Vēl šodien daudzi Latvijā nevar aizmirst bijušo Valsts prezidenti Vairu Vīķi Freibergu. Viņa esot vislabākā. Tāpēc esot vajadzējis viņu ievēlēt par Latvijas karalieni. Šāda vēlmju tendence nav nekas īpatnējs vai jauns. Kopš 1975.gada vairākās Eiropas valstīs var pamanīt noslieci par labu monarhijām. Protams, ka ne jau ievēlēšanas ceļā, bet gan atriežot gāztajiem karaļiem un karalienēm legālu statusu. Vai šī būtu konservatīva vajadzība atjaunot monarhijas?
Aktuālie piemēri
Aizvadītājā nedēļā Zviedrijā atzīmēja karaļa Kārļa Gustava XVI kronēšanas jubileju. 50 gadus Zviedrijas tronī. Koncerti, pasākumi, svinības, balles un vairākas filmas bija veltītas monarha sumināšanai. Vienlaikus tika atzīmēti 500 gadi, kopš Gustavs Vāsa tika ievēlēts par Zviedrijas karali. Tieši 6. jūnijā. Šī diena katru gadu tiek atzīmēta kā nacionālie svētki jeb „Karoga diena“.
Lielbritānijā šogad Čārlzs III tika ieziests ar kronēšanas eļļām no Jeruzālemes un viņa nosēšanos Apvienotās Karalistes tronī pavadīja seni rituāli un tautas gaviles.
Vienlaikus norisinās arī savādas lietas. Proti, Zviedrijas karalis pēkšņi sāk nožēlot, ka troni mantojumā atdevis meitai un nevis savam otrajam bērnam dēlam (princim Kārlim Filipam), piekrītot reformai par troņmantnieka titula piešķiršanu vecākajam bērnam, nevis tikai un vienīgi dēlam. Lielākā daļa zviedru līdz šim lepojās ar to, ka tieši zili-dzeltenajā karalistē tika mainīta troņa mantošanas kārtība un kroni mantos vecākais bērns, nevis to drīkst saņemt tikai dēls. Izveidojās nelāga situācija – nākamā karaliene (šobrīd vēl princese Viktorija) līdz šim atbildīgi ir veikusi savus pienākumus un nekas neliecina par to, ka viņa šim amatam nederētu vai nebūtu piemērota. Tāpēc karaļa nozēla par notikušo radīja neizpratni plašos zviedru sabiedrības slāņos.
Pavisam savādi notikumi norisinās arī Lielbritānijā, kur prinča Harija memuāri diezgan nežēlīgi atklāja disfunkcionālo britu monarhijas iekšējo attiecību standartu.
Šādi izteicieni un publikācijas parasti noved pie republikāniska domu gājiena sabiedrībā. Taču karaļu gāšanas laiks, acīmredzot, ir sen garām. Tagad sabiedrība vēlas stabilitāti un saskata tieši monarhijā šo garantējošo iespēju.
Spānija 1975. gadā pārtapa konstitucionālā monarhijā. Kopš tā laika Eiropā nav radies neviens jauns monarhs. Taču vairākas valstis diezgan klaji izrāda vajadzību apgriezties pie sava karaļa vai karalienes. Piemēram, bijušās postsociālisma valstis. Apolitisks valsts vadītājs nekādi nevar veicināt politikas reformas vai pārtraukt sabiedrības polarizāciju, kas turpinās šajā valstu zonā pēc vecā padomju nomenklatūras modeļa. Tāpēc, no malas raugoties, šī vajadzība atgriezt tronī karali, nav nekas nozīmīgs. Drīzāk sentimentāla vēlme salabot esošos laikus ar „veco laiku“ piegrieztni. Taču nav izslēgts, ka efekti var būt arī citādi.
