Vents Grīnbaums un Kārlis Skalbe „nepiepildāmo alku pēc Paradīzes“ apmierina un atrod Itālijā. Precīzāk – Rimini, kas ir Itālijas pilsēta Adrijas jūras krastā, netālu no Sanmarīno. Filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā“ varoņu pasija tiek meklēta tieši Munameģī Igaunijā, kas ir Baltijas augstākais kalns. 318 m virs jūras līmeņa. Bet Ārija Elksne ir pārliecināta, ka Slīteres sili un Morica sala ir pareizā Paradīzes dislokācijas vieta. Tur viss esot „tīrs“ un „silts“.  Savādi, bet mēs turpinām meklēt Paradīzi zemes virsū vairāku gadsimtu garumā. Katrs to dara citādi. Meklētāju grupai jau sen pievienojusies arī neticīgie. Vai mums ir kompass un karte šim uzdevumam? Vai meklējam pareizi? Vai Paradīze ir vieta, jeb tikai mirklis, uzplaiksnījums dvēselē? 

„Patiesi, šodien es tev saku: Tu būsi ar mani paradīzē“, –

tā esot teicis Jēzus otrajam krustā piesistajam noziedzniekam, kas nožēloja savus grēkus. Par to šodien vēsta Lūkas jeb Trešā Jaunās Derības grāmata un kaut ko līdzīgu ikvienam ceļotājam apsola arī ekskursiju organizētāji.  Piemēram tie, kas pārdod ceļojumus uz Šeišelu salām vai Maldīviju. Tikai atšķirībā jo Jēzus, viņi šos braucienus nepiedāvā bez maksas. Nē, pieprasa  samaksāt iepriekš. No vienas puses tas ir bezkaunīgi, jo ceļotājs galamērķī var arī neatrast savu paradīzi. No otras puses šie pārdevēji veģētē un pārtiek  no mūsu sapņiem un ilgām pēc ideālās vides. Kā tas ir? To saprot visi pat bez mārketinga. Izskatās, ka paradīze ir ļoti ietilpīgs jēdziens un iekļauj ne tikai Ēdenes dārzu ar āboliem un čūsku. Nē, tur ir arī musulmaņu patriotu-pašnāvnieku mīlēšanos vieta ar 72 nevainīgām daiļavām. Tur ir silts. Spīde saule un vējo maigs vējiņš. Varbūt tāpēc tiek piedāvātas tropiskās salas? Privātmāja skaistā vietā jeb tomēr reibums pēc šampanieša un šokolādes kaudzes nobaudīšanas? Katrs to redz un apliecina citādi. Piemēram filma „Pansija paradīze“ (Hotel Paradise, 1937) jeb savādā Nikija de Senfalsa un och Žana Tignelija skulptūra „Paradīze“ (1971) pie Modernās mākslas muzeja Stokholmā. Andas Neimanes glezna „Paradīze“ jeb neskaitāmie zaudētās paradīzes motīvu atveidojumi mākslas darbos rāda idealizētu vidi, teatrālas ainavas, kurās mitinās erotiski uzlādētas daiļavas, dievi un bauda.

Nebeidzamā dzīšanās pēc maģiskās oāzes liek ikvienam no mums samaksāt iepriekš ceļojumu organizētājiem un ticēt, ka tieši šī „vieta zem palmām“ ir paradīzes inkarnācija zemes virsū. Ik pa laikam šādi galamērķi atrodas. „Kolīdz kāda vieta iegūst paradīzes statusu, to zibenīgi pārvērš par elli“ – nesen konstatēja rakstnieks Pols Tero.  Viņa apgalvojumu lieliski ilustrē Aleksa Gārlenda stāsts „Pludmale“ par kādu slepenu Taizemes liedagu. 

Jā, tā tas ir – gandrīz ikviens no mums meklē šo laimes salu tieši tagad: klimata un ekonomiskās krīzes laikā, karu un cilvēku ciešanu apstākļos. Šo bēgšanu sauc par eiskapismu. Tā ir vēlēšanās izvairīties no īstenības un iegrimt ilūziju, sapņu pasaulē. 

