Speciāli TVNET

Fašisms ierodas nemanāmi. Tas maina cilvēku priekšstatus par sevi un apkārtējiem. Robežas aizslīd un sajūtu reģistrs sašaurinās. Nianses izzūd. To ievieš „no augšas“, taču vairums sociālo slāņu adoptē piedāvāto uzskatu sistēmu kā savējās idejas un vēlāk –  kā pārliecību sev.

Šoreiz fašisms ir ietriecies Krievijā un krievos. Tas pārvērties par sabiedrības ikdienas filozofiju. Fašisma ideoloģiju raksturo spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas veidošanos. Tajā mēdz būt autoritārs vadonis, kurš pieņem likumus, kas efekti producē iejaukšanos pilsoņu privātajā dzīvē. Šādām valstīm raksturīga agresīva ārpolitika, radikāls nacionālisms un represijas pret politiskajiem pretiniekiem. Pašreizējā Krievijas  politiskā pārvalde atblīst visiem šiem kritērijiem. 

Fašisms kā politiska spēle

To var uzskatīt arī par politisku izrādi, kuras svarīgākās sastāvdaļas ir maskulinitāte un varmācība. Šī vide ļoti piemērota vīriešiem, mazāk ērta – sievietēm. Tas izveido īpašu kopības sajūtu, kas balstās uz šovinismu un primitīvu vīrišķības izpratni. Nav svarīgi vai tā ir Trampa Vašingtona aizvakar vai Vācija pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Fašisms mēdz atgriezties un to var novērot cilvēku rīcībā. Fašismam ļoti patīk simbolika, uniformas un pārspīlēts patriotisms. To var redzēt arī „alt-right“ kustībā, kas pievāc dīvainus simbolus un padara to par „svētām lietām“. Reportāžas no Kapitolijas ieņemšanas Vašingtonā rādīja kažokus uz kailas miesas, bifeļa ragus, naģenes ar kliedzošiem uzrakstiem, karogus un kaujas dakšas, kuru mērķis ir pārbiedēt un satraukt.  Starp citu, Hitlera kustība arī sākumā (20.gados) Vācijā tika uzskatīta par amizantu ākstīšanos. Līderis uzvedās kā klauns un vairums brūnā terora kustību „neņēma par pilnu“. Vēlāk notika tā kā notika – klauns paņēma varu Vācijā un pēc tam uzsāka otro pasaules karu. 

Daudzos pētījumos tiek uzsvērts, ka jēdzienu „fašisms“ cilvēce lietojot vispārīgi un neprecīzi. Jēdziens ieradies no Itālijas un dažādos politiskajos forumos tas tiek traktēts nedaudz atšķirīgi. Taču kopsaucējs ir viens un tas pats: diktatūra, apspiešana, terors. Arī šodien Romā un Milānā daudzi atzīst, ka „fašism ir diktatūra bija slikta“, bet „lietas tad notika ātrāk un vienkāršāk“.  Krīzes apstākļos cilvēki sāk saskatīt izeju ļoti bīstamos virzienos.     

Kurā brīdī sabiedrība pārvēršas fašistiskā valstī? 

Tad, kad tiek ieviests uzbrukuma kara kults un senas kara uzvaras svinētas kā gadskārtējas dzimšanas dienas visās ģimenēs. Tad kad mazi bērni tērpti armijas formās (maršē, klaigājot pieaugušo aukļus) un visiem patīk skatīties armijas parādes un spiegt no prieka par Iskandera raķetēm. Tad kad skolās reizi nedēļā tiek ieviesta mācību stunda ar nosaukumu “Nozīmīgas sarunas“, kurās skolotāji skaidro bērniem Ukrainas „specoperācijas“ nepieciešamību. Tad fašism ir klāt. 