Montenegro un Bulgārija
Piemēram Melnkalne vai Montenegro ir valsts Balkānu reģionā, Adrijas jūras piekrastē. Kopš 2010.gada Melnkalne ir Eiropas Savienības kandidātvalsts. Kopš 2017.gada NATO dalībvalsts. Melnkalnes nosaukums pirmo reizi dokumentēts 1481.gadā, kad valsts kļūst par Osmaņu impērijas vasaļvalsti. 1852.gadā bīskaps Danilo II pasludināja sevi par kņazu un izveidoja Melnkalnes kņazisti. 1978.gadā valsts atzīta par neatkarīgu, bet 1910.gadā kņazs Nikola/Nikolajs I pieņēma karaļa titulu. Diemžēl pēc pirmā pasaules kara Melnkalni okupēja Austroungārijas spēki un Nikola/Nikolajs I bija spiests bēgt, gūstot patvērumu Itālijā. Pēc otrā pasaules kara Melnkalne kļuva par vienu no Dienvidslāvijas republikām un Nikola/Nikolajs I pārvērtās par karali emigrācijā. Viņa mazbērns, Francijā dzimušais arhitekts Nikola Petrovičs- Ņegošs kopš 1986.gada skaitās Melnkalnes karaļnama oficiālais pārstāvis. 2011.gadā tika konstatēts, ka karaļa Nikolas/Nikolaja I gāšana no troņa nav bijis legālas pasākums un tika izveidoti likumi un noteikumi, kas nodrošināja Petroviču – Ņegošu dinastijas cienīgu statusu Melnkalnē. Savus īpašumus dzimta atpakaļ nesaņēma, taču tika piešķirti 4,3 miljoni eiro mitekļa izveidošanai un tika ievesta gadskārtējā apanāža, kuru parasti saņem karaliskās ģimenes locekļi. Alga princim pašlaik ir tieši tāda pati kā valsts prezidentam. Prinča darba pienākumi ir: „ attīstīt nacionālo identitāti, kultūru un tradīcijas“.
Iespējams, ka drīz notiks viņa kronēšana.
Līdzīgs stāsts par Bulgāriju.
Karalis Simenons II varēja stāties sava tēva vietā Bulgārijas tronī 1943.gadā, taču trīs gadu vecumā bija spiests pamest dzimteni otrā pasaules kara apstākļos. Pēc komunistu režīma krišanas, Simeons atgriezās Bulgārijā 1996.gadā un izveidoja tur politisku partiju, kas 2001.gadā savāca ļoti daudz vēlētāju balsu. (43%). Šādā ceļā pēdējais Bulgārijas cars Simeons II Sakskoburgotskis (no Saksijas Koburgas un Gotas dzimtas) atkal pārņēma valsts vadību. Kļūstot par premjerministru. Kopš 1946. gada viņš bija dzīvojis emigrācijā Spānijā, taču tobrīd premjerministra amatā viņš darbojās līdz 2005.gadam. Viņa 80.dzimšanas dienā (2017.gadā) zvanīja visu Bulgārijas baznīcu zvani. Iepriekšējo reizi kas tamlīdzīgs valstī bija noticis tikai pirms 80 gadiem, kad troņmantnieks bija nācis pasaulē. Siltās jūtas sabiedrībā pret savu monarhu bija saglabājušās arī bez konkrētiem politiskā darba rezultātiem.
Gruzija un Rumānija
Karaliste Gruzijā izveidojās Bagratīdu dinastijas vārdā, kas izveidoja Bizantijas vasaļvalsti. Karu un posta gadu noslēgumā karalim Georgam V 1329.gadā pamazām izdevās atjaunot savas valsts neatkarību, taču nebeidzamie kari ar Timuru, smagi postīja Gruziju. Sekoja tālākie kari un konflikti, bet Bagratīdu dinastija valdīja līdz 1801.gadam kad Georgam XII nācās atkāpties cariskās Krievijas pārspēka priekšā un valsts tika pārvērsta par Krievijas provinces guberņu. Tātad karaļu Bagratīdu dzimta nav atradusies Gruzijas tronī 200 gadus. Taču tā ir dzīva arī šodien. Tās mantinieki izvirza pretenzijas uz Gruzijas troni. Viena no aktīvākajam ģimenēm ir Dāvida Bagrationa Mukhrani klans, kas pārstāv dinastijas vecāko atzaru. Otrs troņa pretendents ir princis Nuzgars Bagrations Gruzinskis (dzimis 1950.gada 25.augustā Tbilisi). Pagaidām nav skaidrs kurš no abiem varētu troni mantot.
