Speciāli TVNET

Pirms nedēļas, 100 gadu vecumā viņsaulē aizgāja ietekmīgais amerikāņu diplomāts un politiķis Henrijs Kisindžers. Viens no pazīstamākajiem Vašingtonas ārlietu ministriem aizvadītajā gadsimtā. Kādi bija viņa sasniegumi? It kā panācis Vjetnamas kara posta pārtraukšanu un šī iemesla dēļ kļuvis ļoti populārs tautiešu vidū. It kā veidojis attiecības ar krieviem un ķīniešiem. Tai pat laikā, viņam bija raksturīga arī virkne nelāgu īpašību, kas izraisīja laikabiedru nepatiku. Proti – vēlme atbalstīt diktatorus, apspiedējus un varmākas, ja no šāda darījuma bija iespējams iegūt konkrētu, īslaicīgu labumu. Rezultātā tika pieņemti ļoti nelāgi, pat kaitīgi lēmumi, atbalstīti necienīgi cilvēki un izraisītas posta sekas. 

Diplomātijas un politikas praksē šādus lēmumus dēvē glīti: nosauc par pragmatiskiem jeb „reālo politiku“.  Taču faktiski tie ir nodevīgi un zemiski lēmumi, kas dod priekšroku ciniskam izdevīgumam un ir efektīvi tikai zināmu laiku. Šī iemesla dēļ Kisindžers izgāzās arī saņemot Nobela miera prēmiju Oslo. Prēmija tika piešķirta par it kā viņa prasmi atrisināt kara konfliktu, taču būtībā viņš neko nebija atrisinājis, jo otrs prēmijas laureāts Ziemeļvjetnamas diplomāts pat attiecās šo prēmiju saņemt. Tā tika piešķirta kara apstākļos, 1973.gadā. Kisindžers bija radījis iespaidu, ka ir panācis bruņotā konflikta pārtraukšanu ar diplomātijas metodēm, taču faktiski nekas netika pārtrauks un asinsizliešana turpinājās vēl 2 gadus. Šis nav pirmais kļūdainais Norvēģijas Nobela komitejas lēmums. Ir bijuši vēl vairāki citi,  nepamatoti Miera prēmijas piešķiršanas procesi. Viens no tādiem bija arī Kisindžeram piešķirtā Miera prēmija, kas vēlāk izraisīja neskaitāmas satīras izrādes un kritiskus apskatus medijos. Pavisam nesen Kisindžers mēģināja „atrisināt“ arī Ukrainas kara konfliktu savā stilā: piedāvājot Krievijai nolaupītās daļas un aicinot ukraiņus no krievu okupētajām teritorijām atteikties.  

Amerikāņu sapņa realizācija

Kisindžers personificē amerikāņu sapni. No parasta imigrantu zēna viņš (pateicoties centībai un augstskolas sakariem) nonāca Baltajā namā un kļuva par pašu ietekmīgāko valsts ārpolitikas veidotāju. Pēc studijām augstskolā un doktorantūras Harvarda universitātē, viņš ātri pārvērtās ietekmīgā drošības politikas ekspertā, jo strādāja par padomnieku Džonam Kenedijam un Lindonam Džonsonam.  Pēc Ričarda Niksona ievēlēšanas Baltajā namā, Kisindžers kļuva arī par valsts prezidenta drošības jautājuma padomnieku.

Tas nozīmēja, ka tieši viņš (lielā mērā) sāka kontrolēt lielvalsts attiecības ar pasauli un spēja ietekmēt procesu kārtību.  

ASV attiecības ar citām valstīm gandrīz vienmēr bijušas balstītas uz morāles principiem vai vismaz morāles retorikas bāzes: cilvēktiesības, tikumīga, morāles loģika un izdevīgums kā fināla akords. Politiskās un ideoloģiskās doktrīnas, kas aizsargā brīvību un demokrātiju, kā sarkans pavediens gandrīz vienmēr vijušās cauri Amerikas ārpolitikai. To bija iespējams novērot abu karu laikā, aukstā kara apstākļos un saistībā ar sekojošajām amerikāņu militārajām intervencēm ārzemēs.  

Taču Niksons un Kisindžers visbiežāk sliecās šādus principus neievērot, un raudzīties pēc ātri uztverama izdevīguma, kas varētu panākt ātri sasniedzamus efektus. Kisindžeru neinteresēja ideāli vai brīvības patētika. Viņš sevi uzskatīja par „reālu politiķi“ un tas nozīmēja merkantīlismu jeb izdevīgumu kā rīcības loģikas centrālo asi. Makjavelliski domājot, viņš kā prioritāti vienmēr izvirzīja politiskos rezultātus, nevis morāles vai ideoloģiskas pieņēmumus. Pragmatisms un kompromiss bija viņa vadmotīvs un centrālā līnija. Tātad viņa priekšstatos un pasaules redzējuma attiecības ar citām valstīm varēja tika veidotas tikai un vienīgi rēķinoties ar varu, nevis respektējot attiecību ētiku. Sociālo teoriju, ētikas un godprātības vietā, Kisindžers uzticējās vienīgi instinktam, pieredzei un deva priekšroku aprēķinam. Panākumu metode bija viņa politiskā elastība un diplomātiskā veiklība.

