Helsinkiem nav tik krāšņas vēstures kā Stokholmai vai Pēterburgai, taču šī interesantā pilsētā (Eiropas ziemeļaustrumu provincē) līdz 19. gadsimta beigām faktiski noteica ģeopolitikas un globālās ekonomikas līkločus mūsu reģionā.

Kamēr krievi netika ielaisti Baltijas jūras piekrastē un nepievāca sev okupētās piekrastes teritorijas, tikmēr Helsinki bija vadošā osta karaspēkam un kokmateriālu transportam. Taču sekojošās trīs krievu okupācijas smagi traumēja Helsinku iedzīvotājus un sabiedrību kopumā. Vissmagākais bija pirmais iebrukums, kad 1713. gadā pilsēta nodega līdz pamatiem un turpmākos astoņus gadus kalpoja vienīgi kā  bāze krievu okupācijas armijai.

Pēc otrās okupācijas 1742.- 1743. gadā Zviedrija vienojās ar Franciju, kas apmaksāja lielas jūras cietokšņa celtniecību. Jauno būvi lepni nosauca par Sveaborgu vai  Suomenlinnu un tā atrodas uz salām Somijas galvaspilsētas pievārtē. Uz dienvidaustrumiem no pilsētas centra. To 1748.gadā sāka celt zviedri kā neieņemamu bastionu, bet 1808.gada to tomēr ieņēma krievi.

Pilsētas dibinātājs faktiski ir zviedru karalis Gustavs Vasa, kas 1550. gadā Somu līča ziemeļu piekrastē nodibināja Helsinkus, lai izmantotu dinamisko jūras tirdzniecību starp kontinentu un Krieviju. Taču pamazām krievi šo zonu pievāca sev. Trešā krievu okupācija bija vēl traģiskāka. Pati skumjākā epizode šajā okupācijas procesā esot bijusi tieši Suomenlinnas kapitulācija 1808. gada maijā. 1809. gada septembrī Zviedrija bija spiesta noslēgt miera līgumu ar krievu caru, tādejādi valsts pārvērtās par Krievijas lielkņazisti. Daudzi tolaik esot baidījušies, ka visi somi tiks rusificēti un pārvērtīsies par krieviem. Taču cars viņiem atļāva saglabāt luterticību un zviedru likumus, piešķirot pašiem savu administrāciju un nepieprasot krievu valodas ieviešanu sadzīvē. Tāpēc viss noritēja labāk nekā varēja notikt.

Helsinki attīstījās tālāk un 1812. gadā somu galvaspilsēta tika paaugstināta rangā, kļūstot par visas lielkņazistes galvaspilsētu. Tālāk – pārbūvēta par Sanktpēterburgas arhitektonisku miniatūru, attīstot rūpniecību, kultūru, izveidojot labu dzelzceļa satiksmi ar Krieviju un paralēli attīstot aktīvākus kontaktus ar rietumiem.

Zviedru iedibinātās sociālās struktūras dēļ Helsinkos ar laiku izveidojās konstitucionāls konflikts ar Krievijas centrālo varu, kas centās somus ciešāk piesaistīt impērijai. Brīdī kad sākās Pirmais pasaules karš, šis konflikts vēl nebija atrisināts.

Liktenīgais 1918. gads

Pirmajos divos kara gados nekādu būtisku pārmaiņu neesot bijis. Krievijas un Vācijas fronte bija tālu, un somi bija atbrīvoti no krievu militārā dienesta “neuzticamības dēļ”. Pilsētas ekonomika turpināja uzplaukt, pateicoties lielajiem pasūtījumiem no karojošās Krievijas.

Taču uz sabrukuma robežas tobrīd atradās pati Krievija.1917. gada pavasarī un ziemā Sanktpēterburgā  jeb Petrogradā sākās plašas demonstrācijas, kas noveda pie krievu revolūcijas. Cars pameta troni un savu pili. Varu pārņēma boļševiki. Tika ieviestas politiskās reformas, kas pēc dažādiem haotiskiem gadiem ierāva valsti asiņainā pilsoņu karā. Rezultātā sabruka Krievijas impērija, bet izveidojās vairākās jaunas valstis. To skaitā arī Latvija un Somija. 

Helsinkos tobrīd bija noenkurota liela daļa no Krievijas Baltijas jūras flotes. Pēc impērijas sabrukuma 1917. gada pavasarī, krievu jūrnieki kopā ar Krievijas sauszemes karaspēku, Helsinkos izveidoja savas karavīru padomes, jo Krievijas galvaspilsētā politisko varu jau bija sagrābuši boļševiki. Ļeņins uzstāja, lai arī Somijas sociāldemokrāti ar šo krievu armijas atbalstu, pārņem varu savā valstī. Lai viņus pamudinātu, Ļeņins apsolīja somu sociāldemokrātiem atzīt valsts neatkarību.

