Pēc otrā pasaules kara vācieši bija spiesti atzīt savus noziegumus un kritiski izvērtēt vadoņu pārkāpumus cilvēcības priekšā. Nirnbergas process to paveica. Pierādījumu standarti bija augsti, apsūdzētajiem tika atļauts izteikties. Krievu pusei (kā jau uzvarētājiem) nekas tamlīdzīgs nebija jāpiedzīvo un viņi turpināja okupēt kaimiņvalstis, nesaņemot par to nekādu sodu. Tā bija nolaidība un sekas mēs piedzīvojam pašlaik – Ukrainas kara faktā jau ceturto gadu. 

Šonedēļ aprit 80 gadi, kopš Nirnbergā sākās slavenākā tiesas prāva pasaulē. Nacisti, kuri nebija aizbēguši vai iznīcinājušies, stājās tiesas priekšā. Teorētiski Hitlers, Gēbelss, Himlers un Bormans (+ viņu līdzskrējēji) bija spiesti paskaidrot savu rīcību četru uzvarošo lielvalstu tiesnešu tribunāla priekšā. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai uzklausītu lieciniekus un pasludinātu spriedumus.

Nirnbergas prāva tiek uzskatīta par pavērsiena punktu tiesību vēsturē. Apsūdzētie tika uztverti nopietni. Uzklausīti un vērtēti. Visiem tika dota iespēja aizstāvēties un tikt attaisnotiem, ja atradās pierādījumi. Tas arī notika ar trim apsūdzētajiem.

Tomēr tiesas prāvu mēdz arī kritizēt. Piemēram, Padomju Savienības vadītājiem nebija jāatbild par Katiņas slaktiņu Polijā, iebrukumiem un okupāciju kaimiņvalstīs – Baltijas valstīs un Somijā. Rietumu lielvarām nebija jāskaidro un jāpamato haotiskā baznīcu, slimnīcu, kultūras ēku bombardēšana. Tātad angļiem un amerikāņiem nebija jāpaskaidro nejēdzīgie uzbrukumiem ēkām, kurām nebija militāra nozīme (piemēram, Drēzdenes bombardēšana un sagraušana). 

Tas bija uzvarētāju scenārijs. To kritiski nosodīja kopš tiesas prāvas sākuma. Taču, tā nebija slikta tiesas prāva.

Pierādījumu prasības bija augstas, un apsūdzētajiem tika dotas plašas iespējas izteikties un aizstāvēties. Apkopotā dokumentācija sniedz arī šodien konkrētu ieskatu kara noziegumos.

Nacistiem tika izvirzītas četras apsūdzības: agresijas kara plānošana, miera pārkāpšana, kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci. Pirmās divas apsūdzības bija viegli kritizēt, jo cilvēki vienmēr ir karojuši. Pēdējās divas  bija vispretrunīgākās, jo atmaskoja nacistu masveida deportācijas, necilvēcīgo izturēšanos pret ieslodzītajiem, paverdzināšanu un genocīdu pret ebrejiem, romiem un citām tautām, kas netika uzskatītas par “vērtīgām”. 

Kāpēc es to tagad rakstu? Tāpēc, ka toreiz tiesneši ignorēja tādus attaisnojumus kā: “tas bija karš”, “tā bija spiesti darīt visi”, “citas izejas man nebija”, “tu arī šādā situācijā darītu to pašu”, “man nebija ne jausmas, kas notiek”, “es tikai izpildīju pavēles”. Tieši šos pašus tekstus krievu publika mums tagad stāsta par karu Ukrainā. Taču gan toreiz, gan tagad, ir daudz liecinieku, kas varēja liecināt pretējo.

Tas, kas pašlaik notiek Ukrainā, ir visu krievu atbildība. Ieskaitot tos, kas it kā klusē un karot paši neiet. 

Tātad galvenā taktika toreiz bija liekuļu loģika: visā vainot mirušos politiskos līderus, apgalvojot, ka viss bija Hitlera, Gebelsa vai  Himlera izgudrojums. Tātad partijas biedri, līdzgaitnieki un gavilētāji paši esot nevainīgi. 

Apsūdzētajiem ļoti patika atrasties uzmanības centrā un paust demagoģiju. Viņi centās panākt, lai tiesneši noticētu, ka ir nenozīmīgi zobrati nacistu skaudrajā mašinērijā. Izņemot Gēringu, kurš zināja, ka var izdarīt pašnāvību un tādā veidā izbēgt no karātavām. Otrs bija arhitekts Špērs, kurš atzinās tieši tik daudz, lai izvairītos no nāvessoda un spēja izskatīties samērā ticams savā “lētticībā”.

Jo ilgāk tiesas process ilga, jo skaidrāks kļuva vainas tēls. Tomēr tiesneši daudz strīdējās par to, cik bargiem jābūt sodiem. Krievi vēlējās visiem piespriest nāvessodu. Tātad pakārt pēc iespējas vairāk cilvēku. Vēlams visus aizturētos.  Savukārt amerikāņu, britu un franču tiesneši vairāk sliecās piespriest cietumsodu vai pat attaisnot vācu kara noziedzniekus. Rezultāts bija kompromiss ar divpadsmit nāvessodiem, no kuriem desmit tika izpildīti (Bormans, kurš tika notiesāts neklātienē, jau bija miris, un Gērings izdarīja pašnāvību). Mirstīgās atliekas nekavējoties tika kremētas,  pelni izkaisīti upē.

Impēriskās un agresīvās Krievijas vadītāji šādu starptautisku tiesu nav piedzīvojuši. Lai gan jau sen ir to pelnījuši. Putinam ir jānonāk uz apsūdzēto sola un jāskaidro pasaulei sava slimā loģika, saņemot par to sodu. Citādi krievu tauta no sava agresīvā sastinguma neatbrīvosies un turpinās būt bīstama apkārtnei. 

Kremļa noziedznieku bariņam nupat pievienojies arī viņu emisārs Vašingtonā – Donalds Tramps. Viņš tēlo miera balodi, bet faktiski atbalsta kara noziedznieku Putinu un na izslēgts, ka arī viņam būs vieta uz šī soliņa. 

Šis sols tagad gaida Kremļa un Vašingtonas līderus. 

Pasaulei nav vajadzīgs agresora izveidots “miera plāns” , bet gan attīrīšanās no sārņiem. Šis brīdis ir klāt.  

Attēlā: apsūdzēto sols no Nirnbergas prāvas. Foto: Daniels Karmans/TT