Kopš janvāra gaidām Kijivas pretofensīvu ar laimīgam beigām. Vēlamies redzēt kā Putina armija tiek iztriekta no Ukrainas un karš beidzot beidzies. Pēc šī brīža ilgojamies kā pēc ledus kustēšanos upē pavasarī. Taču laika sprīdis līdz šim mirklim ievelkas garumā un nekas nenotiek. Kaitinoši ilgi. 

Nīkšana sākās jau janvārī, kad ārā bija auksti, no mākoņiem bira zemē sniegs un gaisā vizēja auksta, spoža saule. „Tagad zeme ir sasalusi un tanks var braukt. Drīz ukraiņi sāks kustēties frontes virzienā“, – apgalvoja kāds kolēģis žurnālists, kurš visu zina un saprot labāk par pārējiem. Dienas skrēja, mēneši tām pakaļ, bet gaidītā ukraiņu ofensīva nesākās. Gaisā, telpā un prātos parādījās spriedze un runas par to, ka ukraiņi izlaidušies, ka „šitā nedrīkst ievilkt laiku“ utt. Tobrīd tuvojas pavasaris, zemes virskārta kļuva mīksta un mitra un tanki pa to kustēties nevarēs. Atkal nekā. 

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka bija iestājusies krīzes situācija. Lai atkārtotu veiksmīgās operācijas, ukraiņiem vajadzēja daudz ieroču un munīcijas. Rietumi un ministrijas, kas pieraduši pie savām birokrātiskajās procedūrām un neko nespēj izdarīt ātrāk, novilka bremzi. To pašu izdarīja politiķi, kas nespēj domāt ātrāk nekā ierasts un rīkoties strauji viņi vispār nav spējīgi. 

Gudro Rietumu gausināšanās 

Kamēr Zeļenskis bija spiests braukāt pa pasauli un valdzināt ieroču piegādātājus, krievi ierakās Ukrainas zemē „līdz ausīm“. Sabūvēja labirintus, savilka dzeloņstieples, izraka bedres un gaidīja savās lamatās iekrītam ukraiņus. Vai ukraiņi to neredzēja? Protams, ka redzēja un nervozēja par to. Taču neko iesākt nevarēja. Kamēr viņiem nav pietiekoši daudz labu ieroču, uzbrukums krieviem ir neiespējams. Uzbrukums vienmēr pieprasa trīsreiz lielāku jaudu nekā aizstāvēšanas.

Vienlaikus pielavījās nākamā problēma. Visi vēlamies zināt kas frontē notiek. Bez šādas informācijas Rietumi pēkšņi var negribēt dot ieročus. Ja ir šādas prasības, ka viss publiski jāizstāsta, tad to izlasa un noklausās arī ienaidnieki Krievijā un nekāda pārsteiguma momenta šajā karā vairs nav. Tātad – apstākļi rada situāciju, ka no ukraiņu rokām tiek izsisti visi tie paņēmieni, kas viņiem pērn noderēja. 2022.gada rudenī, kad Ukrainas armijai izdevās atbrīvot plašas teritorijas pie Harkivas vai Hersonas. Palīdzēja tieši negaidītie viņu pārsteigumi krieviem. Krievu armija negaidīja uzbrukumus šajā vietā un tur arī zaudēja. Viņi bēga, bet ukraiņi uzvarēja un atbrīvoja savas teritorijas. 

Tagad situācija ir citāda – visur priekšā krievu nocietinājumi. Tie radušies Rietumu lēmumu pieņēmēju gausās rīcības rezultātā. Kamēr politiķi un birokrāti rietumos krāmēja papīrus, krievi sāka rīkoties. Tagad atkarot savu zemi ukraiņiem jau ir daudz grūtāk, jo krievi nosēdušies aizsardzības pozīcijās un tup aiz grāvju un drāšu kaudzēm.  

Mediju kļūdas

Pēc pārsteidzoši košajiem ukraiņu uzbrukumiem pērn, medijos paloja ziņas par krievu armijas slikto stāvokli. Bija modē salīdzināt sarkanarmiešu pēctečus ar skrandainu klaidoņu baru, kas neprot nedz kauties nedz uzvarēt. Kara sākumā tā patiešām izskatījās. Tā bija. Viņu vadītāju nekompetence, nolaidīgā rīcība un lēmumu kļūdas sagrāva pasaules priekšstatus par neuzvaramo krievu armiju. Taču tagad Putins ir pavēlējis un krievi sāk atgūties no lejupslīdes. Tā ar viņiem tas parasti ir – krievi neprot reaģēt un ilgi kūņojas līdz nonāk atpakaļ „uz pekām“. Jā, pašlaik viņi ir atguvušies un iekodušies Ukrainas zemē, kuru nevēlas atstāt. Krievijā ir milzīgi kara resursi. Tieši kara industrija ir vienīgā, kurai vienmēr tika dota priekšroka. Tā arī ir vienīgā nozare, kas krieviem vienmēr tiek prioritēta, darbojas un ir spēkā. Vai medijiem vajadzēja slavēt krievus? Protams, ka nē. Taču reālam skatam uz to, kas pašlaik notiek, būtu jābūt. 

