Vai iebrukums Ukrainā bija Putina personīgais projekts jeb tomēr senas krievu tradīcijas izpausme? Militāri konflikti bijuši pastāvīga parādība krievu ārpolitikā. Līdz 1898. gadam Krievija bija karojusi 353 gadus, kas ir aptuveni divas trešdaļas no valsts 500 gadu pastāvēšanas laika. 

Tas, ka lielvalstis un impērijas karo – nav nekas jauns. Tā darīja daudzi. Interesantāk ir saprast kāpēc šo mūžīgo agresiju atbalsta krievu tauta un kāda iemesla dēļ viņi arī šodien ir pārliecināti, ka tas ir pareizi un taisnīgi. 

Divas lietas uzreiz jāpasaka: 1) krieviem ir iestāstīts, ka viņi visu laiku tiek aplenkti un “kāds” vēlas Krieviju iznīcināt. Tas ir tāds hronisku “masu baiļu” sindroms, kuru aktīvi lieto arī Putins. 2) krievi tic, ka slāvi ir labāki pār pārējām tautām. Tāpēc ir apkārtējie ”jāatbrīvo” no viņu brīvības un. jāpieslēdz krievu verdzībai. Tā būs labāk viņiem pašiem un visai pasaulei.  

Vispirms par “mūžīgā aplenkuma sajūtu”. Līdz 19. gadsimta beigām krievu novērotāji Vācijas un Austroungārijas koalīciju uzskatīja par draudu Krievijai. Cara (Kara ministrijas tā laika izstrādātajā stratēģijas dokumentā) Krievija tika raksturota kā ienaidnieku ielenkta. Tā tas tiek saglabāts joprojām, arī šodien, Lai gan nekādas Austroungārijas impērijas vairs nav, taču krievu “bailes” Kremļa vadoņi kultivē tālāk. Vienlaikus Maskava sevi uzskata par slāvu impērijas loģisko līderi un tāpēc visādi citi Eiropas valstu nacionālisti viņiem nepatīk. 

Tātad krieviem viņu dzimtene (matuška Krievija) skaitās spēcīgākā par visiem un ir nepārtraukti – apdraudēta. Tā cilvēkos Voroņežā, Tambovā u.c. veidojas apzināta pašizolācija (aizvainojums pret ārpasauli), kuru var formulēt kā antisociālu diagnozi visai krievu nācijai. Tās kolektīvie, antisociālie traucējumi, izpaužas šādi : “visi mūs nemīl”, tāpēc “mēs viņiem parādīsim”, “nepakļausimies nekādam sociālās pieklājības normām”, “neizrādīsim nožēlu par to, ka citiem darām pāri” un regulāri melosim, lai aizstāvētu sevi.  

Rezultātā tautai + valstij trūkst sabiedroto, un tā nekad nerespektē vienošanos ar citiem, kurus faktiski neciena.  

Savus krievu domātājus un filozofus neņem galvā, visu nosaka viņu vadoņi. Tas ko cari un ģenseki izdomā, tas automātiski pārvēršas par dabas likumu:  Suvorovs vecumdienās nomira izolēts un ignorēts,  “mūsu militārā doktrīna ir tāda, kādu es to pateikšu un par to vairs nav jādiskutē, jo es zinu” (1912. gada instrukcijā paziņoja Nikolajs II). Josifs Staļins lika sodīt ar nāvi vairākus no valsts vadošajiem militārajiem teorētiķiem, piemēram, Mihailu Tuhačevski un Aleksandru Svetčinu, un monopolizēja debates par stratēģiju. Vadonis Kremlī ir tas, kas visu zina vislabāk. Pārējiem “jāstāv pie ratiem” un jāklusē. 

Karš pret Japānu 1904.–1905. gadā bija cara personīgā iniciatīva un impērijas prestiža jautājums, taču karu zaudēja. Padomju Politbiroja locekļu ideja – iebrukt Afganistānā (nekonsultējoties ar Ģenerālštābu), arī bija vadoņu impulsa akts. Nepārdomāts un muļķīgs. To arī zaudēja. 

“Krievu valsts vienmēr ir laba,”  – tā savā 1930. gada grāmatā “Kara filozofija” paziņoja Andrejs Sņesarevs. Tas nekas, ka visi ģēniji bija spiesti sēdēt Gulāgā un krievu valsts nekad nekļuva moderna un apskaužama citiem.

Nē, krievi nekad nav gribējuši būt labāki par citiem. Pats svarīgākais – apkarot tos, kam iet labāk. Tas pats Sņesarevs jau pirms 100 gadiem attīstīja domu par hibrīdkara stratēģiju, kura mērķis ir uzbrukt potenciālajiem pretiniekiem no iekšienes. “Stratēģija neizmanto tikai zobenu, bet prasa arī citus līdzekļus,” viņš atzīmēja, “tostarp tādus kā aģitācija, ienaidnieka ekonomikas graušana un spēja atjaunot savus bruņotos spēkus.” 

Padomju laika marksisms-ļeņinisms attēloja Rietumvalstis kā reakcionāras. Tās bija iecerēts iznīcināt. Tagad to pašu turpina Putins – citā toņkārtā. Tas nozīmē, ka karš ir neizbēgams, tas ir norma un tautas nepieciešamība.  

NATO ir galvenais krievu drauds un mēs esam ienaidnieki, jo negribam, ka Kremlis mūs norij. 

Domāju, ka Putins rīkojās saskaņā ar seno tradīciju, pieņemot lēmumu iebrukt Ukrainā. Tā gribēja un viss. Jo karš krieviem ir norma. Vienīgā attīstītā industrija vienmēr ir bijusi kara mašīna. Ar savu rīcību Putins tagad ir radījis vēl vienu “Afganistānu” + episka mēroga neveiksmi Krievijai.

Vai krievus var pamodināt no kolektīvajiem, antisociālajiem traucējumiem jeb slimības, kuru cari un vadoņi savai tautai pielipinājuši ar Minhauzena sindroma palīdzību? Nezinu. Taču sirdzēji viņi ir un tikai paši var gribēt vai negribēt izveseļoties.