Spēcīgā līdera kults

Viņa domāšanas īpatnības jau pamanāmas promocijas darbā, kurā aplūkoti divi no Eiropas izcilākajiem līderiem 19. gadsimta pirmajā pusē . Tie bija: Austrijas valstsvīrs Klēmenss Vencels fon Meternihs (Austrijas sūtnis un vēstnieks vairākās Eiropas valstīs) un Lielbritānijas ārlietu ministrs, lords Kāslērihs. Abi 1815. gadā Vīnes kongresā centās atjaunot politisko spēku līdzsvaru Eiropā, dodot priekšroku trauslajai kārtībai, nevis revolūcijai un haosam. Kisindžera secinājums bija sekojošs: pilsoņi ne vienmēr spēj saskatīt nopietnus draudus vai aizstāvēties pret tiem, un tāpēc viņiem ir vajadzīgi spēcīgi līderi, kas tos varētu vadīt. Tas, ka ietekmes līdzsvara apstāklis izraisīja salīdzinoši ilgstošu miera periodu Eiropā, viņam šķita kā paraugs politisko procesu virzīšanā. Viņš bija noticējis varas varmācībai. 

Iespējams, ka tāpēc Kisindžers par savu lielāko diplomātisko panākumu uzskatīja ASV un Ķīnas attiecību normalizēšanu. Tās nebija labas kopš Mao nākšanas pie varas 1949. gadā. Tāpēc Kisindžers 1971. gadā slepus apmeklēja Ķīnu, veidojot priekšnosacījumus prezidenta Niksona vizītei gadu vēlāk. Kisindžeram šķita, ka Ķīna vēlējās atgūt savu lielvalsts pozīciju pasaules politikas arēnā. Normalizācija nozīmētu starptautiskās politiskās kartes pārzīmēšanu un sava veida pretpadomju alianses nodibināšanu. Kisindžeram bija iecere integrēt šo gigantisko Āzijas lielvalsti globālajā stratēģijā, vienlaikus sperot platu soli prom no aukstā kara laika domāšanas.

Tā, neskatoties uz aukstā kara retoriku, ASV apņēmīgi sāka investēt labās attiecībās ar komunistisko Ķīnu. Automātiski zaudētāja izrādījās Padomju Savienība, kas šādi tika izaicināta un starptautiskā varas spēle pārmainījās. Aukstā kara polarizētais pasaules uzskats kļuva vēl sarežģītāks un visu sāka noteikt tikai viens rādītājs – jo lielāks spēks, jo lielāka ir tā ietekme un procesiem un lietu kārtību pasaulē. 

Spēka un varas pielūgsme

Diplomātiskie panākumi Ķīnā padarīja Kisindžeru arī par  slavenību un viņš nonāca uz Time un Newsweek vākiem kā gada ievērojamākais cilvēks.  Būt slavenam viņam patika un aptaujas atklāja, ka cerētais bija noticis – Kisindžers kļuva par ASV 1973.gada populārāko personu.

Slava un panākumi deva ierosmi jaunām akcijām un Kisindžers ķērās klāt monstram ar nosaukumu Padomju Savienība. Jau 1972.gadā viņš kopā ar Brežņevu parakstīja līgumu par  Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanu jeb Strategic Arms Limitation Talks Agreement, SALT I. 1979. gadā Vīnē tika parakstīts jau otrais Stratēģiskā bruņojuma ierobežošanas līgums SALT II (Strategic Arms Limitation Treaty II). Abi līgumi noteica ierobežojumus stratēģiskā kodolbruņojuma jomā, taču kā samaksu par to Rietumi bija spiesti atzīt krievu okupēto Vācijas zonu VDR jeb Vācijas Demokrātisko Republiku. Vienlaikus 1975.gadā tika parakstītā Helsinku vienošanās (Helsinki Final Act) kas paredzēja spēka nelietošanu, robežu negrozāmību, konfliktu mierīgu risināšanu. Helsinku vienošanās trešā sadaļa (third basket) uzsvēra cilvēku tiesību nozīmi. Tādejādi krievu „finlandizācijas“ atkarībā esošais Helsinku vārds negaidīti pārvērtās par karogu cilvēkatiesību kustībai, ieskaitot arī okupēto Latviju.  

Tas nozīmē, ka Kisindžers atzina Padomju Savienību kā sāncensi, ietekmīgu spēku un centās panākt globālu līdzsvaru starp ASV un PSRS, veicinot sadarbību starp abām valstīm, kas nenogura konkurēt savā starpā. 

Taču Kisindžera pragmatiskajai līnijai un detentes politikai trūka ideoloģijas. Konservatīvie apgalvoja, ka šī politika nozīmējot Padomju Savienības atbalstīšanu, jo šādi Kremlis varētu turpināt veidot tālāk savu militāros arsenālus uz ASV rēķina. Savukārt liberāļi reaģēja vēl asāk, uzskatot, ka šādā politikā netiek ņemti vērā cilvēktiesību jautājumi viņpus „dzelzs priekškaram“. Paralēli Kisindžers bija attīstījis savu stratēģiju Āzijā. Tā saucās „miers ar godu“ un nozīmēja, ka politikā daudz var panākt tieši slepenu sarunu ceļā. Pierunājot, nevis karojot ar Ziemeļvjetnamu. 

