Speciāli TVNET

Svarīgākais pašapziņas stimuls ik vienam cilvēkam ir cieņa un apbrīna, kuru piedāvā kaimiņi“, – rakstīja Torsteins Veblens jau 1899. gadā (Bezdarbīgās šķiras teorija, The theory of the leisure class). Viņš pirmais skaidri un gaiši pamatoja mūsu vajadzību iegādāties mantas un lietas. Proti – iepirkšanās nav nepieciešamību apmierināšana. Nē, tā ir vēlme padižoties ar savām iespējām apkārtējiem. 

Veblēna teorija

Lasot ekonomikas tēmām paredzētos izdevumos, var pamanīt, ka nostādnes tajos nav vienas un tās pašas. Laikam ritot tirgus ekonomikas atbalstītāju forums un valdošie uzskati mainās. Vieni turpina jūsmot par Adama Smita un Miltona Frīdmana idejām. Citi diskutē par investīcijām akcijās, aizdevumu procentiem, plānojot savas privātās nākotnes biznesa stratēģijas. Tie, kuriem patīk Kārlis Markss vai Tomas Piketijs, sludina dramatiskus nākotnes procesus, kas robežojas ar „draudiem demokrātijai“ un tml. Starp citu, sludināt nākotnes postu vienmēr ir bijis modē. Iespējams, ka negatīvisms lielā mērā sakņojas augstāk pieminētajā Toresteina Veblēna pieejā un viņa nežēlīgajā patērētāju loģikas kritikā.

Veblēns ir plaši pazīstams kā institucionālisma ekonomiskās skolas pārstāvis jeb nemarksistisks kapitālisma kritiķis. Viņam ir doktora grāds filozofijā un tieši šis apstāklis deva iespēju formulēt orģinālu un jaunu pieeju ekonomiskai koncepcijai. Tajā redzams gan postdarvinisms, gan arī indivīds, kas domā vairāk par lietderību un viņa izvēli nosaka valdošās sociālās konvencijas. Ietekmīgais ekonomists Džons Kenets Galbraits  arī pieder Veblena sekotāju skaitam. Var pat apgalvot, ka viņš ir ietekmējis ikvienu no mums, kas dzīvo modernās tirgus ekonomikas apstākļos. 

Grāmatā par Veblēnu (Veblen: The making of an economist who unmade economics, Harvard University Press)  Čarls Kamičs  apskata divas galējības: taupību un izšķērdību kā galvenos Veblēna teorijas izejas punktus. Čaklais amatnieks tiek pretnostatīts alkatīgajam biznesmenim. Dzīves filozofiju Veblēns bija ieguvis no saviem vecākiem norvēģiem (protestantiem), kas bija ieceļojuši ASV no Skandināvijas. Viņa taupības, piesardzības un krāšanas sindromu vēlāk lieliski formulēja ekonomiskos terminos kolēģi un ideju pārmantotāji Jeilas, Čikāgas, Ņujorkas un Stenforda universitātēs.

Viņa teorijas, protams, sakņojas vēstures izpratnes loģikā. Karotāji, „barbari“ ir tie, kas nolaupot mierīgajiem iedzīvotājiem viņu īpašumu, kļuva bagāti ar uzbrukumiem, slepkavošanu, postīšanu un haosu. Atņemot citiem. Šādi izveidojas bagātākie slāņi, kuriem vairs nav ik dienas fiziski jāstrādā, rūpējoties par savu iztiku. Viņi var atlicināt laiku valsts pārvaldei, armijai, baznīcai un sportam. Jo viņu vietā strādā citi. 

Industriālas sabiedrības apstākļos turpinās bagātāko slāņu pārticības demonstrēšana. Pēkšņi ikvienam rodas vajadzība publiski afišēt savu bagātību, savus ienākumus tieši tāpat kā barbari-uzbrucēji (pirmatnējās sabiedrībās) demonstrēja apkārtējiem savas kara uzvaru trofejas.  