Iespējams, ka to vēl labāk atspoguļo līdzcilvēku nežēlība un cinisms. Paziņojot, ka Krievija esot brīva un neatkarīga valsts, jo kolēģe (ārzemju žurnāliste) vēl nav iemesta cietumā un tas nozīmējot daudz. 

Pēdējais traumē visskarbāk. Cilvēki, kas agrāk uzskatīti par izprotošiem un loģiskiem, pēkšņi pārvēršas līdz nepazīšanai. To pašu piedzīvojam pandēmijas laikā, kad it kā loģiski un saprātīgi ļaudis, kļuva par kaislīgiem antivakseriem un pravietoja publiski acīmredzamus absurdus. Lepni un bez kauna sajūtas.  Tā tas notika. Bija nepatīkami, taču tā notika.

Protams, ka nevar pieprasīt, lai visi domā sinhroni. Pasaules uzskats var atšķirties. Tas normāli. Taču līdz šim šķita, ka pastāv kādas fundamentālas vērtības, kuras cilvēkiem nav iespējams „izsist no smadzenēm“ vai „ieborēt tā kā kādam to vajag“. Ka vairums paziņu tomēr spēj vienoties kas ir taisnīgi un kas negodīgi. Tagad saprotu, ka tā vairs nav.  

Par šo tēmu aprakstīts daudzās grāmatās, to analizē kinomāksla, fiksē tēlotāja māksla. Fašismam būtu jāiet bojā uz mūžīgiem laikiem, bet nē – tas ir atkal atdzimis tepat kaimiņos. Krievijā. 

Interesanti ir tas, ka fašisma aizstāvji savu apsēstību paši nemana. Viktora Klempera grāmatā („Trešās impērijas valoda“) labi aprakstīta šī situācija. Tie paši vācieši pēc Hitlera nākšanas pie varas, nenogura skaidrot ebrejiem, ka viņiem nekas nedraudot, jo Hitleram esot svarīgāki darbi ko darīt. Vēlāk viņi vairs neprotestēja pat pret gāzes krāsnīm Buhenvaldē.  

Visās despotiskajās valstīs nav pieļaujamas šaubas vai pretimrunāšana. Ja „aita“ sāk turēt „vilku“ aizdomās par to, ka draud apēšana, tad šādu situāciju mēdz uzskatīt par pazemojoši tieši vilkam. Aitai ir jāpieskaņojas vilka noteikumiem. Jāsamierinās ar situāciju un jādaudzina vilks. Vai šis ir fašisms? Jeb tomēr autoritārās loģikas izpausme?

Fašisms nozīmē, ka tiek iets vēl tālāk un radīta iespēja kontrolēt ko cilvēki domā savās galvās. Ko tie runā, kā izpaužas. Pamazām visā sabiedrībā mainās vērtību mēri un cilvēku vērtēšanas kategorijas. Piemērām, atzīties, ka kāda kolēģa arests ir normāla lieta šajā situācijā Krievijā. Par to nebūtu jābrīnās? Tā daudzi tur uzskata. Lai gan faktiski tās ir dzīvas šausmas.  Jo ir pienākuši „tādi laiki“ kad runātājs šo situāciju pat nenosoda. 

Tieši šī īpatnība – pieņemt nenormālo un to pārvērst par „normālu“ (jo tā ir drošāk), varam uzskatīt par Krievijas šodienas fašisma apstiprinājumu. Ja cilvēki arī no morāles viedokļa akceptē valsts sadismu un varmācību, kļūst vienaldzīgi pret citu cilvēku ciešanām (uzskatot, ka viņi jau nav vainīgi), tad fašisms ir ieradies uz palikšanu. 

Kad krievu žurnālists Antons Krasovskis RT televīzijas raidījumā atzina, ka tie ukraiņu bērni, kas nepakļaujas krievu pārākumam būtu jāslīcina vai jāsadedzina, tad normālam cilvēkam par šo „joku“ smiekli nenāca. Taču liela krievu sabiedrības daļa smējās kā kutināti. 

