Speciāli TVNET

Šķiet, ka lielākā daļa piekritīs apgalvojumam, ka agrāk cilvēki bija godīgāki, laipnāki un uzticamāki. Tā uzskatām. Šāda ir mūsu pārliecība, lai gan pierādīts tas nav. Vai ilgojaties pēc pagātnes situācijām, kad apkārtējie bija uzmanīgāki, vērīgāki un varējāt uzticēties pat svešiniekam? Protams, ka ilgojaties. Toreiz viss bija labāk:  zāle bija zaļāka, debesis zilākas un cilvēki godīgāki. Durvis varēja neslēgt ciet, jo zagļu vienkārši nebija.

Patiešām? Tā bija?  

Izrādās, ka ar šī jautājuma noskaidrošanu ir nodarbojusies arī zinātne. 

Vai morāle ir pasliktinājusies?

Amerikāņu domnīca Pew Research 2000. gadu sākumā veica apjomīgu pētījumu par šo tēmu. Vairākiem tūkstošiem cilvēku visā pasaulē (60 valstīs) tika jautāts par to vai sabiedrības morāles erozija ir aktuāla problēma. Ar to pašu nodarbojās arī divi citi psiholoģijas pētnieki Ādams Mastrojāni un Dens Gilberts, kuri apkopoja 177 dažādu aptauju rezultātus, kurās bija piedalījušies ap 200 000 dalībnieku. Visi kopīgi centās noskaidrot vienu un to pašu – vai sabiedrība morāli degradējas?

Izrādījās, ka nav lielas nozīmes tam, kā tiek formulēts jautājums par morālo pagrimumu. Lielākā daļa uzskata (pieņem un tic), ka agrāk cilvēki bija godīgāki, laipnāki, uzticamāki un cieņpilnāki. Jā, viņiem šķiet, ka pagātnē viss bija labāk. 

Tāpat liekas arī mums, taču pētījums (publicēts Nature) pierādīja, ka reāla aina ir citāda. Pirmā analīze šajā jomā tika veikta jau 1949. gadā. Toreiz konservatīvie kungi sūdzējās par jaunatni, kas „ir izlaidusies“ un šādi apgalvojumi ir populāri arī šodien. Līdzīgs stereotips par izlaidīgo jaunatni ir eksistējis visos laikus. Cita lieta, kas ir morāliski akceptējams un kas nav. 

Agrāk cilvēku sabiedrībā bijuši raksturīgi ļoti daudz aizliegumu. Laikam ritot, šo aizliegumu paliek mazāk. Tie, kuriem sekss pirms laulībām ir neakceptējams, ir pamats dusmām noraugoties uz jauniešu izdarībām šodien šodien. Protams, ka sievietēm šodien ir vēlēšanu tiesības, kas pirms 100 gadiem nebija iedomājams un daudzās valstīs atvaļinājumu jaundzimušā kopšanai var izmantot arī tētis. Agrāk tas nebija pat pieļaujams. Tagad ir.  

Tāpēc šādas tēmas aptaujā iekļaut nebija jēgas. Tika nolemts iekļauties tikai morāles un ētikas robežās. Proti – kāds ir šodienas cilvēks? Labāks vai sliktāks par saviem senčiem?

Zinātnieki iekļāva aptaujā vienīgi jautājumus, par kuriem visi varēja vienoties. Proti, par cilvēku reālo, ikdienas praktisko pieredzi morāles jomā. Tātad: vai vakar apkārtējie izturējās pret jums ar cieņu, taktiski? Vai cilvēki ir izpalīdzīgi, jeb tomēr savtīgi? Vai esat kādreiz apzagts? 

Aptaujas rezultātā aptaujātajiem bija iespējas paust savu attieksmi, raksturot savu un apkārtējo cilvēku uzvedību. Piemēram, vai ir jēga ziedot asinis un palīdzēt garāmgājējiem? Tas nozīmē, ka 100 jautājumi skāra ļoti dažādus morāles aspektus. Rezultātā varēja novērot, ka būtiska pasliktināšanās tomēr nav novērojama. 

Klasiskais jautājums:„Vai cilvēki parasti ir izpalīdzīgi, vai domā galvenokārt tikai par sevi?”  ASV aptaujās tiek uzdots lielām ļaužu grupām ik pēc 10 gadiem (kopš 1972.gada). Atbilžu rezultāts ir līdzīgs piecus gadu desmitus pēc kārtas. Proti – cilvēki ir un kļūst aizvien izpalīdzīgāki. Tendence iezīmē uzlabojumus šajā jomā. Tātad – mums šķiet, ka paliek sliktāk, taču patiesībā tā nemaz nav.   

Interesants eksperiments šajā jomā ir tā dēvētā “Ieslodzīto dilemma”. To izveidoja matemātiķi Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Eksperimentā piedalās divi cilvēki, kuri nevar sazināties savā starpā.Viņiem ir jāizvēlas vai nu sadarboties, vai arī aizsargāt savas egoistiskās intereses. Eksperiments veidots tā, lai sadarbība atmaksātos tikai tad, ja abi sadarbojas. Eksperimenti tiek veikti daudzu gadu garumā (1956. – 2017) un rāda, ka ir novērojama cilvēku tieksme nosliekties par labu sadarbībai.Lielākā daļa vērtētāju, tostarp arī paši pētnieki, prognozēja, ka savtīga uzvedība dominēs. Taču rezultāts izradījās pretējs. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem to cilvēku īpatsvars, kuri izvēlas sadarboties ieslodzīto dilemmā un deva priekšroku sadarbībai, ir palielinājies par aptuveni 10 %.

