Speciāli TVNET

Konservatīvie palīdzēja Hitleram nākt pievaras Vācijā, Putinam Krievijā un Donaldam Trampam ASV. Viņiem arī jāuzņemas atbildība par to, kas pašlaik notiek. 

 Kā tas bija iespējams, ka tik daudzi vāciešu nepareizi novērtēja nacistu draudus un ļāva Hitleram nākt pie varas 1933. gadā? Viņš nekad nebūtu kļuvis par kancleru, ja “būtiska saujiņa” ietekmīgu spēku nebūtu Hitleru aktīvi atbalstījuši. Pašlaik līdzīga situācija veidojas viņpus okeānam, kur Kremļa finansētais Donalds Tramps palīdz Putinam realizēt sapni par rietumu demokrātijas sistēmas sabrucināšanu. Viņš dara visu, ko Kremlim vajag – aktīvi iznīcina 2025.gada demokrātiju ar mafijas metodēm un apzināti grauj demokrātijas citadeli ASV.  

Neveiksmīgais demokrātijas eksperiments 

Vācijas Veimāras Republika (1918–1933) sākās kā demokrātijas eksperiments un beidzās ar politisku katastrofu. Tā veidojās kā saplosīta valsts uz zaudēta pirmā pasaules kara fona un “nepabeigtas revolūcijas” bāzes, postošas ekonomiskās krīzes ēnā. Miljoniem iedzīvotāju Vācija bija bez pajumtes, kas veicināja ekstrēmistu kustību veidošanos gan “labējā”, gan “kreisā” flanga virzienā.  Spilgta kultūras dzīve bija kā “paralēlā realitāte” brutālajai vācu īstenībai, kuru raksturoja simtiem politisko slepkavību, vairāki valsts apvērsuma mēģinājumi, haotiski parlamenti un sistemātiskas ministru un kancleru maiņas. 

Veimāras konstitūciju veidoja politiķi, kuri aizstāvēja demokrātiskas vēlēšanas, daudzpartiju sistēmu, sieviešu vēlēšanu tiesības, likuma varu, kā arī pilsoņu brīvības un tiesības. Pret šiem politiķiem, kurus galvenokārt veidoja sociāldemokrāti un liberāļi, nostājās nacistu partija Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija (NSDAP) un antidemokrātiskās labējās kustības, kas dominēja pārvaldē, rūpniecībā, militārajā, tiesu sistēmā un baznīcās. Turpat līdzās eksistēja komunistiskie kreisie, kas bija agresīvi gan pret Veimāru, gan pret nacionālsociālistiem. Kad tradicionālie labējie izvēlējās nostāties nacistu pusē, kas bija spēcīgākā nedemokrātiskā kustība, tad republikas liktenis faktiski tika apzīmogots ar nāvi. 

Kāpēc vācu konservatīvie nesaprata, ko viņi atbalsta? 

Kāpēc galvenie konservatīvie spēki piekāpās un ļāva Hitleram nākt pie varas? Saprātīgiem cilvēkiem vajadzēja saprast ,ko plāno savārīt nākamais – ļoti savādais kanclers? Tieši tāpat kā šodienas republikāņi ASV, arī tā laika vācu konservatīvie, naivi un labticīgi novērtēja nacistu nodomus. Vai Vācijas vēsturē bija kaut kas īpašs kas spēj  izskaidrot Veimāras Republikas pakāpenisko pāreju no trauslas demokrātijas uz skarbu, nežēlīgu un asiņainu diktatūru? 

Frīdrihs Meineke un Kārlis Dītrihs Brahers šodien piedāvā atšķirīgus skaidrojumus šim fenomenam.  Meineke “redz” nacisma saknes Vācijas vēsturē un īpaši Prūsijas militārismā, kas pakāpeniski nostiprinājās ķeizara Vilhelma II un Pirmā pasaules kara laikā. Valsts militārais gars un rūpnieciskais spēks rosināja pie varas esošās kliķes apetīti ieņemt vadošo pozīciju pasaules politikā, kas pēc Meineckes domām, pavēra ceļu viltus pravietim nokļūt pie varas svirām.  