Gruzīnu pareizticīgās baznīcas vadītājs Ilja II atbalsta konstitucionālo monarhiju valstī. Taču bija pārliecināts, ka tronim bērns ir jāgatavo visu mūžu. Tāpēc Tbilisi lielajā katedrālē 2009.gadā notika prinča Dāvida laulības ar prinča Nuzgara meitu, pirncesi Anu. Divus gadus vēlāk pasaulē nāca Giorgs Bagrations un šādi tika apvienotas abu konkurējošo ģimeņu pretenzijas uz Gruzijas troni. Pašlaik karaļa atgriešanos tronī atbalsta 45 -78% Gruzijas iedzīvotāju.
Līdzīgs stāsts par Rumāniju.
Arī Rumānijas karalis Mihaijs I bija spiests doties emigrācijā pēc otrā pasaules kara, kad Rumānija nonāca Padomju Savienības ietekmes blokā un okupācijas varas ietekmē pārvērtās „sociālistiskā republikā“. Viņa bēgšana notika 1947.gadā. 90.gados (pēc Berlīnes mūra krišanas). Taču 90.gados Rumānijas troņa mantinieks mēģināja atgriezties dzimtenē. 1992.gadā (viņa otrreizējās atbraukšanas laikā) cilvēku pūļi pulcējās Bukarestē, lai paraudzītos uz bijušo ķēniņu. Miljoniem cilvēku gavilēja un cerēja, ka ar šo posta periods valstī būs beidzies. Diemžēl šī popularitāte nepatika tā laika Rumānijas prezidentam Jonam Iljesku, kurš Mihaiju izraidīja no dzimtenes. Tikai 1997.gadā nākamais prezidents atļāva bijušajam karalim atgriezties Rumānijā. Viņš sāka aktīvi strādāt starptautiskajā plāksnē, mēģinot panākt Rumānijas iekļaušanu ES un NATO. 2012.gada tautas aptauja pierādīja, ka Mihaijs ir pati populārākā un cienītākā publiskā persona Rumānijā. Pēc nāves (2017) viņam tika sarīkota oficiāla valsts apbedīšana Bukarestē.
Vadošie rumāņu politiķi visumā atbalstīja monarhijas atgriešanos. Bijušā karaļa apbedīšanas laikā 37% aptaujāto rumāņu vēlējās no jauna ieviest monarhiju. Par Mihaija mantinieci bija izvēlēta viņa vecākā meita Margareta. Viņa pašlaik dzīvo savā pilī Bukarestē un kopā ar vīru princī Radu veic karaliskos pienākumus. Viņas uzdevums ir „rūpēties par rumāņu kroni“, taču kronēta par karalieni Margareta vēl nav. Viņa atzīstas, ka būtu gatava to darīt, ja rumāņu tauta to uzskatītu par vajadzīgu.
Dienvidslāvija un Albānija
Dienvidslāvijas karalistes pēdējais ķeizars Pēteris II nonāca tronī 11 gadu vecumā. Pēc tēva slepkavības. Viņš valdīja kā karalis līdz 1945.gadam, kad valsts tika pārveidota par tautas republiku. Nākošais troņmantinieks princis Aleksandrss piedzima kara pēdējā gadā Londonā. Lai viņam būtu tiesības ieņemt troni dzimtenē, Vinstons Čērčils uz laiku pasludināja viesnīcu, kurā dzīvoja jaundzimušā vecāki, par Dienvidslāvijas teritoriju.
