Skatāmies Ukrainas kara virzienā un turpinām vērot kā krievi slaktē savējos. Nenogurst sūtīt uz Ukrainu krievu karavīrus un viņi tur mirst kā mušas: cits pēc cita. Putina muļķīgo ideju vārdā. Mirst tūkstošiem, bet Maskava tikai noskatās. No kurienes šāda nežēlība pret savējiem? 

Ideja nākusi no vadoņa Ļeņina: tos, kas nepatīk, vajag likvidēt. Idejas vārdā krievus nav žēl ziedot karam, velnam, sportam vai ellei. 

Tos, kas runā pretī, vispareizāk ir sūtīt projām no valsts. Tas esot efektīvāk nekā nošaut visus neatkarīgi domājošos. Boļševikiem un putinistiem (tāpat kā trampistiem) cilvēka gudrība un prāta spējas nav vērtība. Tikai traucēklis. Tāpēc jau pirms 100 gadiem Ļeņins sāka dzīt ārā no Krievijas “smadzenes”. Iztukšoja savu valsti no filozofiem, akadēmiķiem, rakstniekiem un māksliniekiem. Tagad notiek tieši tas pats no jauna. 

Ļeņins bija cieši pārliecināts, ka deportācija ir efektīvāka metode nekā nošaušana, ja runa ir par tik daudziem cilvēkiem, kas krieviem vairs neder. Tāpēc “tīrīšanas darbs” (čistka) tika uzticēts Čekai (drošības policijai) kas 1922. gada maijā izveidoja īpašu komisiju, kuras uzdevums bija vākt informāciju par „antisovjetiskajiem elementiem” sabiedrībā. Tā kā uzskaites grāmatvedība notika lēni, tad KGB sūdzējās Staļinam, ka vajag uzreiz “izraidīt vienu čupu”, lai “atbrīvojas Krievijas telpa”  

Kara komisārs (un literatūras kritiķis!) Levs Trockis šo rīcību pasniedza pasaulei kā „boļševiku humānisma” izpausmi. Personas, kas tika izraidītas, neskaitījās politiski nenozīmīgi elementi, bet bija potenciāli ieroči ienaidnieka rokās jaunu karadarbību gadījumā. Tāpēc septembra beigās no Pēterburgas uz Štetīnu Prūsijā (ar tvaikoni) tika nosūtīta pirmā “nepareizo krievu” krava. Uz kuģa atradās 30 intelektuāļi ar ģimenēm, tostarp filozofi Nikolajs Berdjajevs, Semjons Franks, Sergejs Trubeckojs un Ivans Iljins. Otrajā kuģī bija Levs Karsavins un Nikolajs Loskijs (150 personas). Tā kā Krievijas vadošie profesori un domātāji tika izsūtīti vienlaikus, tad šo satiksmes ceļu sāka dēvēt par “filozofu kuģiem”. Nonākot gala piestātnē šie cilvēki uzzināja, ka atpakaļceļa nekad nebūs. Taču izvešana turpinājās. 

Ar vienu rāvienu Ļeņins bija “atbrīvojis” Krieviju no intelektuālās elites un valsts neatkarīgi domājošiem cilvēkiem. 1922. gada tīrīšanu rezultāti  bija iespaidīgi: piecus gadus pēc revolūcijas Krievija bija eksportējusi projām visu savu intelektuālo eliti. Rakstniekus ieskaitot (Ivanu Buņinu, Maksimu Gorkiju, Aleksandru Kuprinu, Alekseju Remizovu, Dmitriju Merežkovsku, Borisu Zaicevu, kā arī Vladimiru Nabokovu). 

Ļeņinam intelektuāļi skaitījās “sūdi” jeb nederīgi mēsli. Kopumā revolūcijas pirmajos gados trimdā tika padzīti aptuveni divi miljoni Krievijas pilsoņu. Nederīgie vasaļi.

