Speciāli TVNET

Līdz 7. oktobrim tradicionālais, Arafata piegriezuma palestīniešu nacionālisms cīnījās ar tradicionālo izraēļu nacionālismu. Tagad pēkšņi šis scenārijs aprāvies vienā rāvienā un pagrūti prognozēt 2023.gada rudens konfrontāciju gala iznākumu. Ja pirms 100 gadiem mēs būtu kādam arābam (dzīvojošam Gazā) pastāstījuši par palestīniešu tautas cīņu, tad viņš mūs nesaprastu, jo tolaik Palestīna bija tikai un vienīgi ģeogrāfisks jēdziens. Tā bija arābu apdzīvota teritorija, kuru kolonizējusi Lielbritānija (1917 -1948). Pirms tam šī teritorija ap 500 gadus skaitījās turku jeb Osmaņu impērijas īpašums. Tātad arābu zemes. 

Ideju par to, ka pastāv palestīniešu nācija, attīstīja Jasirs Arafats krietni vēlāk.

Viss sākās ar to, ka 1947. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija nobalsoja par Palestīnas teritorijas sadalīšanu divām valstīm – arābu un ebreju. Vieniem šī ideja nepatika,  bet otri par to bija sajūsmā.  1948.gadā kolonizatori briti Palestīnu pameta, bet ebreju līderi šeit  uzreiz pasludināja Izraēlas valsti.  Kaimiņiem tas nepatika un uzreiz sākas karš pret Izraēlas valsts ideju un tajā iesaistījās arī pārējās arābu kaimiņvalstis: Sīrija, Ēģipte, Irāka, Saūda Arābija u.c. Uzvarēja Izraēla, kas ieguva lielāku teritoriju un Jeruzālemes rietumu daļu. Karadarbības dēļ daudzi tur dzīvojošie palestīnieši zaudēja savas mājas un pārvērtās par mūžīgajiem bēgļiem.  Kopš 1967.gada Izraēla kontrolē Jeruzālemes austrumu daļu, Rietumkrastu, Golānas augstienes, Gazu. Lielāka daļa palestīniešu ir vai nu bēgļu gaitās ārzemēs vai arī mitinās katastrofāli sliktos apstākļos Gazā un Rietumkrastā. Izraēla ir izveidojusies par plaukstošu, attīstītu valsti, kas faktiski izvērš savas teritorijas uz palestīniešiem piederošo teritoriju rēķina, bet nepiekrīt palestīniešu iekļaušanai Izraēlas koncepcijā. Līdzīgs „lieliskais stāsts“ par savas valsts attīstīšanu nav palestīniešiem. Nē, nav. Viņi turpina dzīvot trūkumā un naidā, jo nevēlas atzīt Izraēla valsts eksistenci un dara visu, lai Izraēlu traucētu un apdraudētu.   

Kā atrisināt šo konfliktu?

To izdarīt ir mēģināts vairākas reizes.  Neraugoties uz ANO aizrādījumiem Izraēlai (par savu apmetņu izveidošanu palestīniešiem piederošajās teritorijās), Telaviva atsakās reaģēt un atkāpties. Loģiski, ka palestīniešu kaujinieku grupējums Hamas (kas ilgstoši cīnās pret Izraēlu) ieņem tieši tādu pašu – kategorisku pozīciju pret ienaidnieku Izraēlu. Nav skaidrības arī par Jeruzālemi.  Izraēla vēlas svēto pilsētu par savu galvaspilsētu, bet Palestīna grib sev tieši to pašu. 

1993.gada 13. septembrī Izraēlas (Ichāks Rabīns) un Palestīnas (Jasirs Arafats) parakstīja tā saucamo Oslo vienošanos ASV prezidenta Bila Klintona klātbūtnē.  1995.gada palestīnieši beidzot atzina Izraēlas valsti, bet Izraēla akceptēja Arafata vadīto Palestīnas Atbrīvošanas organizāciju. Bēgļi tāpēc drīkstēja „atgriezties mājās“ – Rietumkrastā vai Gazas joslā. Tur tika izveidota palestīniešu pašpārvalde. Likās, ka beidzot viss nokārtojies. Izraēla attīstīs vienu valsti, bet Palestīna – otru. Diemžēl optimisma un miera laiks bija īss. Izraēla turpināja apmetņu būvēšanu palestīniešu zonā, bet arābi atbildēja ar pašnāvnieku uzbrukumiem, sprādzieniem un terorismu Izraēlā. 

Šodien vairs neviens nevēlas neko dzirdēt par Oslo vienošanos. Izraēla turpina uzplaukt, bet politisko varu palestīniešu zonā jau sen pārņēmis islamistu grupējums Hamas, kura mērķis ir graut un postīt. Terorizēt un iznīcināt Izraēlu. 

Kāpēc tā?  