Pašlaik Dienvidslāvijas Aleksandrs dēvē sevi par Serbijas kroņprinci, jo kopš 2000.gada dzīvo Serbijā. Viņam ir atdoti īpašumi Belgradā. Viņš tagad dzīvo savā pilī un veic karaliskos pienākumus. Reizēm viņu var pamanīt arī starptautiskās apspriedēs. Serbu pareizticīgo baznīca atbalsta monarhijas atjaunošanu valstī. 2015.gada aptauja liecina ka 49,8% serbu arī vēlas, lai kroņprincis tiek kronēts kā karalis.
Dramatiskāka ir Albānijas karaļnama modernā vēsture.
Brīdī, kad 1939.gadā Itālija iekaroja Albānija, kroņprincim Lekam bija tikai divi gadi. Saprotams, ka viņa vecāki – karalis Zogs I un karaliene Džeraldīne bēga uz ārzemēm. 1961.gadā pēc Karaļa Zoga I nāves, emigrācijas valdība Parīzes viesnīcā kronēja Leku I par Albānijas karali. Taču viņa dzīve emigrācijā turpinājās. Viņš darbojās kā ieroču tirgotājs, taču Franko Spānijā bija viņam piešķīris pat diplomāta statusu. Pēc diktatora Franko nāves sākās tiesas procesi par nelegālu ieroču tirgošanu un šajos procesos tika atmaskots arī Leka I. Rezultātā spāņi viņam atņēma pasi un diplomāta imunitāti. Tad Leka I pācēlās uz Dienvidāfriku, kur atguva visas savas privilēģijas.
Dzimtenē karalis atgriezās tikai 1996.gadā, lai piedalītos kampaņā par monarhijas atgriešanos Albānijā. Oficiālais aptaujas rezultāts bija 66,7% „par“, taču bijušais ķēniņš uzskatīja, ka vēlēšanas nav notikušas godīgi. Viņš sāka protestēt militārā tērpā un izšāva pat pāris zalves, kuru rezultātā gāja bojā cilvēki. Pēc tam viņu no valsts izraidīja. Vēlāk pierādījās, ka 55–75 % albāņu ir balsojuši par karaļa varas atjaunošanu valstī, bet „staļinisti, kas Albānijā joprojām ir pievaras, nevēlējas karaļa atgriešanos“ (Sali Beriša, Albānijas premjerministrs, 2011), panāca bijušā cara izstumšanu.
Leka I mira 2011.gadā un tagad viņa vietā ir nostājies Leka II, kurš patlaban kopā ar ģimeni, dzīvo karaļa pilī. Veic karaļa pienākumus, strādājot divus gadus Ārlietu ministrijā, divus gadus Iekšlietu ministrijā un trīs gadus kā īpašais valsts prezidenta padomnieks. 2016.gadā notika viņa kāzas un tajās piedalījās visu Eiropas karaļnamu pārstāvji. Notikumu kā tiešraidi translēja televīzija. Par karaļa kronēšanu balso apmēram puse Albānijas iedzīvotāju. Pats nākamais karalis domā, ka Albāniju būtu jāapvieno ar Kosovu. Izveidojot Lielalbāniju. Viņš ir pārliecināts, ka konstitucionālās demokrātijas varētu uzlabot šodienas Eiropas iedzīvotāju dzīves ikdienu.
Tātad ir nezināmo karaļnamu īsā vēsture šodienas Eiropā. Iespējams, ka viņu atgriešanos veicina romantiskas pasakas un cerība, ka kopā ar ķēniņu valstī atgriezīsies seno laiku godība. Man personīgi šī nostalģija nav saprotama, jo neuzskatu, ka ir taisnīgi piešķirt varu un reprezentācijas pienākumus cilvēkiem, kas šo varu manto, nevis izpelnās.
Sandra Veinberga | Blogs 