Šodien 9.maijs – krievu uzvaras diena. Mūsējā bija vakar.

Padomju Savienība un Krievija uzvarēja otrajā pasaules karā, bet sagrautā Vācija izpelnījās atzinību, atzīstot savas kļūdas. Domāju, ka šodien Vācija ir vispaškritiskākā valsts genocīda un kara noziegumu atzīšanas jomā. Maskava to vienmēr ir izmantojusi savā labā. Tagad – 80 gadus kopš kara beigām, Berlīne beidzot pieliek punktu krievu propagandas solodejām uz Vācijas ainavas fona. Iespējams, ka šo pagriezienu noteicis Ukrainas karš. Izskatās, ka turpmāk krieviem vairs neļaus dominēt Vācijas kara piemiņas kultūrā.

Vācieši ir veikuši milzu darbu ar savu Vergangenheitsbewältigung, kas nozīmē kaut ko līdzīgu godīgam mēģinājumam izpētīt un izprast savu pagātni. Atzīt pieļautās kļūdas, tās labot, atvainoties un iet tālāk nākotnē. 

Kopš kara beigām Vācijas ārpolitikas sastāvdaļa ir bijusi savas vainas atzīšana. Šī stratēģija kopumā bijusi veiksmīga, taču eksistē arī pārspīlējumi. Piemēram, Vācijas politikas veidotāji apgalvo, ka Izraēlas drošība šodien esot daļa no Vācijas nacionālajām interesēm. Šodienas nacionālistiskā Izraēlas valdība šo vācu vājību nekaunīgi, savtīgi izmanto. Rezultātā vācieši tagad atsakās nosodīt tiesību pārkāpumus, kurus Izraēla veic pret palestīniešiem Gazā. Iznāk , ka labu gribot, var sagādāt sev “asti bluķī”.

Arī krievi ilgstoši ir izmantojuši Vācijas vainas apziņu savai ārpolitiskajai liturģijai. Tagad šis process esot noslēdzies. Uz vakardienas Vācijas Bundestāgā piemiņas ceremoniju par godu Vācijas kapitulācijas 80. gadadienai, Krievija un Baltkrievija nebija uzaicinātas. Tas nozīmē, ka vācieši nepiedāvāja Kremlim iespēju izmantot šo piemiņas pasākumu, lai attaisnotu savu agresiju Ukrainā.

Līdz 2022. gadam Krievijas vēstniekam Berlīnē vienmēr tika dota iespēja dominēt. Runāt, plātīties un tēlot varoni. Demonstrēt savu uzvarētāja tēlu. Šo iespēju Sergejs Ņečajevs izmantoja bieži, ar entuziasmu. Taču šogad viņu vairs neaicina spēlēt galveno lomu kara piemiņas pasākumos. Brandenburgas piemiņas fonds ir pat lūdzis Krievijas vēstnieku neapmeklēt piemiņas ceremonijas. Taču viņš šo vēlmi neņem galvā. Ja reiz ir pierasts dominēt un sist ar knipi vāciešiem pa degunu, tad kāpēc šo iespēju neizmantot arī turpmāk? Tāpēc Nečajevs bija klāt visur: gan Zēloverhenes kara zonā (uz austrumiem no Berlīnes), ceremonijā Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē un mītiņā Torgau pilsētā, kur 1945. gada pavasarī pie Elbas upes satikās krievu un amerikāņu karavīri. Tur viņš gribēja (kā parasti) teikt runu. Taču netika pie vārda. Viņam šī iespēja pirmo reizi esot atteikta.  

Ukrainas karš ir sagrāvis Krievijas (kā Padomju Savienības) labo slavu. To pašu, kas visu pēckara periodu dominēja starptautiskajās attiecībās un internacionālajā publiskajā telpā. Tagad krievi vairs nav uzvarētāji, bet gan – agresīvi un netaisnīgi okupanti. 

Domāju, ka šo efektu Putins nebija iepriekš paredzējis. Pat neiedomājās, ka ne tikai mēs atbrīvosimies no krievu varoņu pieminekļiem un krieviskajiem ielu nosaukumiem, bet pat vācieši izbeigs klanīties Maskavas virzienā maija sākumā. Krievijas prestižs ir sagruvis, tieši tāpat kā okupeklis Pārdaugavas parkā. Šodienas 9.maijs ir gruvešu grabināšana. Kūp putekļi, soļo orki, klanās līdēji un idioti Sarkanajā laukumā, bet pārējā pasaule gaida Kremļa vadoņa bēru sludinājuma internetā. 

Attēlā: Sarkanās armijas karavīri paceļ karogu Berlīnē 1945. gada 30. aprīlī. Šo attēlu padomju cenzori retušēja, jo vienam no karavīriem uz abām rokām bija kara trofejas –  vāciešiem nozagtie rokas pulksteņi. Zaglis un retušētais fotogrāfijas varonis toreiz – pirms 80. gadiem, pat iedomāties nevarēja, ka nākamās paaudzes ar viņa varonīgo laupītāja dabu Berlīnē neleposies. Viņu aizvāks. Izdzēsīs no dokumenta. Novāks kā mēslu. Foto: Sovfoto/TT