Speciāli TVNET

Oskara Vailda romāns “Doriana Greja portrets” pēc publicēšanas izraisīja skandālu pat uzlabotā formā. Izdevējs bija tekstu pamatīgi cenzējis, izņemot no stāsta norādes par geju attiecībām. Tas nozīmēja krietnu vēstījuma apjoma zudumu. Tikai tagad – jaunākajos izdevumos, var izlasīt necenzēto versiju un saprast Greja tēlu tā kā autors to bija iecerējis izstāstīt.

Spoguļa nežēlība

Cilvēkiem nepatīk novecot. Neviens nevēlas sekot pārmaiņām savā spoguļattēlā gadiem ritot. Šāda vērošana ir nepatīkams process. Oskara Vailda romāna “Doriana Greja portrets” ģenialitāte ir idejā, ka laika diktātu var arī apgriezt otrādi. Radot situāciju, ka noveco attēls, bet nevis galvenais varonis pats. Tādejādi Dorians varēja saglabāt savus daiļos jaunības vaibstus laikam ritot, bet viņa neglītās, laika izraisītās pārmaiņas sejā pacieta portrets.  

Mūžīgais jaunietis Dorians Grejs pamazām pārvēršas par uzdzīvotāju un narcisu, kas nežēlīgi dara pāri saviem vistuvākajiem cilvēkiem, novedot pie pašnāvības pat savu līgavu aktrisi Sibillu Veinu. Viņa rīcība pret apkārtējiem ir ciniska un attiecību sekas sāk atspoguļoties portretā, nevis paša Doriana vaibstos. Pamazām portrets kļūst atbaidošs, taču pats Dorians rūpīgi noglabā savus noslēpumus no citu acīm un tēlo ideālu skaistuli. 

Tāpat kā Brama Stokera “Drakula” vai Roberta Luisa Stīvensona “Dr. Džekils un Haida kungs”, arī šī grāmata ir viens no pašiem populārākajiem sava laikmeta mākslas darbiem. Tam atkārtoti pievēršas kino un televīzija.  

Žurnāla cenzētais stāsts

“Doriana Greja portrets” sākotnēji tika publicēts 1890. gadā amerikāņu izdevumā Lippincott’s Monthly Magazine. To bija pasūtījis žurnāla redaktors J. M. Stodārts. Taču, saņemot manuskriptu, izdevējs ar tekstu nebija apmierināts.  Viņa rokās bija ļoti amorāls stāsts. Nepieklājīgs. Visi zināja, ka šādas attiecības vīriešu starpā mēdz būt, taču šādu “rupja nepieklājību starp vīriešiem” publicēt nedrīkstēja. Izdevējs bija tik ļoti pārskaities uz autoru, ka rediģējot teikumus, nekonsultējās ar Oskaru Vaildu pašu. Visas atsauces, mājieni vai epizodes ar homoseksuālām attiecībām tika izsvītrotas. Taču pat cenzēts šis teksts izraisīja skandālu kritiķu un lasītāju vidū. Tas bija neparasts stāsts. Maģisks. Jau nākamajā gadā tekstu bija paredzēts publicēt grāmatas formātā un izdevēji lika Vaildam saprast, ka būs nepieciešami turpmāki teksta uzlabojumi. Rezultātā vēl vairāk frāžu tika izsvītrotas, un autors iestarpināja dažas jaunas nodaļas, kas ļāva romānu lasīt kā pamācošu stāstu par pagrimuma sekām. Arī gleznotāja Basila Hallvorta aizraušanās ar Dorianu Greju šeit ir parādīta vairāk kā estētiski motivēts stāsts, nevis kā pārgurušu mīlētāja apsēstība.

Šī – izdevēja cenzētā versija, arī mūsdienās tiek uzskatīta par “Doriana Greja portreta” standarta tekstu. Tikai 2011. gadā Hārvarda Universitātes izdevniecība beidzot publicēja necenzētu manuskripta versiju, kas tagad ir pieejama lasītājiem. Salīdzinājumā ar 1891. gada versiju šis īstais teksta variants šķiet daudz labāks. Romāna atrisinājums šajā īstajā jeb oriģinālajā versijā ir risināts smalkāk un elegantāk, jo spriedzi nesabojā gara virkne nebūtisku jaunu ainu, kuras rakstniekam pieprasīja cenzors un izdevējs pirms 150 gadiem. 

