Ir mākslinieki, kurus savējie nesaprot. Viens no viņiem ir Pablo Pikaso. Otrajā dzimtenē Francijā viņu nesaprata ilgi un pat ievietoja teroristu sarakstos, atteica pilsonību arī tad, kad gleznotājs faktiski jau bija slavens un pazīstams visā pasaulē. Kāpēc tā notiek, ka mājās ģēniju neatzīst, bet ārvalstīs „nēsā uz rokām“? 

Tāpēc, ka šie cilvēki ir ļoti pretrunīgi savā dzīvē, pieprasot uzmanību un atzinību. Tāpēc, ka viņu politiskie un estētiskie uzskati visbiežāk nesakrīt ar masu viedokli. Par viņiem raksta grāmatas ģimenes locekļi un paziņas, kas visai reti ir slavas apdziedājumi. Teksti par slavenībām tiek izpirkti skandālu un trokšņainu apgalvojumu dēļ. Pikaso sievas, bērni un mazbērni ir atstājuši mums tekstus, kas nav glaimojoši. Franču gleznotāja Fransuāza Gilota jau 1964.gadā izdeva grāmatu par Pikaso nelāgo attieksmi pret sievietēm un mazmeita Marina Pikaso (2002) par savu tirānisko vectētiņu, kuram neviens neko nevarēja izdarīt pa pratām. Viņš esot bijis nelietīgs narciss, kuram sievietes iedalītas tikai divās kategorijās: „madonna“ vai „paklājs pie durvīm“.  Kā saviem tuviniekiem par to atriebās pats Pikaso?  Viņš neatstāja testamentu. Panākot ilgus strīdus un kašķus palicēju starpā. Jo vairāk ir mantinieku, jo mazāka iespēja kādam no viņiem ko reāli mantot. 

Gernika

Lai apskatītu „Gerniku“ (1937), kas ir iela izmēra (3,49 x 7,77 m) eļļas glezna, pagājušajā rudenī apmeklēju Madrides karalienes Sofijas modernās mākslas muzeju. Tā ir viena no spēcīgākajām pretkara tēmas gleznām pasaules mākslas vēsturē. Man tā šķita svarīga saistībā ar Ukrainas karu. Glezna „dzīvē“ izrādījās rāmāka, nekā bija veidojušies mani priekšstati par šo darbu no mākslas vēstures grāmatām un albūmiem. Taču sāksim no gala.

Pablo Pikaso dzimis Spānijas Malagā 1881.gada 25. oktobrī. Skolas un studiju laikā pameta dzimto Andalūziju, lai mācītos Madridē un Barselonā. Pēc tam viņš centās iekarot Parīzi, kas tolaik bija Eiropas mākslas templis. Tur viņu uzrunājuši Sezana darbi (1907), tāpēc šajā laikā viņš glezno Avinjonas meitenes (1907), kas gan ļoti atšķiras no pieņemtā sieviešu skaistuma ideāla. Piedzimst kubisms un Pikaso veido tā analītisko periodu. Viņam ir tēlnieka formas izjūta un to var labi saskatīt jau agrīnajās gleznās. Ainava Pikaso īpaši neinteresē.  

Francijā viņš draudzējās ar savējiem spāņiem un daudzi no tiem bija anarhisti vai komunisti. Viņu viedoklis kļuva par Pikaso pārliecību un no šejienes rodas „svešā“ vai „ārzemnieka“ (l’étrange) zīmogs franču sabiedrības un iestāžu izpratnē. Viņu nesaprata iestādes un institūcijas. Tā tas bija un šis fakts šodien kas nepārsteidz. Taču daudz nepatīkamāks bija atklājums, ka Pikaso nepieņēma arī Francijas kultūras elite. Kas ne tikai noraidīja viņa talantu, bet arī izslēdza šo mākslinieku no savām rindām. 

