Pēdējā laikā daudz dzirdēts par klasisko, konservatīvo jeb “tradicionālo ģimeni”, kurā sieva ar lakatiņu galvā apkalpo “savu veci” mājās un pretī  nekad nerunā. Noliek savu ciešanu sveci baznīcā, jo sievietes liktenis ir “mīlēt un ciest”. Izcieš visu. 

Kā tad bija un ir ar seksu un sievietēm divās lielākajās komunistiskajās valstīs – Ķīnā un Padomju Savienībā?  “Kā kūtī” vai “kā Francijā”? Tur piedzīvoti gari periodi ar seksuālo anarhiju, patriarhālo varmācību kā centrālo ideoloģiju. Pat šodien pašreizējais krievu līderis Putins tēlo Rasputinu krievu TV ekrānos un dzīvo ar vairākām “mīļākajām” paralēli, maksājot un nemaksājot alimentus bērniem, kas publiski netiek atzīti. Ķīniešu šefs uzvedās apmēram tāpat. Par abiem var stāstīt brīnumus, taču šoreiz aprobežošos ar krieviem.

Mūsdienās autoritārie režīmi erotiku izmanto kā valsts varas instrumentu. Sākot ar eksperimentiem, kas ietver “seksuālo atbrīvošanu” un beidzot ar svētajai inkvizīcijai raksturīgo izrēķināšanos un pēc tam – luncināšanos ap sievietēm. “8.martā”. Bez “intermeitenēm” nekad nav izticis neviens izlūkdienests un ir naivi ticēt, ka pretizlūkošanu KGB un FSB veic “Štirlics”, nevis profesionāli organizētas ielasmeitas. Taču šī ir cita tēma. Atgriezīsimies pie revolūcijas.  

Varmācīgajiem sekss ir brutālas attiecības jeb soda veids. Piemēram, klasiķis Markss sistemātiski esot izvarojis savu kalponi un pēc tam licis Engelsam (kopā ar māsām) rūpēties par  šo “nevajadzīgo ārlaulības bērnu”. Ļeņinam desmit gadus bija ārlaulības attiecības ar slaveno Inesu, un kādu mazāk pazīstamu francūzieti. Pēc tam Krievijas vadītājs saslima ar sifilisu un aizgāja uz citiem medību laukiem. 

Staļins seksuāli izmantoja to ko gribēja, ieskaitot savu tuvo revolūcijas līderu sievas. Šādi pazemojot savu “frontes biedrus”. Viņam sekss bija ierocis un pazemošanas metode.

Krievu žurnāla “Rodina” 1990. gada numurā (gadu pirms Padomju Savienības sabrukuma) tika daudz vēstīts par “trakulībām” agrīnajā Padomju Savienībā. Aprakstīta arī vairāku padomju līderu, piemēram, Trocka, Buharina, Antonova, Kolontajas un citu vadības cilvēku, privātā dzīve, kuri savās intīmajās attiecības esot bijuši “bezrūpīgi un draiski kā suņi”. Jau 1904. gadā Ļeņins rakstīja: “Iekāre var atbrīvot gara enerģiju sociālisma uzvaras dēļ. Tā tas ir. Šis receklis ir šādi jāizvada ārā. Pēc tam vīrietis jūtas brīvs.” 

Ļevs Trockis ierosināja pat publiski izvirzīt jaunus seksuālo attiecību pamatprincipus, kas sagraus ģimeni un uzkraus atbildību par bērnu audzināšanu “tikai un vienīgi uz valsts pleciem”. Vīrieši apsēklos kuru sievieti vēlas. Pretī runāt nedrīkst. Jau 1911. gada vēstulē Ļeņinam Trockis rakstīja: “Seksuāla apspiešana ir galvenais cilvēka paverdzināšanas līdzeklis. Kamēr tā pastāv, nevar būt īstas brīvības. Ģimene kā buržuāziska institūcija ir novecojusi. Tā jāaizvāc. Strādniekiem vajag ko citu.” Ļeņins viņam atbildēja: “Ne tikai ģimene, bet visi seksualitātes aizliegumi ir jāatceļ […] Mums ir ko mācīties no sufražistēm: pat viendzimuma mīlestības aizliegums ir jāatceļ.”

