Dators jau sen uzveicis rokrakstu, padarot to par nevajadzīgu atavismu. Ja agrāk mēs skolā mācījāmies glītrakstīšanu un burti dzima zem spalvas kā putni, kas iepazinušies ar papīru un paknābājuši spalvas čirkstoņu, strauji pacēlās ēterā, tad tagad tā nav. Glītrakstītāji vairs nav modē. Cilvēki tik ļoti atradinājušies rakstīt ar roku, ka nespēj vairs eleganti parakstīties pat tad, ja tiek lūgti to darīt vai šāds personības apliecinājums ir pieprasīts. Roka neklausa un zem lodīšu „spalvas“ uz papīra piedzimst ķeburi, nevis „putni“. Elektroniskais paraksts mūs pamazām atbrīvo arī no šīm mocībām un pavisam drīz paraksta vietā spiedīsim īkšķi vai ziņosim par sevi ar lāzerskatienu. Cik tas būs personiski vai privāti? Galīgi nebūs cilvēcīgi. Tas būs ātri, ērti, tehniski korekti, bet ļoti bezpersoniski. Pie kā novedīs? Pie tā, ka teksts zaudē karā ar audiovizuālā vēstījuma armādām.  

Tehnikas anonimitātes karogs

Tehnika ir palīdzējusi atvadīties no rokraksta. Skatos uz mazu meiteni, kura uz parka galda lēni velk burtus uz papīra lapas. „Meža zemene“ top rakstīts un burti paklausīgi satupušies rindā kā zvirbuļi uz zara. Līniju vai šķērslīniju tur nav. Viņa raksta uz baltas lapas bez līnijām. Pavisam taisni. Vējš purina ceriņziedus, bet bērns neslēpj, ka patīkot rakstīt. Tas esot interesantāk nekā zīmēt.  Iznāk, ka kaligrāfija nemirst, jo mazas bērna rokas to uztausta un sajūt kā mākslu. Tas nozīmē, ka skaistrakstība, daiļrakstība un košrakstība tomēr izdzīvos cauri laikam. Paralēli datoram un visāda veida tastatūrām. 

Izskatās, ka arī bibliotēku grāmatām tagad klājas vieglāk. Tās vairs nav aktīvi vajadzīgas un tiek daudz mazāk izmantotas nekā agrāk. Nav studentu, kas kaut ko atzīmētu bibliotēkas grāmatā. Vienkārši tāpēc, ka viņi nespēj lasīt uz papīra un nejaudā atzīmēt uz lappuses malām savus atzinumus ar roku. 

Kādreiz skolā bija glītrakstīšanas stundas pirmajā klasē. Rokraksta izkopšana tika uzskatīta par svarīgu personības attīstības šķautni. Mamma rakstīja ovāliem burtiem, tēvs vertikāliem. Viņu paraksti bija rūpīgi, mākslinieciski izstrādāti marķējumi, kas iepriecināja ar savu „preču zīmes“ dizainu un diezgan daudz pavēstīja par radošumu, personības unikalitāti un domu lidojumu. Tagad nekā tāda vairs nav. Abstrakts, īss ķeksis norāda, ka to uzšņāpis Jūlijs – Aleksandrs Rozenbergs vai Rigmora – Eleonora Krūtkalniņa. Nav svarīgi cik garš ir parakstītāja vārds vai uzvārds. Ķeksis vienalga būs īss, zarains un nesalasāms. 