Dendijs jaunā rakursā 

Pirmās divas nodaļas šķiet kā katalogs ar dīvāniem, kurus rotā “persiešu seglu ornamenti”, opija cigaretes, smagi ceriņu ziedi un acis – tumšas kā ametisti. Vailds šeit ir tehniski meistarīgs. Piemēram, kad stāstītāja balss atspoguļo Doriana Greja iekšējos monologus, var pamanīt trāpīgās frāzes, kas ziņo par kaprīžu infekcijas sākumu: “Dzīvojam laikmetā, kad nevajadzīgas lietas ir absolūti nepieciešamas” utt. Visbeidzot  parādot Doriana morālo pagrimu ar it kā nevainīgu frāzi: “Miegā viņš izskatījās kā mazs zēns, kas noguris no rotaļām”, liekot saprast, ka egoisms bija panācis galvenā varoņa uztveres deģenerāciju – nespēju uztvert iespaidus un kritiski vērtēt savu rīcību.

Viena no centrālajām romāna tēmām ir liekulības un izlikšanās izgaismošana. Atkārtojas ideja par to, ka iedomātā dzīve ir daudz reālāka par faktisko – izdzīvoto. Vailds ir pārliecināts, ka laimīga dzīve un māksla nav savienojami jēdzieni. Līdzko Sibilla piedzīvo īstu kaislību, viņa zaudē talantu un uz skatuves vairs nespēj strādāt izcili spoži. Tāpēc aktrise zaudē arī Doriana Greja mīlestību. Rīcības sekas parādās portretā. Lasītājs redz draudīgo gleznu un nevainojamo dubultnieku jeb reālo varoni. 

Starp citu, dubultnieks ir 19. gadsimta literatūras ļoti iecienīta figūra. Kopš laika, kad Žans Pols Rihters 1796. gadā (Siebenkäs) radīja terminu “dubultnieks”, šis tēls parādās daudzu autoru darbos. Bieži vien savienojot izstumtos un nevēlamos ar akceptētām personībām. Piemēram, Hansa Kristiana Andersena satraucošajā pasakā “Ēna”, kur galvenā varoņa ēna nav apmierināta ar savu neatkarību un pierunā savu īpašnieku mainīties vietām. Arī Edgars Alans Po izmantoja ļaunā dubultnieka tēlu savā savdabīgajā stāstā “Viljams Vilsons”.

Saindēšanās ar tekstu

“Dorianu Greju bija saindējusi grāmata,” teikts devītās nodaļas beigās, kur galvenā varoņa morālais pagrimums atspoguļojas arvien rafinētākos estētiskos aktos. Desmit gadus pēc “Doriana Greja portreta” pirmās publikācijas pats Vailds nomira ieslodzījumā. Viņam nācās pavadīt laiku cietumā par tekstiem, kas pauž “rupju nepieklājību starp vīriešiem”. Viņš rakstīja par kaislībām,  kas eksistē dzīvē, bet kuras nedrīkst pieminēt mākslā. Liekulība un izlikšanās ir centrālā tēma viņa darbos un nav zaudējusi savu aktualitāti šodien. Kādā 1886. gada rakstā par Balzaku Vailds formulē to, kas patiesībā ir viņa paša estētikas pamatā: “Pēc “Cilvēciskās komēdijas” izlasīšanas lasītājs sāk noticēt, ka vienīgie īstie cilvēki ir tie, kas nekad nav eksistējuši.” Tātad cilvēks nevēlas redzēt to kas ir un notiek, bet grib iztēloties iedomātu, idealizētu ainu, jo “patiesību par sevi mēs izveidojam paši un šis tēls bieži nesakrīt ar to, ko redz apkārtējie”. 

Šis ir Vailda filozofiskais atklājums un padara viņu ne tikai par geju ikonu, bet arī par paraugu ikvienam, kurš aizstāv savas tiesības tikt uztvertam pēc paša diktētiem noteikumiem.

Teksts var saindēt un spēj arī dziedēt. Viss atkarīgs no lasītāja paša. Cik dziļi tas ir gatavs ieiet mākslas dzīlēs un daudz spēj tur smelt un saprast. 

Māksla ir lieliska metode cilvēka emocionālo zonu atvēršanai.