Pikaso nonāk policija reģistros kā svešais un nevēlamais. Par to varēja pārliecināties viņam veltītajā izstādē (Picasso l’étranger” på Musée de l’histoire de l’immigration i Paris), kur viņa – imigranta stāvoklis lielā mērā atgādina tipisku viesstrādnieka situāciju bagātajās Rietumvalstīs. Nepatīkami, ka franču kultūras elite demonstratīvi izstūma Pikaso no savām rindām. Noraidīja un izsmēja viņa mākslu. Šis iemesls lika Pikaso novēsties no Rietumeiropas un pievērsties Centrāleiropai, ASV un Padomju Savienībai. Viņa tuvākie draugi nebija no Francijas vai Spānijas, bet gan amerikāņi Leo un Getrude Steini, krievs Sergejs Šukšins u.c. Šī iemesla dēļ Pikaso darbi samērā strauji pārceļoja pāri okeānam, nevis saglabājās Francijā. Tieši Solomona Gugenheima muzejā Ņujorkā vislabāk var apskatīt Pikaso jaunības gadu darbus, jo Gertrude Steina iegādājās salīdzinoši daudzus viņa „zilā“ un „rozā“ perioda darbus. Brīdī, kad Pikaso atteicās no kubisma, viņa pārtrauca šo kolekciju. Taču draugos palika vēl ilgi un aicināja piedalīties diskusijās viņu Parīzes dzīvoklī. 

Kas ieveda Pikaso pasaulē? Mākslas vidē visu nosaka publicitāte, kuru var nodrošināt tikai un vienīgi labs mārketings. Šo misiju esot veicis vācu mākslas eksperts un tirgotājs Daniels Henrijs  Kānveilers (Daniel-Henry Kahnweiler).  Pateicoties viņam, Pikaso darbus ieraudzīja pasaule. Taču pirmais pasaules karš pieliek punktu šīm aktivitātēm un Kānveilera kolekciju Francijas valsts institūcijas konfiscē, jo viņš taču „ir vācietis“. 1921.gadā viņa kolekciju Francijas valsts (nepamatoti) pārdod izsolē. Šī iemesla dēļ sarežģījās naudas attiecības starp Pikaso un Kānveileru, kas nāk par sliktu abiem. Tas, ka Pikaso bijis diezgan alkatīgs, nav noslēpums. Viņš neapdomīgi un impulsīvi nomainīja draugus. Piemēram, nomainot bohēmisko dzejnieku, dramaturgu Gijomu Apolinēru ar  sabiedrības „lauvu“ Žanu Kokto. Pēc laiciņa viņš (kā tuvākais draugs) tika nomainīts ar dzejas sirreālistu un komunistu Polu Eliāru. Tieši tādā pašā tempā tika nomainītas sievietes. Visiem bija tikai viens uzdevums – apbrīnot un slavēt mākslinieku Pablo Pikaso. Ja kāds šīm narcisisma prasībām nepiekāpās, tad šim cilvēkam nācās pazust. 

Pēc kara Pikaso pamazām ieguva arī augstāko aprindu simpātijas un atbalstu. Viņam atveras pat aristokrātu durvis. Viņš sāk draudzēties ar Marselu Prustu un grāfu Etjenu de Bomontu. Pikaso gleznas sāk pirkt un leģendas vēsta, ka šajā laikā par vienas savas gleznas pārdošanu viņš esot varējis iegādāties nelielu pili. Jau 1930.gadā Moma (Museum of Modern Art ) piedāvā viņa jubilejas izstādi (”Fifty years of Picasso’s art”)   

Franko valsts apvērsums Spānijā un kari spieda rēķināties ar politiku. Pikaso nolēma ieņemt vēl aktīvāku politisko pozīciju, nekā līdz tam. Tobrīd viņš ļoti vēlējās kļūt par Francijas pilsoni un iegūt Francijas pasi. Tas palīdzētu izvairīties no izraidīšanas. Taču viņa iesniegumu nepieņem un lūgumu neizskata. Viņš jau ir atzīts mākslinieks, bet Francijas iestādēm tāds pats aizdomīgs ārzemnieks (l’étranger.) kā daudzi citi. Tad (acīmredzot) arī notika viņa pagriešanās komunistu valstu virzienā. Rodas slavenais „miera balodis“ un  neskaitāmu valstu komunistu prese uzsāk mākslinieka slavināšanu. Tobrīd Pikaso jau ir iestājies Francijas Komunistiskajā partijā (PFC) un it kā atradis „savējo vidi“. Viņa miera balodi pieņem pat Maskava, bet glezniecību – nē. 