Pazīstamā itāliešu rakstniece Elena Ferante savos darbos mēdz aprakstīt glītrakstīšanas stundas bērnības skolā ( ”I margini e il dettato”, 2021). Te var izlasīt, ka itāliešu skolā ir bijusi ļoti līdzīga glītrakstīšanas dresūrā kā tā laika latviešu izglītības iestādēm. Katram skolēnam lika izkopt savu rokrakstu. Tam bija jāveidojas kā strukturētai un estētiski baudāmai vārdu sekvenču ķēdei. Rokraksts rādīja personības stilu. Domu izpausmes dizainu. Katram bija jāapzinās savu iespēju robežas. Ja teksts izlīda ārā no rāmjiem, tad sekoja sods – slikta atzīme.  Maģiskā sarkanās „maliņas“ līnijas pārkāpšana bija vieta aiz kuras slēpās „svētā inkvizīcija“. Sods un karceris. Tas disciplinēja rakstītāju – iesācēju tieši tāpat kā bubulis mežā. Vajadzēja iemācīties rakstīt daiļi un salasāmi. Plānot teksta kompozīciju un izvietojumu lapā.

Taču visur neizvarēja estētisms. 70.gados sākās mode, kas pieprasīja rokrakstu vienkāršošanu un vienādošanu. Latvijā (šajā laikā) sāka likvidēt lielo burtu „S“, pieprasot, lai to uzlabo. Proti – augšpusē rakstā kā „L“ bet apakšējo daļu kā „S“. Rezultātā vēstules, kas bija adresētas uz Senču ielu, nonāca Lenču ielā. Ideja par to, ka visiem būtu jāiemāca viens un tas pats rokraksts ar „atvieglotiem burtiem“, bija labi domāts, taču panāca pretējo – rokraksti kļuva aizvien neglītāki un nesalasāmi. Rakstāmmašīna tad ieradās uz palikšanu. 

Kā ir tagad? Patlaban? Vai glītrakstīšana pārvērtusies par zīmēšanas stundas elementu?  Iespējams, ka tā ir, taču tagad pie durvīm klaudzina jau nākamais bubulis un tas ir AI jeb mākslīgais intelekts.    

MI un mēs

Pašlaik mākslīga intelekta aplikācijas ir padarījušas pierakstīšanu ar roku par neatgriezeniski nevajadzīgi laika šķērdēšanu. Roka vairs nav jāmoka, ar sarkanajām līnijām nav jāķīvējas, sirds puksti vairs neietekmēs vārdu plūdumu jūsu vēstules tekstā. Ja agrāk rokraksts lielā mērā demonstrēja kā rakstītājs jūtas, tad tagad nekādu personības nospiedumu tekstos vairs nav un nebūs. Visi teksti kļūst vienādi, anonīmi, sasaluši un standartizēti. Taču nav izslēgts, ka tieši šajos apstākļos rokraksts atgriezīsies. Tas būs tieši tāpat kā Gūtenberga laikā, kad grāmatu iespiešanas tehnika padarīja teksta pārrakstītājus par nevajadzīgām personām un viņu profesija izzuda. Taču rokraksti nepazuda. Tika veidotas izstādes, skolas, praktizētāju forumi, kas attīstīja tālāk cilvēka rokraksta klātesamību. Rokraksts tika pētīts, attīstīts un godināts. Saglabāts un sumināts.

Domāju, ka arī šodien ir vērs atgriezties pie 19.gadsimta debatēm par rokraksta „būt vai nebūt“ jautājumu. Tāpēc, ka pašlaik atrodamies uz jaunas ēras sliekšņa, kurā rakstu valoda vairs nebūs dominējošā komunikācijas un mediju forma. Papīrs un rakstāmrīki pazudīs un to vietā nostāsies attēls un skaņa. Audiovizuāla valoda palēnām izstumj rakstu valodu. Tagad tekstu var diktēt datora programmai, kas pati visu pieraksta. Savukārt tekstu dators pats spēj skaļi nolasīt. Diktori vai teksta lasītāji vairs nav nepieciešami arī klausāmgrāmatām vai podiem. Tekstu var ātri „ieskannēt“ un nekā nesalasāma šajā pasaule vairs nav. Tehnika visu izlasa, saprot un paskaidro tiem, kas nesaprot. Tagad šim lasīšanas atvieglojumu drudzim pieslējusies rakstīšanas revolūcija, pateicoties mākslīgā intelekta atnākšanai.    