Fašisms pieprasa bezierunu paklausību

Lai to panāktu, ir atļautas visas metodes. Piemēram, 2012.gadā Krievijā tika ieviestas regulārās ārsta pārbaudes ārzemniekiem  katru trešo mēnesi. Tas attiecās arī uz bērniem. Katru reizi jāiet uz rentgenu un jāpierāda, ka neesi slims ar gonoreju, neesi spitālīgs, nesirgsti ar AIDS vai tuberkulozi. Kāpēc tas vajadzīgs? Šādas sistemātiskas = bezjēdzīgas ārstu pārbaudes ir lielisks veids kā pazemot ārzemniekus. Traumēt tos un ziņot, ka viņi ir nevēlami.  Kā no tā iespējams izvairīties? Parastajā veidā – uzpērkot ārstus. Samaksājot viņiem. Pēc tam ar „nopirktu izziņu“ var doties uz Migrācijas pārvaldi un pagarināt savu uzturēšanās atļauju Krievijā. 

Pazemojošas ārstu kontroles bez jēgas? Jā, tas ir klasisks sovjetistu stils līdzcilvēku pazemošanai. Nekādas rūpes par cilvēka veselību te nav manāmas. Tas ir vajāšanas un pazemošanas veids. 

Fašisma pamatā ir pieņēmums, ka cilvēkam nav nekādu uzskatu. 

Politiskas pārliecības trūkums un viedokļa neesamība ir postsovjetisko cilvēku raksturīgākā īpašība, kas derīga diktatoriem. Jo apolitiskāks ir cilvēks, jo vieglāk to vadīt.

Pārliecība par to, ka patiesības vispār nav un visi melo, ir klasisks „inteliģences rādītājs“ Krievijas sabiedrībā šodien. Diemžēl Putinam ir izdevies šo nepatiesību dziļi iedēstīt krievu smadzenēs. Jā, viņi saprot, ka Putins melo, bet uzskata, ka melo arī visi rietumu mediji un politiķi. Pēc viņu domām patiesības vispār nav un tieši šis uzskats Putinam ir pats svarīgākais. Pats vajadzīgākais. Ja patiesība tiek nosista un neeksistē, tad visi jūtas nedroši un spēj tikai ticēt vai pieslieties.  

Nākamais solis ir naids pret politiķiem un ekspertiem, zinātniekiem un gudrākiem cilvēkiem par sevi. Tas pieprasa egoismu un visa veida altruisma anulēšanu. Grābt, kampt tikai sev, rūpēties tikai par sevi un visi pārējie „iet pupās“. Jo tāpat viņi „ne velna nejēdz“. 

Ir vēl viena pazīme, kas atšķir Krieviju no klasiskas fašisma valsts. Tā ir korupcija. Staļins bija sadists, bet savā domāšanā boļševiks. Putins ir KGB aģents ar bandīta instinktiem, bez ideoloģiskas pārliecības. Ar šo viņš atšķiras no Musolīni vai Hitlera, jo ideoloģijas viņam vispār nav. Viņu interesē vienīgi nauda un bagātība. Staļina laikā būtu neiespējami visiem politbiroja locekļiem dzīvot ar divām pasēm (Krievijas un Kipras) un izmantot savus privātos dzīvokļus Maiami vai Londonā. Putinam tas ir OK. Jo viss viņa varas aparāts izveidots naudas sūknēšanai privātiem mērķiem. 

Šodienas propaganda krievu medijos ir tik bļaurīga un histēriska, ka jābrīnās par to, ka kāds to vispār ņem par pilnu. Taču tauta Krievijā ir pašlaik tik smagi „izskalota“, ka tā pieņem izpausmes, kuras pat PSRS laikā izsauktu tikai smieklus vai ironiskas piezīmēs. Tas ir traģiski, bet nav neparasti fašisma valstij. 

Tas ir reālais fašisms šodienas Krievijā.