Speciāli TVNET

Stokholmā beidzot noslēgusies ķirurģa Paolo Makjarīnī tiesāšanas lieta. Viņu apsūdzēja par krāpšanos pētniecībā un ļaunprātību profesionālajā darbā ar pacientiem. Šis ārsts saistīts ar trīs neveiksmīgām trahejas transplantācijas operācijām. Pirmo šādu operāciju Paolo Makjarini veica Stokholmā 2011.gada 9. jūnijā Karolinskas universitātes slimnīca. Komandā bija piesaistīti  arī Londonas un ASV specialisti, kuri palīdzēja izgatavot traheju no paša pacienta cilmes šūnām. Pēc tam tika veiktas vēl divas šādas operācijas. Diemžēl pacienti nomira. Šajā rakstā es neuzskaitīšu konkrēto operāciju problēmas, nerunāsim arī par ārstu darba ētiku, morāles jautājumiem vai par tiesu praksēm šajā jomā. Šeit nerunāsim arī par „zvaigznes krišanu“ jeb superķirurga „melno svītru“, jo Makjarīni bija pasaulslavens ķirurgs, kuram neviens pat nejautāja CV stājoties amatā.  Nē, par to nebūs runa. Mani šajā „Makjarini afērā“ piesaistīja pavisam cita tēma. Proti – kā ietekmīgu ļaužu bariņš izveido noslēgtu grupu, kuras ietvaros atļauts pilnīgi viss – neierobežota valsts līdzekļu tērēšana, pašnorobežošanās no kritikas un šarlatāna iecelšana ģēnija statusā. Aizsardzībā izmantojot „klusēšanas“ jeb “patiesības izsaldēšanas kultūru“.  Šī tēma nav tāla un sveša arī Latvijā. Tā plaši izplatīta ne tikai medicīnā un zinātnē, bet arī kultūras un mākslas jomā. Spiediena grupas izveido „savējos ģēnijus“ un koncentrē ap tiem pielūdzēju barus, kas akli klausa mārketinga pavēlēm. Tātad nevis izvirza un godā tos, kas ir talantīgi un spējīgi cilvēki, bet iebīda augstos amatos „savējos- vajadzīgos“ pārcilvēkus. Zviedrijā šāda populisma rezultātā sāka mirt cilvēki. Tiešā, nevis simboliskā nozīmē. Pie mums notiek tas pats – taču daudz simboliskāk ar „kancelkultūras“ svirām tiek aizvākti spējīgie un talantīgie, noliekot vietā – „savējos -vajadzīgos“ trumpja dūžus. Zaudētāja abos gadījumos ir sabiedrība. Taču vēl svarīgāk ir šo problēmu izgaismot, lai tā nenoslīkst klusēšanas kultūras akačos. 

Pateikt patiesību ir ļoti grūti

To zina ikviens, kurš ar šo nepatīkamo pienākumu ir saskaries. Šajā konkrētajā gadījumā ārstam Oskaram Simnsonam, kurš bija šīs lietas trauksmes cēlājs, kritiskajos brīžos klājas smagi. Pat draugi un kolēģi atteicās atbalstīt viņa nostāju un norobežojās no viņa dēļ skandalozās patiesības par slavenību Makjarini. Daži atbalstīja Oskaru klusējot, vai uzrunājot privāti tukšā telpā vai gaiteņa stūrī.  Taču kā viss sākās?

Tobrīd vadošajā Zviedrijas akadēmiskajā slimnīcā Karolinska klīnikā sākās četru ārstu publiska vajāšana par to, ka viņi bija uzdrošinājušies ziņot klīnikas vadībai par superķirurga, slavenības un ārstu elka Makjarini bīstamajiem eksperimentiem ar pacientiem. Tas, ko jaunie ārsti bija pamanījuši un ziņojuši vadībai, bija patiesība. Taču augstākajās aprindās atteicās šiem atklājumiem ievērst uzmanību. Kas gan ir četri ārsti pret vienu superslavenu, politiski atzītu ķirurgu no Šveices?  Kas ir parasts trauksmes cēlājs pret slavenību? Skudra pret ziloni? Protams! Tāpēc lietas toreiz notika „loģiski“ – nevis tika izskaita apsūdzība pret Makjarini, bet gan uzsākta vajāšanas pret trauksmes cēlājiem. Vai priekšniekus kaitināja atmaskojums? Domāju, ka tieši tā arī bija. Viskaitinošākā ir sacelšanās pret tā dēvēto klusēšanas vai klusuma kultūru. Tur parastajiem cilvēkiem nav ieteicams iespraukties ar skaļiem atklājumiem. Parasti šādi veidojas tā saucamās „mafijas“. Tie ir grupējumi, kuru centrā ir enerģētiski jaudīgas personības. Tās izveido reliģiskai sektai līdzīgu cilvēku kopību, kas pašizolējas no apkārtējiem ar klusēšanas žogu un neatļauj nevienam tuvoties. Kā tas notiek? 