Modernā invaliditāte – „jaunanalfabētisms“

Laikā, kad roboti sāk pārņemt visu rakstu darbu klāstu, kas mums ikdienā nepieciešams (iesniegumu, ziņojumu, atskaišu utt.) rakstīšanu,  skolēni lasa aizvien sliktāk. Veidojas funkcionālo analfabētu paaudze. Tātad jaunieši, kas 16 gadus mācījušies skolā, taču pastāvīgi lasīt nespēj, nevar saprast literārā tekstā pausto domu un viņiem ir grūti iedziļināties tekstā aprakstītajās problēmās. Iespējams, ka jāsamierinās ar to, ka veidojas liela sabiedrības daļa, kas iemācas amatu un spēj strādāt darbnīcās, transportā, dārzniecībās, ražotnēs, taču ir reāli analfabēti. Jo nespēj rakstīt un saprast izlasīto. Pētījumi šajā jomā liecina, ka īpaši strauji nelasītāju skaits palielinās pusaudžu vidū. Pēdējās desmitgades laikā par +10%. Vēl skumjāka aina veidojās apskatot pusaudžu vēlēšanos lasīt daiļliteratūru, kur nelasītāju skaits pieaudzis par 40%. Traģiski, ka, piemēram, 50% skolēnu Zviedrijā, devītajā klasē vairs nelasa vismaz vienu teksta lappusi dienā. Pirms 15 gadiem šādu nelasītāju bija uz pusi mazāk.

Līdzīgi mērījumi veikti arī Latvijas skolās. Par to liecina pētījuma „PIRLS“ rezultāti.

Būtu jāsāk apspriest šo problēmu daudz plašāk, nekā tas darīts līdz šim. Tehnika spēj atvieglot dzīvi, taču nedrīkst to pārvērst ikdienu, mainot būtiskas sastāvdaļas.

Laikā, kad vairs nav jāprot arī rakstīt, paceļas virkne jautājumu par to kur šīs reformas var mūs visus aizvest. Tehnika nerodas pati no sevis. To saražo cilvēks ar noteiktu mērķi. Modernie telefoni aprij ikdienas uzmanību, tie piedāvā izklaidi līdz nāvei un aizņem cilvēka uzmanību garās ekrāna baudas stundas produktīva darba laika vietā. Liek mums steigties. Visu darīt maksimāli ātri. Neko vairs nav laika paveikt un pabeigt līdz galam. Lēnām un prātīgi. Galu galā ar šo esam nonākuši pie jaunas ideoloģijas,  kurā process ir viss, bet rezultāts nenozīmē neko. 

Pašlaik skolēni un studenti savos eksāmenos (nereti) drīkst izmanot palīglīdzekļus ar telefona vai datora palīdzību. Manā izpratnē tā ir legālā špikošana, jo veidojas situācijas kad atbildes ražo nevis skolēna, studenta prāts, bet gan piesaistītais mākslīgais intelekts. Lai no šādas zināšanu pārbaudes izvairītos, nākas atgriezties pie papīra, zīmuļa un rokraksta, kuru daudziem vispār vairs nav. 

Digitalizācija nav investīcija, jo cilvēkam ir vajadzīga arī analogā kompetence. Tai nevajag programmu, jo smadzenes strādā pašas. Diemžēl nākotnē jārēķinās ar mazāku motivāciju lasīt. Jau tagad ir konstatētas pirmās „jaunanalfabētisma“ iezīmes, jo eksistē samērā plaša grupa, kuras dalībnieki izvairās lasīt. To skaitā ziņas, jaunumus, instrukcijas, literārus tekstus. Šie cilvēki to apzinās un tāpēc nejūtas labi. Šādi veidojas  jaunanalfabētisma invaliditāte, kas traucē gan pašiem nelasītājiem, gan arī sabiedrībai kopumā. Jo noteikta satura (svarīgas) vēstis šos cilvēkus vairs nesasniedz. 

Vai ir iespējams šo problēmu atrisināt mākslīgā intelekta ēnā? Piedāvājot teksta vietā tikai filmas?