavenību kulta. Tieši tāpat kā to var novērot šodien – Putina un Trampa režijā. Tā ir ar saturā tukšiem, bet formā mirgojošiem ekrāniem pārpildīta telpa, kas šalko akustiskā fona vibrācijās bez jēgas. 

Grieķi un romieši izgudroja pilsētas dzīvi, kuru esam mantojuši no viņiem un  mūsu lielās pilsētas kopš tā laika nav daudz mainījušās. Viņi noteica “kā būs”  un mēs turpinām dzīvot šajā vidē tā kā to darīja mūsu vecāki un vecvecāki. Tātad – Platona stilā. 

Vai dzirde ir spēkā?

Ir bezjēdzīgi diskutēt par patiesību vai taisnīgumu, kamēr cilvēki neieklausās domās, kas viņiem tiek piedāvātas. Platona pretspars troksnim kā mūžīgajam fonam bija nevis kliegt ar megafonu vēl skaļāk (savu vienīgo patieso mācību pārējiem), bet gan ielikt haosa vidū jautājošo Sokrātu. Ar to Platons atšķiras no pārējiem antīkajiem autoriem un visi viņa darbi tāpēc ir saglabājušies 2400 gadus vēlāk, kas ir nedaudz pārsteidzoši rakstniekam ar tik opozicionāru nostāju pret varu un naudu.  

Viņa dialogos tradicionālie maldīgie priekšstati tiek parādīti kā vārgulīgi sadiegti audumi, un viltus autoritātes soli pa solim ir spiestas atklāt  pašas savu nezināšanu. Viņš rāda un mums ir jāredz un jāsaprot.

Platona filozofijas pamats ir viņa haotiskā un daļēji katastrofālā politiskā laikmeta notikumi. Sofisti, uzskatīja, ka nav patiesības vai morāles. Katram indivīdam, katram laikam un katrai sabiedrībai esot savas patiesības, vērtības un morāle. Platona darbība bija šādu sofistu atspēkošana. Viņš apgalvoja, ka aiz šķietamā haosa patiešām slēpjas mūžīga un nepārprotama patiesība. Cilvēka dabā ir tiekties pēc augstākām zināšanu formām, pēc skaistā un patiesā, un vārds, kuru viņš lieto šīm ilgām, ir “eros”, kas nozīmē mīlestību. Turpretī nezināšana esot ļaunuma pamats. 

Robins Voterfīlds savā jaunākajā darbā “Platons” trāpīgi uzsver, ka neviens cits filozofs pasaulē  “nav tik pieejams un saprotams nespeciālistiem” kā Platons.  Viņa dialogi ir “izcili asprātīgi, dziļi un mulsinoši mīklaini”. Tāpēc Platona tekstos tiekam ievilināti kā mīklainā miglā, lai iesaistīties sarunā un kļūtu par filozofiem savā līmenī. Veidojot papildu dialogu ar Platonu par to, kas ir uzrakstīts un arī par to, kas atrodas ārpus teksta.  Rakstīt rakstus dialogu formā ir grūti, taču šāda prakse ir pastāvējusi arī agrāk. Pateicoties Platonam šis žanrs sper milzu lēcienu uz priekšu – kļūst aizraujošs un ļoti piemērots lasīšanai. 

Kas Platons bija? 

Neraugoties uz viņa lielo ietekmi, ticamu ziņu par viņa reālo dzīvi ir maz. Rakstītais nesniedz daudz informācijas par pašu autoru. Taču mēs viņu lasām joprojām un mums patīk nosēsties kopā ar viņa tekstiem domu pasaulē un baudīt atklājumus, kurus saprotam un pieņemam kā savus.  

Platons cēlies no bagātas un ietekmīgas ģimenes. Brīdī, kad viņš iepazinās ar Sokratu, viņam bija 16 gadi. Trīspadsmit tirānu terora laiks 404.-403. gadā p.m.ē., kad tika nogalināti 1500 atēnieši, radīja jaunā filozofa un dzejnieka nepatiku pret brutālu varas izmantošanu valsts pārvaldē. Tas, ka atjaunotā Atēnu demokrātija Sokrātu notiesāja uz nāvi, noteikti sarūgtināja un atstāja pēdas viņa tekstos. 