Kāpēc paradīze ir dārzs? 

Senie šumeru teksti un vēstis par islāma paradīzi Janu stāsta apmēram to pašu. Jēdziens „paradīze“ cēlies no akadiešu un senpersiešu valodas un datējams ar Aleksandra Lielā iekarojumu laiku 300 gadus pirms Kristus. Tas nozīmē dārzu, kas ir laimes zeme. Bez naida un ciešanām. Līdz šim cilvēce ir cītīgi meklējusi šādas vietas uz mūsu planētas zemes.

Salīdzinoši ilgi paradīzes statusu bija ieguvušas Klusā okeāna salas pie Austrālijas. Pirmie eiropiešu ziņojumi no turienes bija nepārprotami: „Man šķiet, ka esmu atbraucis uz paradīzi“, – rakstīja 1768.gadā Luiss Antuāns de Bugenvils par Taiti salu Franču Polinēzijā. „Tur mūs sagaidīja kailas nimfas un viņu vīrieši aicināja nekautrēties un izvelēties savējo priekam un baudai“, – viņš liecināja. Iznāk, ka no dārza tur nav ne miņas, taču sekss un erotika ir. Tādejādi – ceļojumu piezīmes arī izveidoja mūsu ilūziju par laimīgajām salām Klusajā okeānā, kurā dzīvo seksam gatavas sievietes, kas piedāvā ideālu erotiku un neko par to nepieprasa pretī. Tāpēc britu jūrnieki darīja gandrīz visu, lai nonāktu līdz šim paradīzes stūrītim. To apbrīnoja greznotāji un mākslinieki, kas uzskatīja par savu dzīves mērķi apmesties tieši šajās salās, lai piedzīvotu tur patiesu laimi. 

Starp citu, arī pirms Polinēzijas atklāšanas cilvēki jau bija atraduši „mazliet paradīzes“ Mezopotāmijā jeb Divupē. Tas ir reģions šodienas Irākā starp Tigras un Eifratas upēm. Senie kristiešu karšu zīmētāji pamanījās pat iezīmēt kartēs šīs teritorijās, labi saprotot, ka neviena reāla vieta un šīs zemes nevarētu būt vienlaikus arī paradīze. Ja arī pasakains dārzs tika atrasts, tad tam tomēr nebija dievišķas auras. Pirmais punktu šiem paradīzes meklējumiem pielika Martins Luters. Viņš paziņoja, ka paradīze ir pazudusi grēku plūdu laikā un vairs nav atrodama. Neraugoties uz oficiāliem teologu apgalvojumiem, ka nevajag meklēt paradīzi zemes virsū, to tomēr tupināja medīt. Piemēram Francs Vendrīns 1924.gadā izdeva grāmatu par paradīzes atrašanās vietu ( “Wo lag das Paradies?”). Tajā viņš norāda, ka paradīze esot atradusies Vācijas teritorijā. Uz robežas starp Mēklenburgu un Priekšpomerāniju. Netālu no Demmīnes pilsētas. 

Šī meklēšana turpinās arī šodien, jo 2006.gadā Alesandro Skafi izdeva kārtējo grāmatu par šo pašu tēmu (Mapping Paradise: A history of heaven on Earth). Autors ir literatūras profesors Londonas universitātē un diezgan plaši aprakstījis savus pētījumus. Viņš piedāvā ap 200 „dokumentu“ un karšu un cenšas pierādīt, ka paradīze uz zemes esot bijusi. Starp ilustrācijām pamanīsiet kādu The Times 1944.gada publikāciju, kurā atkal tiek runāts, ka Edenes dārzs esot bijis teritorijā starp Eifratu un Tigras upi. 