Manta kā prestiža balsts

Lai mantas un naudas izrādīšana varētu ziņot par īpašnieka labo slavu, ir nepieciešami skatītāji, kas sajūsminās par to ko redz. Proti ir nepieciešana publiskā apbrīna, kas sakņojas skaudībā. To var īstenot publiskajā telpā ar savu dārgo apģērbu. Piemēram, ietērpjoties ļoti dārgā tērpā publiskā vietā un ļaujot apkārtējiem aplūkot sevi un savu apģērbu. Šim nolūkam ir vajadzīgi augstas klases restorāni, teātri, parki, veikali, kuros turīgs cilvēks var sevi kārtīgi izrādīt un pēc tam psiholoģiski valdīt par apbrīnotāju masu. Parasti šajos tērpos bija detaļas, kas norādīja uz “augstāko kārtu“ : vīrieša piedurknes greznoja mežģīnes, kas norādīja, ka šis cilvēks nekad nestrādā „melnu, netīru darbu“. Dāmu svārku garums (līdz potītēm) demonstrēja saimnieces laisko ikdienu, jo šādi pārvietojoties pa telpu nav iespējams neko nest vai pārvietot, jo rokas vienmēr aizņemtas ar svārku garuma regulēšanu. Veblenu vairāk interesējusi korsetes analīze. Šis savādais sieviešu apģērba „gabals“ viņu interesējis nevis no silueta viedokļa, bet gan kā detaļa, kas traucē normāli kustēties. Tātad neērts „statusa elements“, kas pierāda sievietes statusu sabiedrībā. Apģērbs, „kas pašai ceļ pašapziņu“, jo „ pašapziņas galvenais fundaments ir sajūta, ka kaimiņi domā tieši tāpat“. 

Diezgan plaši šie efekti apskatīti Džefrija Millera 2009.gadā izdotajā grāmatā par patēriņa loģikas noslēpumiem (Spent: Sex, evolution and the secrets of consumerism), kur apskatīti Veblēna atklājumi šodienas izpratnē. 

Veblēns uzskatīja, ka ekonomiskās pārmaiņas vienmēr ietekmē arī cilvēku domāšanu. Mainoties sociālekonomiskajiem apstākļiem, pārvēršas arī vērtību skala. Zināmā mērā to var redzēt pat šodien. Piemēram, izaicinoša savas bagātības un mantu demonstrēšana izraisa sašutumu tajos sabiedrības locekļos, kuriem ir citas vērtību mērvienības. Piemēram vides aizsardzības apsvērumi. Tas nozīmē, ka šodien savas bagātības demonstrēšana un plātīšanās var izraisīt ļoti negatīvu sabiedrības attieksmi un pat naidīgumu pret bagātu lielībnieku. Pārspīlēts patēriņš šodien jau kļuvis par kauna lietu un nesavaldība iepirkumos – par kaitīgu atkarību. Iespējams, ka šie faktori pamazām mainīs cilvēku uzvedību un savstarpējās attiecības nākotnē. Tad Veblēna teorija vairs nedarbosies.   

Protams, ka Veblēna teorija nav metriskā sistēma, to nevar piemērot 100% visiem dzīves gadījumiem. Ja kādam ir svarīgi lielīties ar savu Rolex vai Breitling rokas pulksteni, tad apkārtējiem nāksies samierināties ar šādu plātību. Taču šis pulkstenis var arī nebūt lielības objekts, bet dāvana, kas silda valkātāja ikdienu gadu gadiem uz priekšu. Dārgas lietas var būt neuzkrītošas valkātāja ikdienā. Nav izslēgts, ka tās papildina cita citu kā lieliskas elegances akcentu detaļas. Veblēna modelī šādiem estētiskiem izņēmumiem nav vietas. Lai gan viņš zināja, ka skaistu lietu iegāde var arī nebūt alkatības un uzpūtības diktēta. Piemēram, var būt cilvēki, kas bauda savas dienišķās pusdienas vientulībā ar sudraba galda piederumiem. Cienot sevi un savu statusu. Līdzko kāds konstatēs, ka šis nazis vai dakšiņa nav sudraba, prieks par vientulīgajām pusdienām tad pēkšņi būs zaudēts. 

