Dānijas izlūkošanas dienests (PET) informē, ka Grenlandē pašlaik notiek intensīva amerikāņu aģitācijas kampaņa par teritorijas pievienošanu ASV. Mēģinot polarizēt sabiedrības viedokli par labu amerikāņiem. Trešdien Dānijas sabiedriskā televīzija informēja, ka trīs amerikāņi, kam ir tieša saistība ar prezidentu Donaldu Trampu un viņa kabinetu, veic slepenas operācijas pret Grenlandi. Propagandas kampaņas mērķis ir veidot sabiedrisko viedokli, kas atbilst Trampa paustajai ambīcijai pārņemt Grenlandi savā kontrolē. Saistībā ar šo atklājumu Dānijas ārlietu ministrs Lars Rasmusens izsauca  ASV vēstniecības vadītāju uz ministriju. Pagaidām nav ziņu par to kas tur tika runāts.

“Ietekmēšanas mēģinājumi” notiek internetā, izplatot nelāgus mītus sociālajos medijos par dāņiem un Dāniju. Tramps vēlas paplašināt ASV robežas Arktikas virzienā. Trampistiem labvēlīgā partija vēlēšanās ieguva ļoti maz balsu un pagaidām nav pazīmju, ka grenlandieši vēlētos kļūt par amerikāņiem. 

Nav izslēgts, ka trampisti savās akcijās izmato krievu troļļu pieredzi un metodes. 

Jaunākais Ukrainas kara virzienā ir ziņa par to, ka Putins vēloties iegūt visu Donbasa reģionu apmaiņā pret karadarbības pārtraukšanu. Tas nozīmētu, ka Ukraina zaudētu vienu no savām spēcīgākajām aizsardzības līnijām, kuru krieviem līdz šim nav izdevies iekarot. Cīņas Donbasa reģionos Doņeckā un Luhanskā notiek kopš 2014. gada. Vienpadsmit gadus vēlāk šis reģions joprojām atrodas karas stāvoklī, jo krievi to nav iekarojuši.  

Tā kā Ukraina nepretendē uz Krievijas teritoriju, tad nav korekti lietot formulējumus par “teritoriju apmaiņu” kā to praktizē Tramps. Taču šajā gadījumā šis formulējums atkal ir aktuāls, jo faktiski nozīmē – Donbasa atdošanu krieviem pret kara darbības izbeigšanu.  

Kopš 2014. gada Ukraina ir ieguldījusi milzu resursus, lai nostiprinātu frontes līniju, kas stiepjas no Slovjanska ziemeļu Doņeckā līdz Konstantinivkai dienvidos. Šī teritorija tiek raksturota kā kritiska Ukrainas aizsardzībai, un tajā esošās pilsētas ir svarīgi loģistikas centri militārajām vajadzībām. Ukraina tur ir investējusi tanku barjerās, dzeloņdrātīs un citās aizsardzības iekārtās. Reljefs ir kalnaināks, kas padara teritoriju vieglāk aizsargājamu. Tādēļ Doņetskas atdošana būtu pārāk liela piekāpšanās. Lai gan krievi visiem spēkiem pašlaik cenšas iegūt sev šo teritoriju. 

Ja pavērojam krievu ofensīvas ātrumu, tad viņiem būtu nepieciešami vēl 4,5 gadi, lai iekarotu četrus Ukrainas reģionus, kurus Putins anektēja kara sākumā. Tagad mēs gaidām, lai krieviem beidzas nauda karošanai, bet Putins Maskavā cer uz to pašu, domājot, ka pavisam drīz Rietumu palīdzība ukraiņiem beigsies. 

Taču tas nenotiek. Karš turpinās.   

Tramps un Putins apspriež miera procesu, ignorējot Ukrainu. Tad tiek runāts par teritorijām un drošības garantijām. Taču faktiski šī nav „zemes apmaiņa”, bet gan iedzīvotāju apmaiņu. Putina plāns ir šī teritorijas rusificēt. Panākt to pašu ko pēc otrā pasaules kara Kremlis darīja Latvijā – ieveda primitīvu, dumju darbaspēku no Krievijas, lai “noslīcinātu” latviešus imigrantu masā un paradītu šo teritoriju par Krieviju. 

Pašlaik krievu militārie spēki 1/5 daļu no pieciem Ukrainas reģioniem, kas saskaņā ar Putina teikto, tagad piederot Krievijai un esot Krievija. Aļaskā izskatījās, ka Tramps atbalsta Putina nosacījumus miera risinājumam. Tas nozīmē, ka  Ukrainai jāatdod Putinam savas teritorijas austrumu daļa, kuru Krievijai nav izdevies ieņemt karā.

Šis plāns ļoti atgādina 1938. gada Minhenes līgumu, kad Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers pierunāja Lielbritānijas premjerministru Nevilu Čemberlenu “apmainīt” teritorijas, ja viņš saņems Sudetu zonu Čehoslovākijā. Nekāds “miers” no tā neiznāca. Tagad Tramps mēģina to pašu.  

Domāju, ka izšķirošais faktors (šajā gadījumā) ir tas, ka uz spēles likts pārāk daudz. Šī nav tikai robežu noteikšana.

Kopš 2014. gada vairāk nekā 1,5 miljoni ukraiņu ir bēguši vai izraidīti no Donbasa (Doņeckas un Luhanskas reģionu kopējais nosaukums) un aptuveni 3,5 miljoni tagad dzīvo Krievijas okupācijas apstākļos. Ukraiņi tur tiek pakļauti sistemātiskai rusifikācijai. Viņiem jāatsakās no ukraiņu identitātes, jo ar varu tiek uzspiesta Krievijas pase un pilsonība. Tiem, kas nepiekrīt mainīt pilsonību, tiek uzskatīti par ārzemniekiem vai bezvalstniekiem. Tādā gadījumā viņus var deportēt, atņemt īpašumus, darbu un iztikas līdzekļus. Bez Krievijas pases tur nav iespējams atvērt bankas kontu vai reģistrēt īpašuma tiesības uz mājokli. Migranti no Krievijas pārceļas uz okupētajām teritorijām un pārņem mājokļus, ko pametuši ukraiņi. Tāpat kā PSRS laikā notika pie mums.

Saskaņā ar cilvēktiesību organizāciju sniegto informāciju, civiliedzīvotāji, kuri tiek turēti aizdomās par pretestību pret Krievijas okupāciju, tiek pakļauti teroram un vajāšanām, kas izpaužas kā apcietināšana un brutāla vardarbība. Šajā situācijā jāmin arī tas, ka vismaz 20 000 ukraiņu bērnu ir piespiedu kārtā deportēti uz Krieviju, kas ir iemesls, kāpēc Starptautiskā Krimināltiesa Hāgā ir izdevusi aresta orderi pret Putinu. Skolās un bibliotēkās tiek iznīcināta ukraiņu literatūra.

“Tautu cietums” (Padomju Savienība) ir pārvērtusies par “tautu kautuvi” (Krieviju) un loģiski, ka neviens nevēlas iemanīt zemi (ar saviem cilvēkiem) pret īslaicīgu mieru.  1938.gada loģika atkārtojas. 

Attēlā : Ukrainas karavīri militārajās mācībās Doņeckas reģionā, kuru Krievija pieprasa Ukrainai atdot. Foto: Narciso Contreras/TT