Platonu interesē labestības, drosmes, taisnīguma  un ļaunprātīgas izmantošanas problēma. Neaizmirstiet, ka Platons apvieno misticismu un racionalitāti. Viņa skaistākais piemērs ir cilvēka spēja patstāvīgi domāt un prasme nonākt pie jaunām, nebijušām atziņām paša spēkiem. 

Dialogs ir viņa sarunas forma, kas liek lasītājam piedalīties, jo retorikas uzdevums ir noskaidrot abstraktus ideālus, salīdzinot tos ar konkrētiem objektiem. Vai tā ir saprātīga stratēģija? Piemēram, viņš cenšas noskaidrot “derīguma” definīciju. Visām bitēm kopīgs ir tas, ka tās ir bites, pat ja izskatās dažādi – secina Sokrats.  Tāpat ir arī ar piemērotību: var būt tikai viena veida piemērotība. Kāpēc atbilstība un piemērotība būtu jānoskaidro “caur bitēm”? Tas lasītājam jāizdomā, jo autors aicina domāt līdzi un domāt tālāk. Nepievēršot uzmanību tam, ka cilvēkiem ir nepieciešamas daudzas paralēlas kategorijas, kas reizēm ir nesavienojamas. Tādas, kā piemēram, brīvība un taisnīgums.

Savādais brauciens

Sākot lasīt Platonu, jūs sagaidīs pārsteigums. Tas pats ko piedzīvoja Gorgijs savā dialogā. Viņš nesaprata, uz kādu braucienu ir nopircis biļeti, jo sāka strīdēties ar Sokratu. To varat arī jūs un piedzīvojums būs garantēts. 

Savos labākajos brīžos Platons pārvērš lasītāja domāšanu par patīkamu nodarbošanos. Tādā kārtā domāšana var kļūt par aizraujošu lietu. Tas ir labākais pretlīdzeklis visām dogmatiskajām un nedemokrātiskajām idejām – gan pašā Platonā, gan ikvienā citā.

Platons nav demokrāts. Viņš uzskata, ka demokrātija nav laba valsts pārvaldes forma. Šo īpatnību izraisīja fakts, ka demokrātiskā Atēnu valdība bija izpildījusi nāvessodu viņa apbrīnotajam skolotājam Sokrātam. Tas veicināja viņa noraidošo attieksmi pret demokrātiju “kā tādu”.  Šī iemesla dēļ viņu kritizē, jo viņa valsts teorija iezīmē 20. gadsimta diktatūru, fašisma un komunisma terora sākumus. Piemēram, Platona ideja par valdošo šķiru faktiski ir tā pati boļševiku ideja, kuru Ļeņins realizēja ar marksisma-ļeņinisma uzskatu nomenklatūru kā valsts pārvaldes elites grupu. Manuprāt svarīgāks ir cits iebildums: Platons bija viens no pirmajiem, kas apsprieda un analizēja dažādas valdības un sociālo sistēmu formas. Tādējādi viņa raksti kļuva par demokrātiskās tradīcijas sākumpunktiem modernajā pasaulē. Tajā pašā, kurā šodien dzīvojam arī mēs. 

Mūsu ikdienā pazīstams jēdziens ir “platoniskā mīlestība”, kas nav saistīta ar fizisko baudu, bet saistās ar augstām un cēlām jūtām pret kādu konkrētu cilvēku. Te jāpiezīmē, ka antīkajā pasaulē cēla un dziļa mīla bija iespējama tikai starp vīriešiem. Proti, starp pieredzējušu kungu (erastes) un naivu jaunieti (eromenos). Mīlas ideālam ar sievieti tolaik bija daudz zemāks statuss, jo patriarhālajās sabiedrībās sievietēm visās jomās (ieskaitot mīlestību) ir pakārtota un zemāka loma. Tas, ka antīkajām dievietēm Afrodītei un Atēnai, literārajām varonēm Medejai un Antigonei bija spēks, drosme un spēja rīkoties pēc saviem ieskatiem, nenozīmē, ka viņas atspoguļoja tā laika sieviešu dzīvi un iespējas. Reālās sievietes antīkajā pasaulē bija tikai bērnu dzemdētājas un “virtuves karalienes”. Izglītība viņām nepienācās un līdzdalība publiskajā vai sociālajā dzīvē tika aizliegta.

Tā tas bija.

Taču Platonu palasīt ir vērts. Iesaku.