Kad pēdējo reizi rakstījāt ar roku? Sen? Ļoti sen. Tagad ikdienas rakstīšana nenotiek ar zīmuli uz papīra, bet gan ar tastatūru uz ekrāna. Virpojam vienādus burtus. Bungojam līdzīgas domas, taču jēdziens “rokraksts” (kā kultūras mantojuma izpaudums) saglabājas. Lai gan fiziski redzams vairs nav. 

Par tautas domāšanas rokrakstu iedomājos lasot kolēģes Annas Lenas reportāžas no Ukrainas ierakumiem. 

Anna raksta par to kas notiek ar cilvēkiem, kad nāve stāv cieši līdzās viņu ikdienā, nedabiski tuvu. Ierakumu malā. “Ukraiņu vīriešiem nepatīk lamāties sieviešu klātbūtnē. Pat frontē viņi šo noteikumu ievēro. Izlamāšanās vai rupjību izvirdums skaitās joprojām vulgāra un rupja izdarīšanās pat frontes vidē. Tāpēc kāds gados jauns ukraiņu leitnants man atvainojās par dažu kaujas biedru rupjo valodu. Intervēju viņu ciematā, netālu no Dņipro, apmēram trīsdesmit kilometru attālumā no frontes. Runājot par krieviem viņš to nosauca par “idiotiem”. “Mūsdienās idioti ir visur. Fronte visu laiku virzās, stress aug augumā un cilvēki kļūst nesavaldīgi” – viņš teica Annai. Tad pārtrauca pats sevi un atvainojās: “Atvainojos par saviem izteicieniem. Diemžēl nevaru viņus (žests uz ierakumu otru pusi) nosaukt citādi kā par idiotiem.”

Pauze (epizode bez skaņas). 

“Stāvējām trīsdesmit kilometrus no nulles līnijas. Tur gandrīz katru dienu mirst karavīri, bet ukraiņu leitnants man atvainojās par savu vulgāro valodu”- raksta Anna. 

Vai viņa smejas? Nē, priecājas par to, ka šādi brīnumi notiek pat ellē.   

Šajā brīdī pamanīju teksta rokrakstu. Ukraiņu (kā kultūrtautas) komunikācijas standartu: laipnību, maigumu, pašironiju, labvēlību un paļāvību un labo (nevis ļauno).   

Tas nav rēciens, vulgārs uzbrauciens vai niknuma konvulsijas. Vaibstīšanās, naida ironija jeb augstprātības Staccato. Tas nesmird, nešokē un neievaino. 

Kā tā? Kara filmās taču visi mēdz smagi lamāties, drūmi sodīties un dziļi gānīties. Ukraiņi sauc krievu karavīrus par orkiem, kapstaniem, bet krievi apsaukā pretiniekus par ukropiem, kas ir tautības “ukrainis” nievājoša forma. Šo vārdu krievi sāka intensīvi lietot pēc 2014. gada Krimas aneksijas. Pirms tam visplašāk lietoja “hohols”, kas ir rasistisks, nievājošs ukraiņu apzīmējums. Plaši izplatīts arī šodienas krievu sadzīvē. 

Taču ukraiņu leitnants, izvairījās lamāties arī brīdī, kad to 100%  drīkstēja, varēja, pat vajadzēja (?) atļauties. Anna to būtu sapratusi. Jā, viņš esot nogalinājis lielu skaitu krievu karavīru jo esot drona pilots. Ir ticīgs, tāpēc loģisks jautājums –  kā jūtas ticīgs kristietis nogalinot –  katru dienu, jau četrus gadus. Nositot ienaidniekus beigtus? 

Pirmos divos gados esot bijis grūti. Neizturami smagi. Taču pats esot atradis izeju: “Es joprojām lūdzu par katru krievu, kuru iznāk nogalināt. Norunāju Dievvārdus un novēlu viņam visu to labāko. Tur. Tajā pusē. Atvainojos un piedodu.”  

Leitnants neko nenožēlo. Viņš aizstāv savu valsti, veic pilsoņa pienākumu. Vai nu viņi, vai mēs. Skaidrs, ka tā. Taču apzinās kara nopietnību. 

Starp citu, frontes biedri, karavīri par viņu smejas brīžos, kad leitnants klusi lūdzas par krieviem, kurus nogalinājis. Skaita Tēvreizi. 

Komiski? Nevajadzīgi sentimentāli Nedomāju. Karš ir nenormāls stāvoklis. Ukraiņi nav salauzti un turpina savu rokrakstu jau četrus gadus pēc kārtas, lai gan krievu mašinērija turpina tos graut, postīt un slepkavot. 

Uz viņiem auro krievu raķetes, droni, artilērija un pakšķ snaiperu piemiegtās acis. Taču leitnants noskaita Tēvreizi nogalinātam orkam un kapstanam. Klusi. Viņam un sev. 

Ceru, ka viņš atgriezīsies mājās un ukraiņu rokraksts turpināsies. 

Ja pazīsti ienaidnieku un pārzini sevi, tad nav jāsatraucas par gaidāmo kauju iznākumu. Ja pazīsti tikai sevi, bet nesaproti ienaidnieku, tad par katru gūto uzvaru cietīsi arī sakāvi. Ja nepazīsti ne sevi, ne ienaidnieku, tad padosies katrā kaujā. 

Tāpēc.

“Turpināsim cīnīties līdz beigām. Mēs cīnīsimies Francijā, jūrās un okeānos. Cīnīsimies ar pārliecību un pieaugošu spēku: gaisā, par karu salas centimetru. Cīnīsimies pludmalēs, cīnīsimies lidlaukos un pļavās, cīnīsimies laukos un ielās un šķērsielās, kalnos, ielejās un purvos. Mēs nekad nepadodamies!”(Vinstons Čerčils)

Nekad.

Ilustrācijas autore Natālija Dudnika (Unspash)