Tikmēr pats vadonis ar ekonomiku valstī netika galā. Toreiz viss notika tieši tik pat slikti kā šodien, pie Putina. 

Kopš 1917. gada īstenotajai ekonomiskajai politikai ar vērienīgām, nepārdomātām nacionalizācijām, privātās tirdzniecības aizliegumiem, rubļa kā maksāšanas līdzekļa atcelšanu utt. bija postošas ​​sekas. Salīdzinot ar 1913. gadu, rūpnieciskā ražošana bija samazinājusies par 82 % bet graudu ražošana – par 40 %. Pilsētu iedzīvotāji bēga uz laukiem, meklējot pirmās nepieciešamības preces. Petrogradas iedzīvotāju skaits samazinājās par 70%, Maskavas – par 50 %. Neražas noveda pie maizes devu samazināšanas pilsētās, kas savukārt izraisīja plašus strādnieku protestus. Taču sacelšanās tika nežēlīgi apspiesta, un tai sekoja tikpat nežēlīga grēkāžu un “iekšējo ienaidnieku” iznīcināšana, kas turpinās vēl šodien. 

Ļeņina radītā stulbuma rezultātā, vissmagāk cieta melnzemes apgabali ap Volgu, arī Donbass un Ukrainas dienvidi. Medijiem bija aizliegts rakstīt par neražas neveiksmi, un amatpersonas izlikās, ka nekas nav noticis. Taču bads un kanibālisms bija fakts. Tāpēc starptautiski atzītais krievu propagandas rakstnieks Maksims Gorkijs (ar Ļeņina piekrišanu) publicēja aicinājumu sniegt palīdzību bada upuriem. Pēc Gorkija aicinājuma līdzekļu vākšanas pasākumos piedalījās Anatols Franss, H. Dž. Velss, Džons Golsvortijs, Aptons Sinklērs un citi starptautiski atzīti rakstnieki. Starptautiskais Sarkanais Krusts Fridtjofa Nansena vadībā uzklausīja Gorkija aicinājumu, tāpat kā ASV tirdzniecības ministrs Herberts Hūvers, kurš vadīja ARA (Amerikas Palīdzības administrāciju) — organizāciju, kas tika izveidota, lai pēc kara Eiropā izplatītu pārtiku un zāles. Hūvers tomēr izvirzīja divus nosacījumus: netraucētu rīcību un, lai tiek atbrīvoti Amerikas pilsoņi, kas atrodas padomju cietumos. Ļeņins vēstulē Politbirojam rakstīja, ka Hūveram vajadzētu “publiski apklust visas pasaules priekšā”, taču viņam nebija citas izvēles kā vien pieņemt nosacījumus. 21. augustā Rīgā tika parakstīts līgums starp ARA un Padomju valdību. ASV Kongress nodrošināja sākotnējo kapitālu 18,6 miljonu ASV dolāru apmērā, un to papildināja privāti ziedojumi un 11,3 miljoni ASV dolāru no padomju zelta rezervēm.

+

Man liekas, ka Donalds Tramps pašlaik ASV uzvedās tieši tāpat kā Ļeņins pirms 100 gadiem Krievijā. Visa veida ārdīšanās un grautiņi var izraisīt neatgriezeniskas sekas. Vakar Trampa ārlietu  ministrs Minhenē sarunāja lietas, kas labāk noderētu uz skatuves teātrī: par globalizāciju un brīvo tirgu kā “lielu kļūdu”,  par “suverenitātes likvidēšanu” – pārceļot ražošanu uz Ķīnu, par klimata politikas likvidēšanu (izplūdes gāzes vairs nav mūsu ienaidnieks, bet gan draugs) un migrācijas draudiem mūsu civilizācijai. Taču Eiropa esot civilizācijas šūpulis un ASV esot tomēr “Eiropas bērns”. Tāda kā atvainošanās pēc Vensa izgāšanās pērn? 

Attēla autors G. Goldšteins (nevis Goldstīns)/ TT