Kāpēc Ļeņins tā darīja? Tāpēc, ka viņa patiesais motīvs bija revolūcijas eksports uz ārzemēm. Boļševiku varas  izplatīšana visā Eiropā. Tāpēc novembra beigās Staļins tika nosūtīts uz Helsinkiem, lai uzkurinātu atmosfēru un kaismīgi uzstātos somu Strādnieku namā. Citējot 18. gadsimta franču revolucionāra Dantona aicinājumu uz “drosmi, lielāku drosmi, nepārtrauktu drosmi”, nevienam nepazīstamais nezināmais gruzīns Josifs Džugašvili (vēlāk “Staļins”) dāsni solīja brālīgu palīdzību somu revolucionāriem, ja tāda viņiem būs vajadzīga.

Taču plānotais neizdevās. Pastiprinoties pārtikas trūkumam un politiskajām nekārtībām, sākās nemieri. Krievu armijnieki un vietējie sarkanarmieši bija vainojami laupīšanā un slepkavībās dažādās Helsinku apkaimēs.

Savukārt “baltie” jeb pilsoniskie spēki bija bija izveidojuši ciešus kontaktus ar Vāciju un pēc uzvaras rudenī notikušajās parlamenta vēlēšanās izveidoja Senātu, kas pēc vācu pieprasījuma pasludināja Somijas neatkarību.

Pēc tam, kad arī Ļeņins beidzot bija atzinis Somijas neatkarību, Sociāldemokrātiskās partijas vadība nolēma rīkoties. 1918. gada 27. janvāra vakarā Somijas sarkanās gvardes strādnieku nama tornī iededza sarkanu laternu kā signālu, ka revolūcija ir sākusies arī Somijā. Tajā pašā naktī buržuāziskā Senāta “baltie gvardi” atbruņoja krievu karaspēku  un sacelšanās beidzās ar “balto” uzvaru.

Boļševiki apņēmās izvest atlikušo karaspēku no Somijas, un aprīļa sākumā vācu divīzija izsēdās Hanko. Pēc vienpadsmit dienām tika sarīkota uzvaras parāde Helsinkos. Viena no asiņainākajām kaujām pilsētā notika pie Garā tilta, kur sakautā sarkanā gvarde bija spiesta padoties vāciešiem.

Tajā pašā laikā Krievijas Baltijas jūras mierīgi devās mājup. Boļševiki bija vienojušies ar vāciešiem, ka kautiņos neiejauksies. Tas nozīmē, ka procesus Somijā no sākuma līdz beigām faktiski kontrolēja Petrograda un Berlīne vienlaicīgi.

1918. gada novembra sākumā Vācija kapitulēja, un gada laikā Somijas elite bija izdarījusi tieši to, ko pieprasīja uzvarētājvaras. Tā sarīkoja demokrātiskas parlamenta vēlēšanas, pieņēma republikānisku valdības formu un beidzot par savu pirmo prezidentu ievēlēja biklo juristu K. J. Štālbergu, kurš nebūt nebija priecīgs par pārcelšanos uz bijušo imperatora pili tirgus laukumā.

Kurš Pirmā pasaules kara sākumā varēja iedomāties, ka pēc pieciem gadiem Helsinki kļūs par Somijas Republikas galvaspilsētu? Protams, ka daudzi par to sapņoja un pēc tā ilgojās, taču reāla notikumu gaita apsteidza pat visbiklākās cerības. 

Revolucionārie studenti bija šo sapņotāju skaitā. Viņu sapnis kļuva par realitāti, taču šis ceļš nebija vienkāršs. Tas saistījās ar daudzām traģēdijām, no kurām vissmagākās bija asinsizliešanas savējo starpā.  Pēc “Klusās revolūcijas” 80 000 sarkanarmiešu tika sapulcināti lielās ieslodzījuma nometnēs, kur smags pārtikas trūkums, slikta higiēna un dažādas sērgas prasīja līdz pat 15 000 ieslodzīto dzīvības.

Helsinkos 13 400 ieslodzīto sarkanarmiešu tika nosūtīti uz Suomenlinnu un citām militārajām bāzēm. No tiem 1600 gāja bojā un 140 tika sodīti ar nāvi. Viens no Suomenlinnas ciešanu lieciniekiem bija 17 gadus vecais baltgvardietis Urho Kekkonens, kas vēlāk kļuva par Somijas prezidentu.  Savos memuāros viņš vēlāk atcerēsies kā strādājot par cietokšā sargu, otrā dzeloņstiepļu pusē bija ieraudzījis kādu sporta biedru no sava dzimtā reģiona.Tātad : brālis pret brāli, kaimiņs pret kaimiņu. 

Vai no šīs traģēdijas varēja kaut kādā veidā izvairīties? Iespējams, taču tā būtu jau pavisma cita vēsture un cits stāsts par liktenīgo 1918.gadu un Somiju.