Ideja par cilvēka morāles sabrukumu

Pārliecība, ka morāle pazūd un cilvēki kļūst aiz viena amorālāki, ir bijusi populāra visos laikos. Pētnieki Adams Mastrojāni un Daniels Džilberts centās noskaidrot kādi psiholoģiskie mehānismi rada šo pesimistisko un faktiski nepatieso priekšstatu. Viņi atklāja, ka to nosaka cilvēka baiļu dziņa, kas piespiež zibenīgi pievērst uzmanību draudiem un vajadzība meklēt izskaidrojumus situācijas maiņai. Vienīgā problēma ir tā, ka cilvēks ne vienmēr atrod pareizos izskaidrojumus (avotus) krīzes apstākļiem un baiļu situācijām. Šodien, kad informācijas piegāde it kā nav problēma, patērētāji tomēr nespēj atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Masu mediji cenšas piesaistīt sev uzmanību ar ziņām par pēkšņām un negaidītām kataklizmām, avārijām un nelaimēm (kas lasītāju interesē visvairāk), bet psiholoģiskās sekas veidojas depresīvas. Ja ap mums ir nepārtraukta negatīvu ziņu plūsma, tad tā faktiski nesniedz precīzu priekšstatu par sabiedrības attīstību un norisēm tajā. Taisni pretēji, izraisa pesimismu un cilvēka neiecietību pret savu laiku. 

Otrs apstāklis esot cilvēka tendence atcerēties tikai labo (no savas pagātnes) un aizmirst sliktas lietas. Selektīvajai atmiņai, protams, ir praktiskas funkcijas. Tā palīdz atbrīvoties no pagātnes traumām un ciešanām. Noslēpjot „sliktas lietas“ atmiņas bezdibeņos. Sūru piedzīvojumu vietā, mēs glabājam savus pagātnes notikumus kā saldu cepumu maisiņu no kura ik pa brīdim var izņemt „patīkamas atmiņas“, kas saldina un uzmundrina esošo notikumu ritumu. Tāds ir cilvēks un par šo īpašību spektru mums nav ko kaunēties. Tās visos laikos ir kalpojušas cilvēcei. Taču cits jautājums ir „saldo atmiņu“ konflikts ar tekošā laika ziņu plūsmu, kurā dominē negatīvo notikumu akcenti. Tas nozīmē, ka cilvēka domāšanas mehānisms rada ilūziju pieņēmumam, ka agrāk dzīve bija labāka. Nevis pagātnē viss bija labāk nekā šodienā. 

Interesantu līniju šajā pētījumā attīsta Adams Matrojani. Viņš pievēršas politiskajai retorikai toreiz un tagad. Politiķi, kuri mīl stāstīt vēlētājiem, ka „agrāk bija labāk“ un mūsu laiks šo labo ēru ir samaitājis, nestāsta patiesību. Nē, viņi zina šo cilvēka nostaļģiju pēc pagātnes un spēlē ar šo kārti, lai paši tiktu pie varas. Laiks drāžas uz priekšu ātri. Apstākļi un situācijas mainās. Liela daļa netiek tam līdzi un daudzās pārmaiņas nesaprot. Tieši šis apstāklis ļauj konservatīvajiem politiķiem (populistiem) pievilināt vēlētājus, kuri patiešām tic, ka ar politiskajās svirām var laiku pagriezt atpakaļ un viss būs atkal tieši tāpat kā saulainajā bērnībā. Šādi politiķi ir demagogi. Viņi sola to, ko nav iespējams izdarīt, taču naivs vēlētājs viņiem notic.  

Nav noslēpums, ka publiskajās debatēs šīs tēmas ir aktuālas katru dienu. Runāt par to, ka tagad viss ir slikti, bet agrāk bija daudz labāk, ir modē. Attiecībā no tā cik izglītots ir runātājs, viņš piesauc savus argumentus un uzskata, ka tie apstiprina vainīgos. Piemēram pēc „Rietumu pasaules sabrukuma“ (putinistu, trampistu) loģikas skaitās vainīgs feminisms/liberālisms, kas samaitā vīriešu vīrišķību utt. Lai gan runa faktiski ir par aizliegumiem un aizspriedumiem no kuriem modernā sabiedrība ir atbrīvojusies. Nekāda sabrukuma nav. Nekas nekļūst sliktāks. Cilvēki joprojām ir labi, pat labāki nekā bija agrāk. Godīgi, izpalīdzīgi un taisnīgi. Tas nozīmē, ka sabiedrība, kuru pašlaik būvējām, būs labāka par vidi, kurā dzīvoja mūsu senči. 

Taču, tie, kuriem agrāk bija privilēģijas, priekšrocības un bonusi, kurus modernais laiks viņiem tagad atņēmis, lai skumst tālāk. Viņu privilēģijas likvidējis taisnīgums un godīgāks laiks. Tāds, kurš ir labāks par pagātni.