Līdzīgas teorijas attīstīja arī Dante. Viņa „Dievišķajā komēdijā“ (14.g.s.) un Džona Miltona „Zaudētajā paradīzē“ (17.gs.) atkal tiek meklēta paradīze. To pašu dara Astrīda Lindgrēna darbā „Brāļi Lauvassirdis“ rādot savu Ķiršziedu ieleju Nangijalā. Vietā, kurā nav ļaunuma, sāpju vai ciešanu. 

Pīters Pens jeb zēns, kurš prot lidot un nekad nepieaug, arī ieradās no Nekurzemes kur ir bijis „pazaudēto puiku“ līderis. Viņa valsts ir sala, kurā bērnība ir mūžīga un dzīve – liels piedzīvojums. Džeimsa Hiltona romānā „Zudušais horizonts“ (1933), kas izmantota divām filmām 1937. un 1973. gadā, tiek stāstīts par Rietumpasaules cilvēku dzīvi pēc aviokatastrofas nepieejamā klosterī Tibetas kalnos. Tur cilvēki dzīvo mierā un harmonijā, jūtas daudz laimīgāki nekā „“brutālajā ārpasaulē“. Starp citu, ASV prezidenta vasaras rezidenci Kempdeividu Franklilns Rūzvelts 1942.gadā pārdēvēja par „Shangri – La“, balstoties uz Džeimsa Hiltona romāna darbības vietu kalnos. Tātad par „paradīzi Tibetā“. Ar šādu nosaukumu eksistē visai daudz luksusa klases viesnīcu un SPA centru.  

Līdzīgu stāstu izdomāja arī amerikāņu rakstnieks Džeims Miheners romānā „Atgriešanās paradīzē“. Šajā stāstā darbība arī notiek Klusā okeāna salā Bali Hai, kas kļuva ļoti populāra pateicoties mūziklam „Klusā okeāna dienvidi“ (South Pacific) ar pirmizrādi Brodvejā 1949.gadā.  

Laimīgais mirklis

Musulmaņu teroristi pašnāvnieki, kas sevi dēvē par mocekļiem (jo islāms aizliedz pašnāvības), arī cer, ka pēc uzspridzināšanās nonākt paradīzē, kur viņus gaidīs 72 nevainīgas jaunavas. Visas varēšot tur brīvi izvarot. Tā būšot īsta laime. Lai gan Korānā nekas nav teikts kā paradīzē viss notiks un kā tur izskatās. 

„Vienīgā patiesā paradīze ir  tā, kuru esam zaudējuši“ – rakstīja Marsels Prusts savā lieliskajā darbā  „Zudušo laiku meklējot“. Lai gan iespējams, ka taisnība ir komponistam Stefanam Andersonam, kurš piedziedājumā apgalvo: „ Paradīzi var atrast jebkur, ja esi kopā ar cilvēku, kuru mīli“. 

Tad nu iznāk ka paradīze nav vieta, bet stāvoklis. Acumirklis, kurā laime pārņem ķermeni un dvēseli vienlaicīgi. Stāvoklis, kura maģismu un pilnību cilvēks saprot tikai vēlāk. Pēc tam kad laime ir jau aizgājusi. 

Tiekšanās pēc laimes ir viens no galvenajiem mērķiem cilvēka dzīvē. Pat ja šīi merķi ikdienā tiek formulēti kā: daudz naudas, labs dzīvoklis, perfektas attiecibas utt., faktiski jau mērķis ir tikai viens – laimes apzināšanās. 

Būt laimīgam ir svarīgi. Pēc tā ilgojamies mēs visi un tas nozīmē, ka paradīzi cilvēks var radīt pats. Tā nav atkarīga no maciņa biezuma vai ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Vienīgā problēma, ka turot laimi rokās, cilvēks ilgojās pēc vēl lielākas laimes un rezultāta pazaudē abas – esošo un iekāroto. Laime nav naudā vai mantās. Laimes avots sāk palot cilvēkā no ārēja impulsa un šis brīdis ir paradīze. 

„Tas, kurš iet uz savu zvaigzni, nekad neskatās atpakaļ“ (Leonardo da Vinči)