Tāpēc, ka ideja par Palestīnas valsti Arafatam radās kā atbilde uz jauno, moderno Izraēlas valsts veidošanas projektu. Cionistu idejas deva impulsu palestīniešu nacionālisma idejām. Rezultātā studentu aktīvists un ieroču kontrabandists, celtnieks un atbrīvošanās cīņu entuziasts Arafats 1959.gadā izveidoja savu organizāciju Fata, kas kļuva par Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas asi.  Pēc dažiem gadiem viņš sāka vadīt sistemātiskus iebrukumus Izraēlā un paziņoja, ka izveidos arābu valsti Palestīnas teritorijā.  

Kaimiņvalstis tolaik nebija īpaši labvēlīgas idejai par neatkarīgas Palestīnas valsts izveidošanu.  Skeptisks sākumā bija Ēģiptes Gemāls Abdels Nāsers un tāpat arī Jordānijas karalis Huseins.  Sīrijas prezidents Asads vairākkārt postīja palestīniešu bēgļu nometnes un neatbalstīja viņu teroristu grupējumus. Taču palestīnieši no sava mērķa neattiecās un viņus aktīvi atbalstīja Kremlis un „sociālisma bloka“ valstis. 

Amerikāņi atbalstīja Izraēlu, bet krievi – palestīniešus. 

2007.gadā Gazā izveidojās militāra organizācija Hamas ar mērķi iznīcināt Izraēlas valsti. Šī organizācija jau gāja soli tālāk. Tas vairs nebija Arafata veidojums, bet gan militāri – reliģiska organizācija. Tā kategoriski attiecās no sarunām un tās projekts bija jaunas islāma valsts izveidošana Izraēlas vietā. Pēc Hamas domām, konflikts starp Izraēlu un palestīniešiem ir reliģisks. Tātad cīņa starp divām ticībām. Pēc viņu domām ebreju tauta ir vainīga pie visiem pasaulē līdz šim notikušajiem postiem un revolūcijām, pie visiem kariem un nelaimēm. Tieši ebreji esot nodibinājuši Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO), lai ar tās palīdzību „valdītu pār pasauli“. Idejas pamatā, protams, ir antisemītiskais pamflets „Cionas gudro protokoli“, kas jau sen atzīts par viltojumu un falsifikāciju. 

Vai tas nozīmē, ka palestīniešu pusē pie politiskās varas grožiem ir tikuši militāri un reliģiozi teroristi? Jā, tā ir noticis. Sekulāra, administratīvi pārvaldīta valsts Gazā neizdevās. Tāpēc, ka Palestīna pašpārvaldes darbs bija korumpēts, nevis orientēts savas valsts veidošanai un iedzīvotāju labklājības celšanai, bet vairāk koncentrēts uz ienaidnieka apkarošanu. 

Tāpēc Hamas spēj magnetizēt palestīniešus, finansējot veselības aprūpi un skolas, balstot visus, kas kādā veidā cietuši no Izraēlas. Galvenais, ko Hamas ir panācis – ir izveidotas militāras brigādes un karotspējīgi teroristu grupējumi, kas lieliski darbojas zem zemes tā saucamajā „Gazas metro“ tiklā. Tas ir pazemes gaiteņu tīkls, kurā izvietotas operāciju vadības centrāles, terorisma bāzes un ar šo gaiteņu palīdzību Hamas kaujinieki var nokļūt caur pazemi „pa taisno“ Izraēla vai Ēģiptē, apejot kontrolpunktus vai dokumentu pārbaudes stacijas zemes virspusē.  

Cik palestīniešu atbalsta Hamas politiku? Apmēram puse. 

Kāpēc tieši militāra izrēķināšanās?

Tāpēc, ka pasaulē turpinās uzskatu polarizācija. Tas pats novērojams arī Izraēlā un palestīniešu vidū. Līdz šim bija pieņemts paust loģisku un racionālu nacionālismu. Tagad dominē galējības: vienā pusē islamistu teroristi ar reliģiskas valsts ideju karogā un otrajā pusē etniski tīras Izraēlas ideja pēc Benjamina Netanjahu scenārija. 

Domāju, ka palestīniešu radikalizācija nav izolēts process. Tas saistīts ar līdzīgām norisēm citur. Tagad nacionālism idejai tiek pieslēgta klāt ticība, kuru izmanto arī Putins sava Ukrainas kara apstākļos. Nav izslēgts, ka arī palestīnieši sāk uzskatīt, ka suverēna valsts tomēr jāveido uz ticības bāzes un tas nozīmē, ka tā nebūs demokrātiska valsts.

Pesimisms šī konflikta risināšanā ir sena problēma. Pirms 100 gadiem cionists un vācietis Fredriks Bjorks aprakstīja savu ceļojumu uz svēto zemi grāmatā „Ceļojums uz Jeruzālemi“. Viņš uzklausīja ebreju un arābu argumentus un ilgi domāja. Pēc tam nonāca pie secinājuma, ka šo konfliktu nebūs iespējams atrisināt viņa mūža laikā.  Tas notika 1927.gadā. Pirms holokausta, otrā pasaules kara un Izraēlas dibināšanas 1948.gadā. 

Šodien varu secināt tieši to pašu.   

Pagaidām šim konfliktam atrisinājuma nav.