Tāpēc boļševiki savā valstī ieviesa virkni dekrētu, kas faktiski atcēla laulību un legalizēja arī homoseksuālu mīlu. Toreiz pastāvēja pat sauklis “Nost ar kaunu!”, kas bija daļa no boļševiku mēģinājuma radīt “jaunu cilvēku”, kurš ir brīvs visos veidos un attiecībās. Bieži ielās Krievijā varēja pat redzēt kailus vīriešus, izkliedzam saukļus:“Kauns tagad slēpjas padomju tautas pagātnē!” un meklējot sev piemērotas sievietes “atbrīvošanās aktam”. 

20. gados Padomju Savienībā sāka izplatīties “Ūdens glāzes teorija”, kuru it kā ieviesa politiķe un diplomāte Aleksandra Kolontaja. Seksuālās vēlmes apmierināšanai jābūt tikpat vienkāršai un normālai kā ūdens glāzes izdzeršanai. 1925. gada martā laikrakstā “Pravda” Smidoviča to skaidroja šādi: “Katram pusaudzim un skolēnam ir tiesības apmierināt savas seksuālās vēlmes. Ja puisis iekāro jaunu meiteni, neatkarīgi no tā, vai tā ir studente, strādniece vai pat skolas vecuma meitene, viņai ir jāpakļaujas viņa vēlmēm. Pretējā gadījumā viņa tiks uzskatīta par buržuāzisku maitu. Par necienīgu īstas komunistes statusam. “Arī šodien Putins aicina vidusskolas meitenes nekaunēties, neatturēties no seksuālas debijas devītajā un desmitajā klasē. Iesaka braši dzemdēt bērnus krievu armijai. Vismaz piecus bērnus. Skola pagaidīs, jo nekas cits vadoni neinteresē.  

1926. gadā ietekmīgais amerikāņu žurnāls “The Atlantic” publicēja rakstu par pārsteidzošo situāciju Padomju Savienībā ar virsrakstu “Krievijas cīņa par laulības atcelšanu”. Šo procesu Ļeņina un Staļina Krievijā nosauca par sieviešu “nacionalizāciju” vai “socializāciju”. 1918. gada martā šo praksi sāka īstenot.  Pēc pilsētas atbrīvošanas, viņi izdeva pavēli, ka jaunām sievietēm vecumā no 16 līdz 25 gadiem ir jātiek “socializētām” masveidā. Pavēli izpildīja vairākas partijas amatpersonas, un desmit jaunas sievietes uzreiz “socializētas” jeb vienkārši izvarotas.  

Jaunām sievietēm drīkstēja būt seši vai septiņi partneri ikdienā. Te ir runa nevis par viņu pašu seksuālo aktivitāti, bet par “piekrišanu socializēties”. Vietējo partijas līderu aktivitāte bija daudz lielāka – “daudzviet viņiem bija seksuālās attiecībās ar desmitiem vai simtiem sieviešu”. Taču radās bezvecāku “nevajadzīgi bērni”. Pēc  Ļeņina nāves sākās pretējs process. Staļins sāka mudināt atgriezties pie savas tradicionālās mātes lomas un radīt vairāk bērnu, kas varētu kalpot Komunistiskajai partijai. (Epoch and Times, 2025.) 

Starp citu, krimināllikumā (no 1922. līdz 1996. gadam) nebija noteikta sievietes piekrišana vīrieša piedāvātam dzimumaktam. Tādu vispār nevajag, jo visu nosaka vīrietis. Vienīgais aizliegums bija seksuālas darbības ar nepilngadīgajiem. 

Kā paliek ar feministēm? Kāpēc Klāra Cetkina neko neizdarīja? 1920.gadā viņa patiešām apmeklēja Ļeņinu Maskavā un diskutēja par seksu.  Piezīmes liecina, ka proletariāta vadonis neesot ticējis “brīvai mīlai” un “atvērtām attiecībām” .“Ūdensglāzes” teorija viņam neesot patikusi. 

Savādi.

Par baletu. Tas, ka krieviem patīk balets, nevis operas, ir zināms jau sen. Taču mazāk noplūdusi informācija par to, ka Padomju Savienības Āzijas republikās baleta izrādes tika saprastas kā sava veida “tiklais kankāns” jeb atļautās pornogrāfijas forma, kurā “gulbju” plikie stilbi ģenerēja vajadzīgos erotiskos impulsus korpulentajiem varas večiem. Maskavā balerīnas (šī iemesla dēļ) bija spiestas apkalpot partijas eliti. Tiešā, nevis pārnestā nozīmē.