Jaunākie pētījumi 25/4, 2023 (The Financial Times) rāda, ka šodienas jaunieši vairs nav apsēsti ar dārgu mantu iegādi tā kā tas bija raksturīgs iepriekšējām paaudzēm. Viņi ir gatavi apzināti iegādāties dārgu apģērbu, apavu vai somu viltojumus un pat lielās sociālajos medijos par lēti iegādātām lietotām precēm.   

Veblēna pieņēmums bija cits. Viņam likās, ka cilvēks visu vērtē nevis pēc būtības, bet orientējoties pēc cenas. Jo dārgākas ir puķes, jo tās ir daiļākas un labāk smaržo.  Vienlaikus viņam tomēr nācās atzīt, ka dārgas lietas nereti ir kvalitatīvi augstvērtīgākas nekā lētas. Piemēram, konjaks. Taču pašos pamatos viņš uzskatīja, ka cilvēkam nav spēju saprast kvalitāti. Ja ciena nav pievienota, tad cilvēks nespēj izšķirties vai mantas vai lietas kvalitāti. 

Vai cilvēki spēj novērtēt personu un priekšmetu kvalitāti?

Nē, nespēj. Diemžēl precēm visu nosaka klātpievienotā cena. Cilvēkiem – amats. Ja mantai ir cena, tad cilvēks saprot cik tā ir laba un vērtīga. Ja cilvēkam ir augsts amats, tad sabiedrība uzreiz saprot, ka šis ir vērtīgs un gudrs laikabiedrs. Lai gan faktiski tā var nebūt. Ļoti augstos amatos var atrasties neprašas un īpaši dārgas mantas var būt neatbilstoši nevērtīgas. 

Veblēns bija pamanījis, ka antīkām lietām ir divas vērtības – estētiskā un tirgus cena. Tāpēc šodien novērojams, kā Veblena atklātā nevajadzīgā patēriņa iepirkšanās teorija noslīkst modernajā biheivorālajā jeb  uzvedības ekonomikā. Šī zinātnes nozare pēta iepirkšanās loģiku šodienas apstākļos un vislabāk šo virzienu raksturo 2017.gada Nobela prēmijas laureāta Ričarda Teilora pētījumi. Iesaku izlasīt Ričarda Teilora un Kasa Sunsteina darbu par lēmumu pieņemšanu (Nudge: Improving decisions about health, wealth, and happiness, 2008), kurā apskatītas indivīda izvēles īpatnības. Cilvēks nerīkojas racionāli un loģiski. Viņa izvēli mēdz noteikt aizspriedumi un kļūdainas informācijas izmantojums. Ir nepieciešams „pabīdīt“  indivīdu pareizajā virzienā, lai viņa izvēle būtu loģiska un racionāla. Parasti šo darbu veic likumi un noteikumi. Normālā, demokrātiskā valstī tieši šāds ir noteikumu galvenais uzdevums – palīdzēt pareizi izvelēties. 

Sava mūža beigās Veblēns atzina, ka par šo tēmu būtu bijis pareizāk rakstīt romānu vai lugu. Iespējams, ka tā cilvēce būtu ieguvusi dzeju vai prozas darbu par nacionālās ekonomikas tēmu. Autors bija literāri apdāvināts cilvēks un paguva pat iztulkot angļu valodā fragmentus no senās islandiešu sāgas par Laša ielejas ļaudīm (Laxdæla saga, 1245).  Pie kam, savus literāros sacerējumus viņš piebārsta ar citātiem latīņu valodā, kas faktiski ir intelektuāls „parazītu šķiras dekoratīvisma izpaudums“. Tātad – dara to, ko pats nosoda.  

Vienlaikus jāatzīst, ka viņa radītais virziens ir ļoti interesanta viela pārdomām. Šos tekstus iesaku izlasīt (ar vai bez iespraudumiem latīņu valodā) vienkārši tāpēc, ka tie ir vērtība. Bez cenas un amatiem.