Speciāli TVNET

Nav šaubu, ka labējā spārna populismam piemīt fašisma iezīmes, bet cik lielā mērā tas ir Musolīni ideju atkārtojums? Vēsturnieks Federiko Fincelšteins  savā grāmatā “Tie, kas vēlas kļūt par fašistiem” analizē republikāņu MAGA (“Make America Great Again,”) kustību. Trampa bijušais personāla daļas vadītājs Džons Kellijs un demokrātu kandidāte Kamala Harisa uzskata, ka Tramps tomēr ir fašists. Pirms astoņiem gadiem viņa viceprezidents Trampu pat salīdzināja ar Hitleru. Tāpēc šis jautājums ir ļoti svarīgs. Vai Baltajā namā janvārī iekārtosies fašists?

Lamuvārds

Nepatīkamus cilvēkus mēdz saukāt par fašistiem. Tas ir samērā izplatīts nekonkrēts nosodījums personām, kas nav pa prātam. Šādi mēdz apzīmēt: Korāna dedzinātājus, nacistu partiju biedrus, klimata aktīvistus, klimata entuziastus, Hamas kaujiniekus, ukraiņus, Netanjahu, Putinu un viņa piekritējus. Tos visus sauc par fašistiem. Iespējams, ka šis ir elastīgākais un ļaunprātīgākais lamuvārds, kas tiek regulāri joprojām izmantots sadzīvē neatbilstoši. Tas, ka šo vārdu visbiežāk lieto nejēgā, lai apzīmētu tos, kuri skaitās ļaunie, novedis pie tā, ka apzīmējums “fašists” šodien ir normalizējies un pārvērties par bezgaumīgu marķējumu. Tam ir zudusi jēga, jo daudzi tā lietotāji vispār nezina ko īsti nozīmē “fašisti”. Pateikt kādam, ka viņš ir fašists, nozīmē iecirst pliķi un viss. 

Šodienas vieglprātīgā fašistu termina lietošana, protams, ir saistīta ar neuzmanību un paviršību, kā arī vēstures faktu nezināšanu. Otrs apstāklis ir šī vārda regulārā un plašā lietošana krievu valodā vācu nacisma vietā. Iespējams, ka tieši caur sistemātiski kļūdaino lietošanu krievu valodā, šo paviršību piesavinājušās arī citās Eiropas valodās.  Mūs ieskaitot.    

Tātad – fašisms Itālijā aizsākās 1919. gadā, un itāļu fašisti, tāpat kā vēlāk nacisti, bija ultranacionālisti, atbalstīja rasistisku un totalitāru diktatūru, nicināja liberālismu un komunismu. Demokrātija tika grauta no iekšienes, ienaidnieki tika iznīcināti, un patiesību aizstāja ar meliem un mītiem. Ļeņinisms un staļinisms bija fašistu ienaidnieki.

Pēc kara beigām 1945. gadā politiskā karte mainījās. Tagad tikai retais vēlējās, lai viņu saistītu ar fašismu. Taču populistiskā pieeja ļāva fašistiskajiem politiķiem turpināt darboties, un tie, kas nāca pie varas, parasti centās izskatīties demokrātiski. Tas bija redzams, piemēram, Latīņamerikā, kur populisms guva spēcīgu atpazīstamību. Kara laikā fašisma piekritējs Huans Perons bija Argentīnas diktators, bet 1946. gadā viņš izsludināja brīvas vēlēšanas, kurās uzvarēja un kļuva par pirmo demokrātiski ievēlēto populistu prezidentu jeb diktatoru valsts vēsturē. Dažus gadus vēlāk par Brazīlijas prezidentu tika ievēlēts bijušais diktators Getūlio Vargass. Tādējādi brīvas vēlēšanas kļuva par stratēģiju, kas liecināja par distanci no fašisma, kurš viņus abus iedvesmoja. Tā radās jauna politiskās pārvaldības forma, kas apvienoja demokrātiju, brīvību un spēcīga varoņa līderību.  

Modernā laika fašisti

Atšķirībā no pēckara gadu populistiem, viņu šodienas kolēģi aizvien vairāk tiecas oriģinālākā fašisma virzienā. Donalds Tramps, Žairs Bolsonaro, Narendra Modi un Viktors Orbāns nav ideologi, taču  viņi faktiski atkārto fašisma līderu shēmas, izveidojot krustojumu starp fašistiem un populistiem. Liekot lietā četrus galvenos fašisma principus: vardarbību, dezinformāciju, ksenofobiju un diktatūru.

Sāksim ar pirmo. Vardarbība ir fašisma DNS jo politika tiek uzskatīta par telpu, kurā var un vajag karot pret atšķirīgo viedokli. Vajāšana, spīdzināšana, ieslodzīšana un iznīcināšana ir daļa no fašistu repertuāra. Šodien labējo nacionālistu vardarbības slavināšana ir smalkāka, vairs nav tik primitīva kā agrāk (Mūsu Staļins varens ozols, mēs kā zīles viņa zaros).Taču varmācība un spēka pielietošana vienmēr un visur viņiem nav sveša. Indijas Modi aizvien skaļāk slavina vardarbību un agresiju. Tramps dēmonizē kustību “Black Lives Matter” pieļaujot, ka pret to varētu sākt izmantot spēku un ieročus. Mūsu pašu “nacionāļi” noorganizējuši troļļu armiju un apkaro ik vienu, kas viņuprāt nav cienīgs eksistēt un paust citādu viedokli. Tāpat rīkojas Putina “piektā kolonnsa” Latvijā.  