Pavisam citu skaidrojumu atrodam Brahera darbos. Viņš uzskata, ka Hitlera triumfs bija ilgstošu vēsturisku procesu vai Versaļas līguma nosacījumu neizbēgamas sekas. Pēc Brahera domām, ekonomiskā un politiskā lejupslīde pēc 1929. gada radīja varas vakuumu, bija noteicošais faktors Hitlera nākšanai pie varas. Nacisti varēja negodīgi šo nelāgo brīdi izmantot savā labā. 

Debates starp abu skolu atbalstītājiem, visticamāk, turpināsies vēl ilgi, taču, lai saprastu Hitlera nākšanu pie varas, mums jāņem vērā svarīgi notikumi Vācijas pagātnē, piemēram, antisemītisms, nacionālisms, militārisms, pasaules karš, Versaļas līgums, 1918.–1919. gada revolūcija, politiskais terors, šķelšanās strādnieku kustībā, dziļa depresija un centra partiju sabrukums.  

Hitlera atbalstītāji – konservatīvie  

Karš, depresija un citi apstākļi radīja nosacījumus Hitlera nākšanai pie varas. Taču viņš nekad nebūtu kļuvis par kancleru, ja saujiņa ietekmīgu ļaužu varas centrā nebūtu aktīvi nolēmuši viņu atbalstīt. Tas galvenokārt attiecās uz prezidentu Paulu fon Hindenburgu un labējiem politiķiem (Francu fon Papenu un Kurtu fon Šleiheru). Destruktīvu lomu spēlēja arī vācu nacionālistu partijas vadītājs Alfrēds Hugenbergs, valsts sekretārs Oto Meisners un prezidenta dēls Oskars. 

Bieži mēdz teikt, ka Hitlers esot nācis pie varas “likumīgi” vai “demokrātisku vēlēšanu rezultātā.” Formālā nozīmē tas ir pareizi, taču varas pārņemšana nebūtu varējusi notikt, ja prezidents un viņa cilvēki nebūtu šo savādnieku atbalstījuši.  

Putina ceļš pie varas atkārto Hitlera ceļu 

Tieši tāpat tas notika Krievijā, kad pēc Borisa Jeļcina pavēles par prezidentu negaidīti tika iecelts neizteiksmīgais, iztapīgais un neizskatīgais Vladimirs Putins. Bez šāda – izaicinoša Jeļcina atbalsta pelēkais un nepamanāmais Pēterburgas ierēdnis savu karjeru visaugstākajā politiskajā līmenī nebūtu varējis izveidot. Viņu nosēdināja Krievijas “tronī” mehāniski un vienīgais par ko viņu var apbrīnot ir prasme nenovelties no iegūtajiem “augstumiem”. Politiskās konkurences ceļā Putins pie prezidenta amata nebūtu nonācis.    

Hitlera partija nekad nav bijusi pat tuvu tam, lai iegūtu vairākuma balsu brīvās un vispārējās vēlēšanās. 1928. gada maijā notikušajās parlamenta vēlēšanās 97 no 100 Vācijas vēlētājiem bija balsojuši par citām partijām, nevis NSDAP. Nedaudz vairāk kā četrus gadus vēlāk, 1932. gada novembra vēlēšanās, tā bija valsts lielākā partija, taču nesaņēma vairāk kā trešdaļu balsu.  

Viens cilvēks varēja toreiz Hitleru apturēt. Konstitūcijas 53. pants deva prezidentam tiesības pašam iecelt kancleru. Vēl 26. janvārī Hindenburgs pat iedomāties nevarēja, ka Hitlers varētu ieņemt kanclera amatu. Taču dažas dienas vēlāk viņš jau bija piekritis. Pārņemšanu noteikti var uzskatīt par kulmināciju pakāpeniskam procesam, kura saknes meklējamas tālu Vācijas vēsturē. Tomēr tas negroza neapgāžamu faktu: Hitlers kļuva par kancleru, jo Hindenburgs viņu iecēla.  

Tieši tāpat kā 1999. gada 31. decembrī Boriss Jeļcins iecēla Krievijas prezidenta amatā Putinu.   