Interesanti, ka no vienas puses viņš it kā sludināja vjetnamiešiem savu miera ideju un patētiski klāstīja vajadzību izbeigt karu, taču no otras puses ieteica Niksonam paplašināt karu līdz Laosai un Kambodžai. Tādējādi sarunas tika apvienotas ar vardarbības eskalāciju, kas, pēc kritiķu domām, veicināja kara pagarināšanos no 1969. līdz 1973. gadam.

Zīmīgi, ka arī Čīlē Kisindžers nostājās apspiedēju pusē un atbalstīja tautas vēlētā prezidenta Salvadora Aljendes gāšanu. Tika pieķerts Irākas kurdu nodevībā vai, pareizāk sakot, faktā par to, ka viņš 1974.–1975. gadā mudināja kurdus uz bruņotu cīņu pret Sadamu Huseinu, bet pēc tam atstāja viņus bezizejā. Bez aizstāvības, kas no viņa puses tika apsolīta iepriekš. 

Vēl Kisindžers tika nosodīts par līdzdalību Austrumtimoras iedzīvotāju genocīdā un par pretošanos aparteīda mazināšanai Dienvidāfrikā. Viņš nesaprata idejas un ideālismu. Nepievērsa uzmanību morālei un ētikai. 

Kāpēc Kisindžers tā rīkojās? 

Kisindžera cinisko domāšanu skaidro ne tikai ar otrā pasaules kara pieredzi, bet arī viņa etnisko piederība. Viņš dzimis Vācijā 1923. gadā ebreju vidusšķiras ģimenē un jaunībā katru dienu pāris stundas veltījis Talmuda mācībām. 30. gadu Vācijā ik dienas sastapies ar antisemītismu, kas saistījās ar pazemojumiem un cilvēktiesību ierobežošanu. Proti – izslēgšanu no skolas un futbola izlases tāpēc, ka ebrejs. Rezultātā 1938. gadā viņa ģimene bēga no nacistu vajāšanas projām uz ārzemēm pāri okeānam un apmetās uz dzīvi Ņujorkā. Taču arī tur viņš turpināja dzīvot vācu-ebreju subkultūrā un nepaguva integrēties pat studentu vidē augstskolā. Tāpat kā citi ebreju studenti, viņš dzīvoja nomaļus no saviem laikabiedriem. 

Uzskatu, ka etniskās izcelsmes nozīmi cilvēka dzīvē un rīcībā ir grūti, pat neiespējami mērīt. Taču dažus marķējumus vēsture mums ir atstājusi. Pirmkārt,  Kisindžers ieradās ASV un paļāvās uz Amerikas politisko sistēmu, kas bija pretstats nacistiskās Vācijas vardarbībai un naidam. Lai gan arī viņš faktiski zināmā mērā bija „atstumtais“ arī ASV, tomēr saņēmās un iestājās par Amerikas sabiedrības pamatvērtībām un ideālismu.

Otrkārt, Kisindžers nevēlējās publiski apspriest savas ebreju izcelsmes nozīmi un neuzskatīja bērnības pieredzi par atslēgu viņa politiskās un stratēģiskās domāšanas izpratnei.

Tajā pašā laikā viņam bieži tika atgādināts par viņa etnisko piederību. Piemēram, Niksons viņam bieži esot uzbrucis ar nepamatotiem pārmetumiem, jo ticējis konspirācijas teorijām par tā saucamajām ebreju sazvērestībām, un nereti saskatīja ebrejos ienaidniekus.

Tai pat laikā  Niksonam un Kisindžeram bija kopīga politiska pieeja daudzām ārpolitiskajām problēmām. Niksons paļāvās uz Kisindžera spožumu un spēju vadīt ārpolitiku, bet Kisindžers Niksonā saskatīja spēcīgu prezidentu, kuram bija tiesības pieņemt strīdīgus lēmumus un virzīt cauri institūcijām un politiskajai elitei pretrunīgi vērtētas iniciatīvas. 

Kisindžers, iespējams, ir ietekmīgākais ASV valsts sekretārs 20. gadsimtā. Arī atkāpjoties no amata, viņš nekad neapvadīja laiku dīkā. Pienākumi komentētāja un padomdevēja amatā, universitātes lekcijas un savs konsultāciju uzņēmums liecina par viņa milzīgo enerģiju un būtisko ietekmi. 

Jā, viņu var apsūdzēt netīros kompromisos, publiskās atklātības novēršanā ārpolitikā, skarbās sarunās, ciniskā „reālpolitikā“, nesaudzīgā pragmatismā un cilvēktiesību pārkāpumos. Taču kad Henrijs Kisindžers runāja par „pasaules kārtību”, tad uzsvars tika likts uz funkcionējošu pasauli, bez kariem.

Tādu pasauli – bez kariem, vajag arī mums.