Ukrainai gandrīz visi palīdz, taču noteikta veida ieroči joprojām kavējas. Piemēram NLAW apturēja krievu tankus pie Kijivas 2022.gada pavasarī. Jūnijā to pašu paveica amerikāņu Himars. Šie ieroči deva ukraiņiem pārsvaru pret krieviem un rezultātā bija iespējams atkarot Hersonu 2022.gada rudenī. Himars palīdzēja iznīcināt tiltus pār Dņepru un bombardēt krievu aizsardzības līnijas. Pēc tam atlika iesoļot atbrīvotajās teritorijās un uzvilkt tur mastos Ukrainas karogus. Līdzšinējie ukraiņu panākumi šajā karā ir atkarīgi no 2 apstākļiem: a) ukraiņu lieliski plānotajām operācijām un viņu motivētajām akcijām, b) labiem rietumu ieročiem. Laba lieta, protams, līdz šim ir bijušas krievu kļūdas. Piemēram, pie Bahmutas. Tās ir palīdzējušas ukraiņiem iet uz priekšu un atkarot savu zemi. Pašlaik šie trīs „trumpja dūži“ nedarbojas. 

Rietumu egoisms

Vienlaikus daudzi rietumos ir pārliecināti, ka ukraiņiem jau ir palīdzēts pietiekami daudz un pārcensties šajā virzienā vairāk nevajag. Proti, lai ukraiņi uzvar ar tiem ieročiem, kas viņiem ir iedoti un viss.  Tāpēc Zeļenskis ir spiests skraidīt pa pasauli, lūgt un dabūt. Visas rietumvalstis ļoti lepojas ar to ko dod un reizēm man šķiet, ka lielāks mediju notikums ir „manta“, kuru kāda bagātā rietumvalsts ir iedevusi ukraiņiem, nevis efekts kuru ukraiņi ir ar šo iekārtu vai munīciju sasnieguši cīņā pret krieviem. Šī mediju gavilēšana par „dāvinājumiem ukraiņiem“ rada iespaidu, ka viņiem tiek ļoti daudz dots, bet kaujas atdeve (diemžēl) it kā esot nepietiekama. Lai gan faktiski nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ukraiņi joprojām saņem nepietiekami maz. Viņiem vajag daudz vairāk jaunu ieroču un munīciju. 

Piemēram, tie paši Leopardi. Pēc garām runām un tielēšanās, Vācija beidzot atļāva pavasarī dot ukraiņiem 18 Leopardu tankus. Jā, vācieši līdz tam traucēja šos viņu ražotos tankus ukraiņiem piegādāt. Neatļāva un viss. Pēc tam, spiediena rezultātā, ukraiņi tomēr saņēma 95 šādus tankus no citām valstīm. Taču efekta šim ierocim kaujās joprojām nav. Liela daļa no tiem pat nav sākta izmantot. Vai pietiek ar 95 vācu tankiem, lai ieņemtu frontes līniju, kas ir gandrīz 1000 km gara? Mīnēta, nobarikādēta ar krītambedrēm un tranšejām? 

Nē, nepietiek. 

Ukraiņiem vajag lidmašīnas vai kaujas helikopterus, kas aizsargā uzbrūkošas armijas daļas no augšas. Tādu viņiem gaidām nav. Viņiem vajag raķešu sistēmas, kas šauj tālāk nekā bija iespējams līdz šim. Arī šāda veida ieročus viņiem nedeva, baidoties, ka Kijiva sāks šaut Krievijas virzienā un varbūt trāpīs pa Maskavu. Tāpēc nedeva. Taču bez šiem amerikāņu ATACMS un vācu Taurus viņi sagraut krievu līnijas nevarēs. Tikai tagad beidzot amerikāņi atļauj apmācīt ukraiņu lidotājus kaujām ar F-16. Uz šo lēmumu arī gaidījām 1,5 gadu. Ceru, ka svaru kauss ASV noslieksies arī kaujas helikopteru piegādēm. Tos ukraiņiem ļoti vajag. Tieši tagad. Lai gan neviens nedod šādus ieročus pirms lidotāji nav izgājuši kursus. Tātad – atkal gaidām mūsu kopējo uzvaru. Skatāmies kā ukraiņi mācās lidot, gaidām iznākumu un ceram, ka viņi beidzot saņems pilnu glābšanas paketi, lai atbrīvotu savu zemi.   

Panākumi ir

Jā, ukraiņiem veicas frontes austrumu daļā. Taču šie soļi tiek sperti ļoti piesardzīgi, jo Kijiva nav gatava upurēt savus karotājus tik cietsirdīgi kā to dara Putins Maskavā. 

Ukraiņu kauju veiksmes lielā mērā ir atkarīgas arī no parastās munīcijas un vecajiem ieročiem. Tie maksā mazāk, taču sistemātiski pietrūkst. „ Ziniet, mums neko nedod mazās dāvaniņas. Jo visi mums it kā kaut ko dāvina, taču dod tik maz cik vien iespējams“- secina kāds brigādes vadītājs pie Soledaras.  

Tā tas ir. Ja esi atkarīgs no dāvinājumiem, tad atvēzēties nav iespēju. 

Taču Ukrainai šis karš ir jāuzvar un pašlaik vairāk tā iznākumu nosaka nevis paši ukraiņi, bet mēs. Tautas, kuru vārdā cīnās arī Ukraina.