Kreisā kaislība

Sākumā likās ,,ka Pikaso ceļš uz Maskavu ir bruģēts un ideāls, taču iztraucē kāds incidents. Pēc Staļina nāves (1953) viņu uzaicina gleznot „tēva un skolotāja“ portretu. Pikaso vēlas gleznot Josifu Visarionoviču kā jaunieti, pat bērnu, bet krievu komunistu bosiem ideja un realizācija ļoti nepatīk. Portrets esot karikatūra un izsmiekls. Izgāzušies bija visi, kas šo darbu pasūtīja un pēc tam nemācēja nolasīt. Pikaso māksla ir provocējoša. Tās mērķis izraisīt spēcīgas skatītāja emocijas, boļševikiem nav akceptējamas. Krievijas vadītāji to nav spējīgi saprast. 

Protams, ka viņa daiļrade nav viendabīga un gadās arī neveiksmes. Reizēm iznāk tā, ka viņš kopē pats savus darbus. 

Kas viņš īsti bija un kā šodien viņa veiksmīgos un mazāk labos darbus vērtēt? Pikaso bija egocentrisks, narcisisks vīrs. Mizogīns sieviešu pielūdzējs un egoistisks komunists. Ļauns un sirsnīgs vienlaicīgi. Viena no aizvadītā gadsimta lielākajām personībām. 

Taču, kā vērtēt to, ka 1950. un 1962.gadā viņš saņem Ļeņina prēmijas? Laikā, kad Padomju Savienība bija ļaunuma impērija un tautu cietums. Vai viņš nesaprata kādus apbalvojumus saņem? 

Domāju, ka Pikaso tas nebija svarīgi. Viņu interesēja uzbudināt skatītāju politiskos, erotiskos un sociālos receptorus un saņemt maksimāli daudz apbalvojumu. Viņš gleznoja ilgi. Panāca daudz. Viņa politiskie uzskati veidojās gan Francijā, gan Spānijas pilsoņu kara laikā, jo viņš atbalstīja demokrātiski vēlēto Spānijas varu. Pēc diktatora Franko nākšanas pie varas, bija spiests dzīvot emigrācijā. Pēc Francijas okupācijas, Gestapo pārmeklēja viņa darbnīcu un dzīvokli. Pie siena bija redzama Gernikas fotogrāfija. „Vai šī ir jūsu glezna?“- prašņāja vācu okupanti. „Nē! Tā nav manēja“, – Pikaso meloja, bez kompleksiem. 

Tāpēc, neraugoties uz savu Staļina miera prēmiju un „divām Ļeņina prēmijām“, viņš atļāvās protestēt pret PSRS tanku uzbrukumu Ungārijai 1956. un Čehoslovākijai 1968.gadā.  Bija komunists, taču nesekoja partijas līnijai. Starp citu, viņš pievērsies arī tēlniecībai, keramikai, scenogrāfijai, dzejai un dramaturģijai.  Viņa kontā ir 1885 gleznas, 7089 zīmējumi, 30 000 estampi, 1228 skulptūras un 3222 keramikas izstrādājumi. 

Savādnieks no Malagas turpina būt nesaprasts arī šodien. Tas, ko daudzi nespēj saprast, laikam nav jāpaskaidro. „Būt lielam“ nozīmē „būt nesaprastam“. Galu gala nav jēgas stāstīt vardei pie akas par to kas ir jūra.