Meli, propaganda un dezinformācija bija starpkaru fašisma galvenās iezīmes. Nacistu propagandas ministrs Jozefs Gēbelss bija alternatīvas realitātes celtnieks. Viņš spēja melot ar atvēzienu, ja to vajadzēja partijas ideoloģijai.  Viņa mērķis bija pierunāt vāciešu mainīt pasauli tā, ka tā sāktu līdzināties Hitlera meliem. Pamatīgi melojot viņam tas faktiski arī daļēji izdevās. Starp citu, propagandas radītās ilūzijas bija tik pat svarīgs kara ierocis kā vardarbības akti ar kara lidmašīnām vai lielgabaliem frontē.

Vēlēšanas kā fronte karā

Šodienas mediju vide, protams, ir atvieglojusi melu un dezinformācijas radīšanu un izplatīšanu. Sociālie mediji dod iespēju fašistiem tieši sazināties ar lasītājiem, anulējot žurnālistus. Sociālie mediji Trampam šodien ir tas pats, kas Hitleram bija viņa kinohronikas – tiešs kanāls pie cilvēkiem. Smadzeņu skalošanas instruments. Tas nozīmē pastāvīgu, netraucētu melu klātbūtni ziņu plūsmā. Totālo propagandu, kas šokē tieši tāpat kā nenormālai skaļa skaņa vai neciešama smaka. Tā nomāc, bet pakļauj. Pieradina publiku pie sevis. Melošana ir arī jaunievēlētā Trampa galvenais ierocis un specialitāte. Viņš attēlo sevi tā kā vēlas (nevis tā kā ir) un visu, kas nav viņam pa prātam, sauc par viltus ziņām (pavisam nopietni vēlas iznīcināt kvalitatīvos masu medijus).

Vēlēšanas tagad ir kļuvušas par būtisku dezinformācijas ainavas sastāvdaļu. Daudzi labējo līderi atsakās atzīt vēlēšanu iznākumu, jo viņiem ir jāuzvar vienmēr un visur. Trampa apsūdzības par it kā “vēlēšanu nozagšanu” 2020. gadā, rādīja veselu pagriezienu labējo populisma evolūcijā. Pēc tam arī  Bolsonaro Brazīlijā un Keiko Fujimori Peru protestēja pret vēlēšanu rezultātiem. Šo līniju noteikti izmantos arī Putins. 

Trešā klasiskā fašisma galvenā iezīme bija ksenofobija. Grupas, kuras uzskatīja par citādi domājošām, tika dēmonizētas un uzskatītas par draudu nācijas viendabībai. Tāpēc tās vajāja un “likvidēja”. Naida kultam un rasismam ir liela nozīme arī mūsdienu labējo ekstrēmistu vidē. Ienaidnieki tagad var būt seksuālās minoritātes, feministes, kreiļi vai kāda cita sabiedrības grupa, kurai nav nekādas vienotas ideoloģijas vai bīstamības populistu sektei. Šo ienaidnieku tagad var izvēlēties ar spontāni un impulsīvi un sākt vajāt nežēlīgi. Orbāns, piemēram, izplata paranoisku priekšstatu par imigrantiem, seksualitāti un liberāli orientētiem cilvēkiem. Šādi viņš aizstāv rasistiskas nacionālisma formas, izmantojot kodētu antisemītisku valodu, tostarp vēršoties pret ebreju finansistu Džordžu Sorosu. Tramps neatpaliek, jo izmanto līdzīgus ksenofobiskus saukļus. Piemēram, viņš publiski apgalvoja, ka Manhetenas apgabala prokurors (kurš izvirzīja apsūdzības pret viņu) esot izraudzījies un finansējot tas pats Džordžs Soross. Turklāt viņš uzskata, ka imigrācija apdraud iedomāto kultūras, nacionālo un etnisko viendabīgumu ASV.

Ceturtais fašisma pīlārs ir diktatūra. Tātad – vadības forma, kurā diktators nosaka visu. Vadonis zina visu labāk par pārējiem un viņam ir jāklausa. Kāpēc 2021. gadā Kapitolija ieņemšana izgāzās? Neveiksmes iemesls bija Trampa svārstīgums, bailes soļot konkrētā pūļa priekšgalā. Lai gan iepriekš dienas gaitā viņš bija mudinājis savus sekotājus: “Ja jūs necīnīsieties, jums vairs nebūs valsts”. Taču kritiskajā brīdī noslēpās un nepiedalījās.  

Tramps, protams, nenēsā melnu uniformu. Taču ar savu lozungu “Padarīt Ameriku atkal dižu” un ar Maga kustību, kas ir augoša frakcija Republikāņu partijā, ir ieguvis lojālu sekotāju armiju, kuri savu lojalitāti manifestē ar sarkanām cepurēm, Trampa karogiem un lozungiem. Kustības pamatā ir personības kults. Tāds pats, kā Hilteram, Musolīni vai Staļinam. Nostalģiski priekšstati par idilli pagātnē ir klasiskas fašistu idejas pamats. Pagātnes idealizācija mobilizē masas un rada jaunu politisko enerģiju.

Domāju, ka šodienas ASV un Eiropas autoritārie līderi uzvedas kā topošie fašisti un gūst popularitāti ar aizvien plašākiem antidemokrātiskiem pārkārtojumiem. Viņu runās un rīcībā ir redzamas un dzirdamas pagājušā gadsimta 30. gadu atbalsis, kas liecina, ka fašisms var atgriezties.