Jautājums – kāpēc Hinderburgs to izdarīja? Atbilde jāmeklē pagātnē. Dzimis 1847. gadā turīgā ģimenē, viņš piederēja veco virsnieku pulkam, kuri nekad nevarēja pierast pie demokrātijas. Kā pārliecināts rojālists viņš maz ņēma vērā Veimāras konstitūciju.  

Pagrieziena punkts notika 1930. gada martā, kad sociāldemokrāta Hermaņa Millera vairākuma valdība atkāpās pēc tam, kad prezidents atteicās iedarbināt tā saukto ārkārtas klauzulu. Noguris no parlamentārās sistēmas, kuru viņš nesaprata un neatbalstīja, un vēloties atbrīvoties no sociāldemokrātiem, Hindenburgs iecēla tehnokrātu Heinrihu Brīningu par kancleru mazākuma vadībai.  

Jā, Hindenburgs bija konservatīvs cilvēks. Jau sen bija nonācis pie secinājuma, ka autoritāra vara, ir labāka nekā, nekā valdība ar vairākuma atbalstu parlamentā. Viņš tā īsti pats neticēja jaunajam laikam. Tā sākās Vācijas ceļš uz diktatūru. 

Ar Jeļcinu un Putinu notika apmēram tas pats – demokrātiju ieviest neizdevās, tāpēc pie varas tika nosēdināts aparatčiks, kas mēģināja reanimēt diktatūru bez boļševikiem. Šodien mēs redzam “krievu konservatīvisma” finālu Putina interpretācijā: terors, diktatūra, smadzeņu skalošana, vienīgā attīstītā industrija – kara mašīna.    

Ja Millera vairākuma valdībai toreiz būtu ļauts turpināt savu pilnvaru laiku līdz 1932. gada maijam, tad ekonomika būtu atguvusies un ekstrēmistu partijām būtu daudz grūtāk sevi apliecināt, lai tiktu pie varas. Diemžēl šī iespēja Vācijā netika izmēģināta. Tā vietā “Reihstāgs tika priekšlaicīgi likvidēts” un NSDAP guva lielu izrāvienu 1930. gada septembra vēlēšanās. Pēc Millera atkāpšanās funkcionējošs parlaments būtu varējis ierosināt savu vairākuma kandidātu, kuru Hindenburgs tad droši vien būtu pieņēmis. Taču dziļā partijas šķelšanās padarīja šādu risinājumu neiespējamu. Politiskais strupceļš deva viņam iespēju pēc kārtas iecelt trīs konservatīvo mazākumtautību kanclerus (Brīningu, fon Papenu un fon Šleiheru). Taču pasākums beidzās aklajā ielā.  

Ikvienam, kurš deterministiski interpretē notikumu gaitu un ir pārliecināts, ka indivīdu konkrētajai rīcībai nav izšķirošas nozīmes, būs cits skaidrojums. Taču manuprāt šādos gadījumos visu izšķir ietekmīgu personu kļūdainā rīcība.  

Kā valsts vadītājs Hindenburgs uzņēmās vislielāko atbildību par sabrukumu. Hitlers bija pirmais kanclers, kuru viņš iecēla pats neapspriežoties ar pašu kandidātu. Viņam šķita, ka viss būs vienkārši. Tāpēc nodeva uzdevumu jeb deleģēja lēmuma pieņemšanu savam mīļākajam fon Papenam, kurš šo situāciju izmantoja, lai palīdzētu Hitleram nonākt pie varas. Ja Hindenburgs būtu saglabājis pretestību “Bohēmas kaprālim”, tad viņa mantojums Vācijai šodien būtu bijis citāds. Tad pasaule būtu izvairījusies no neizmērojamām kara un apspiestības ciešanām. Taču šo darbu Hindenburgs neizdarīja. Ļāva sevi apmānīt fon Papenam un citiem shēmotājiem, kas parasti atrodas varas tuvumā.  

Konservatīvie palīdzēja Hitleram nākt pievaras Vācijā, Putinam Krievijā un Donaldam Trampam ASV. Viņiem arī jāuzņemas atbildība par to, kas pašlaik notiek.