Karls -Henriks Grinemo šo fenomenu apraksta šādi: „Mūsu pētnieciskā grupa izveidojās kā ticīgo sekta, kuras centrā bija enerģētiski spēcīgs līderis. Bija sajūta ka esam tik neparasti talantīgi, vienreizēji un neatkārtojami, ka spējam pretoties pat bioloģiskajiem mehānismiem, ja tas būs nepieciešams. Tieši Makjarini radīja šo gaisotni visi vēlējās viņu redzēt kā līderi un vadītāju. Šādā dzinējspēkā ir daudz pozitīvas enerģijas. Neviens nevēlas no šī burbuļa iziet ārā, jo tur iekšā ir tik lieliska sajūta. Tikai pēc tam, kad ir iziets ārā un viss apskatīts no malas, tad var redzēt cik slima ir šī lieta“.

Oskars bija viens no šiem četriem ārstiem, kuri apsūdzēja Makjarini pētniecības datu viltošanā. Viņam bija zināms cik harizmātisks ir šis cilvēks, cik lieliski viņš spēj apburt ar savu šarmu gan kolēģus, gan pacientus. „Viņš ir prefekts cilvēku pazinējs un īsā laikā spēj apburt publiku ar savu asprātību, šarmu un retorikas stilu. Atceros kādu lekciju ASV (Mayo Clinic). Klausījos viņa stāstīto un pieķeru sevi pie sajūtas, ka fakti nevar būt patiesi. Taču viņa frāzes bija aizraujošas, stāstījums valdzinošs un klausītāji aizmirsa pievērst uzmanību faktu materiālam“- konstatē Oskars.  Vēlāk viņš pats nodarbojās ar Makjarini eksperimentu sēriju, analizējot mākslīgo traheju efektus dzīvniekiem. Visos gadījumos operācijas neizdevās paveikt veiksmīgi. Radās iekaisumi, kas nepakļāvās ārstēšanai. Pēc viņa domām nedrīkstēja uzsākt cilvēku operēšanu, taču jaunajā censonī neviens neklausījās. Notika pretējais – viņu atbrīvoja no līdzdalības eksperimentos. Taču pēc trešās neveiksmīgās operācijas, visi četri jaunie ārsti bija spiesti novērot pacientu pēcoperācijas laikā un nonāca pie tiem pašiem secinājumiem, ka metode nav piemērota cilvēku ārstēšanai. 

Iesnieguma rakstīšana pieprasīja laiku un daudz spēka. Taču iesniegums akadēmiskās slimnīcas rektoram tika uzrakstīts un iesniegts. 

Kas notika pēc tam?

Sākās baumu izplatīšana par četriem jaunajiem ārstiem, kuri bija uzdrošinājušies uzrakstīt iesniegumu. Apšaubot slavena ķirurga metodi. Radās stāsts par to, ka jaunie ārsti apskauž Makjarini. Sākās klusēšana un ironiskas piezīmes. Tie, kas ieņēma visaugstākos amatus „KI mafijā“ izsmēja trauksmes cēlājus publiski un atklāti. „Kolēģi atteicās sēdēt mums līdzās pusdienu restorānā. Piecēlās un gāja projām. Viss notika tieši tāpat kā mobings skolā, kad tevi sāk vajāt klases biedri. Taču šoreiz tie bija pieauguši cilvēki ar augstiem amatiem akadēmiskās slimnīcas hierarhijā. Pēc tam pienāca ziņas, ka mums draud atlaišana no darba“, – atceras Oskars. Līdz šim viņš bija pratis tikt galā ar visām situācijām, taču šī bija jauna epopeja. Izskatījās, ka pētniecības darbs būs jāpārtrauc, jāmeklē cits darbs ārzemēs. Radās iespaids, ka Makjarini turpinās operēt un nogalināt pacientus tālāk. Uz viņa operācijām stāvēja rinda un nekas neliecināja, ka kāds ir sapratis kas īsti notiek. 

„ Ja es būtu bijis viens pats trauksmes cēlājs, tad mani būtu noveduši līdz pašnāvībai“, – viņš skumji konstatē. 

Vienīgā iespēja apturēt šo procesu bija uzdrošināšanās griezties pie medijiem. Sadarbībā ar sabiedrisko televīziju tika izveidota filma par Makjarinī lietu un šis apstāklis neļāva „Karolinskas institūta mafijai“ iznīcināt četrus trauksmes cēlājus.  Pēc Buses Lindvista filmas „Eksperiments“ demonstrējuma TV, situācija mainījās. Atlūgumi visiem četriem vairs nebija jāraksta un kolēģi atsāka sasveicināties. 

Tagad – pāris gadus vēlāk, kolēģi un sabiedrība ir četru ārstu rīcību akceptējusi. Oskars tagad strādā citā slimnīcā. 

„Man šķiet, ka problēma nebija pats Makjarini. Nē, problēma ir un paliek mafijas vēlme aptumšot problēmu, ja viņi tiek pieķerti melos vai kādās citās nelietībās.  Tad soda to, kas ceļ trauksmi, nevis ķeras klāt problēmas saknei. Ja šādi rīkojas vadības līmenī, tad pievelkas citi negodīgi un melīgi cilvēki un izveidojas bezgalīga ļaunuma spirāle, kurai nav sākuma vai beigu“,- domā Oskars.  

Vai tu darītu to pašu vēlreiz?

„Jā! Es darītu! Nepiekrītu, ja ārsti sāk eksperimentēt ar cilvēku veselību.“