Speciāli TVNET

Internets atnāca un likās, ka turpmāk viss būs lieliski. Savienosimies neredzamiem tīmekļiem un uzzināsim vismazākās kaimiņu vēlmes, draugu vajadzības un svešu cilvēku atziņas, kas palīdzēs mums dzīvot un pilnveidoties tālāk. Diemžēl tā nenotika. Varu pievāca sociālās komunikācijas bandīti. Rezultātā interneta „ielas, parki un laukumi“ kļuva bīstamāki par Ķengaraga vai Sarkandaugavas šķērsielām 9.maija naktī un „pa tauri“ dabūja visi, kas nebija bandās vai runāja kaktu diktatoriem pretī. Policijas vietā nostājās algoritmi.   

Kultūras tramplīns

Līdz ar interneta parādīšanos pirmais ieguvējs varēja būt kultūra. Tagad ekrāns piedāvāja bezmaksas skatuvi ikvienam un mazajām „nišu kultūrām“ ceļš pie publikas bija vaļā. Ja kādu interesē kas notika tālāk, tad iesaku izlasīt  amerikāņu kultūržurnālista Kūles Čaikas darbu „Filtru pasaule – kā algoritmi saplacināja kultūru“ (Filterworld: How algorithms flattened culture, Penguin Random House). 

Viņš pievērsa sev uzmanību ar 2016.gada rakstu The Verge par interneta fenomenu, ko pats dēvē par īpašo „gaisa telpu”. Tātad par sava veida globālu, vispārīgu un sterilu estētiku, kas nevis rada jaunas iespējas un iepazīstina publiku ar atšķirīgiem risinājumiem, bet panāk to, ka, viss kļūst vienāds. Piemēram,  pusaudžiem un jauniešiem paredzētas modernas kafejnīcas ar mobilām darba vietām sāka izskatīties vienādi visā pasaulē. Jā „šādi“ bija modē Ņujorkā, tad tieši tāpat tās noformēja arī Gēteborgā vai Olborgā. Internets it kā piedāvāja izvēli, bet visi sāka līdzināties ierindā un darīt tieši tāpat kā līderi.

Viņš uzskata, ka pašlaik dzīvojam filtru pasaulē, jo interneta instrumenti padara kultūru nevis daudzšķautņaināku, bet plakanāku. Algoritmi, kas dominē un pārrauga mūsu interešu plūsmas, uzslavē tos darbus un autorus, kuri „patīk visiem“ un griež ceļu vienīgi pirmizrādēm, kas varētu visiem patikt. Tātad dominē pārbaudītas vērtības, kas tiek kopētas jaunās versijās uz nepieradinātās un abrazīvās kultūras rēķina.

Lai gan algoritmi mūsu interneta dzīvē ir bijuši jau ilgu laiku, tagad tie ir kļuvuši superaktīvi un faktiski pat noteicošimūsu kultūras patēriņā.

Spotify algoritms iesaka jaunas dziesmas. Netflix algoritms pierunā noskatīties noteiktas filmas vai TV pārraides, kas jums patiks. Instagram algoritms piedāvā ziņas, kas varētu patikt un būt komentēšanas cienīgas. Tiek darīts viss, lai jūs aizkavētu un panāktu, ka maksimāli ilgu laiku uzturieties tieši šajā platformā. Paliekat uz vietas. Tiktok spiež pārējās lietotnes uzlabot „stāju“ un mēģina panākt, ka sekojat viņu ieteikumiem akli un bez ierunām, jo algoritms taču zina vislabāk kas jums vajadzīgs.

Kāpēc tas ir bīstami?

Tāpēc, ka algoritms piedāvā tikai to, kas mums ir pazīstams un tieši tāpēc patiks. Mēs zinām kas mums patīk un tāpēc neizvēlamies neko jaunu, nezināmu un neierastu. Tātad – vieni un tie paši aktieri, vienos uz tajos pašos scenārijos un vienās un tajās pašās problēmas atkal rēgojas jaunā filmā mūsu ekrānā. Lai apgūtu pasauli, būtu jāuzdrīkstas ieskatīties arī jaunās grāmatās, ieklausīties neierastos skaņdarbos un pievērsties neparastai teātra izrādei. Taču algoritms šādu loģiku nesaprot. Grūti iedomāties, ka „kāds“ palaistu internetā algoritmu, kurš piedāvātu mums neierastu videoklipu vai atskaņotu nesaprotamu dziesmu, kuru patērētājam būtu grūti saprast un novērtēt. Taču bez šādas pieejas nav iespējams attīstīt mākslu un auditorijas gaumi. Tā stagnē un mīņājas uz vietas. Jo nepazīst nekā jauna.

Man šķiet, ka es visas Netflix filmas jau esmu noskatījusies. Izskatās, ka šajā vietnē ir mazāk filmu nekā manā kādreizējā videonomā. Savulaik mēs vācam katrs savu video bibliotēku, liktām rindā grāmatas plauktā un šī kolekcija liecināja par katru no mums. Tā manifestēja mūsu gaumi un mākslas izvēli. Tagad tā vairs nav. Mums piedāvā algoritmu sastādītas ekrāna kolekcijas, kas ir uzreiz pieejamas, taču rada bezjēdzības un haosa sajūtu, jo darbu kvalitāte nav noturīga un visbiežāk kaitina tos, kuri meklē kvalitatīvu izklaidi un nevis laika nosišanas palīglīdzekli. Vai algoritms saprot kvalitāti? Nē, nesaprot. Taču grib labu un piedāvā tā kā prot. 

Šodienas apstākļos kultūra ekrānā ir pieejama nepārtraukti, bet tās kreatīvajai ietekmei uz sabiedrību ir mazāka nozīme nekā bija novērojams agrāk. Tā vairs neved dziļāk un nepiedāvā atklāsmes, jo shēma „zemnieks ēd tikai to ko pazīst“, nodrošina apmierinātu (nevis domājošu) auditoriju. Tādejādi kultūras patērētāji kļūst arvien pasīvāki un nepieliek pūles, lai meklētu un atrastu jaunas, neapgūtas un aizraujošas kultūras izpausmes. 

Vai varam vainot paši savu pasivitāti? Nē, tagad atrast labu mākslu ir grūtāk, nekā tas bija iespējams agrāk.

Kāpēc tagad ir grūtāk? Tāpēc, ka algoritms šādu „sēņošanas“ gaitu nesaprot un neakceptē. Viņš ir mācīts izpatikt un piedāvāt tikai pazīstamo. Rezultātā aizvien vairāk patērētāju pārvēršas pār „dīvāna spilveniem“ un bauda tikai to ko algoritms viņiem pametis – vispopulārāko filmu, vispieprasītāko video vai „klausītāko dziesmu“. 

No otras puses māksliniekiem, kas veido šo produkciju, tagad jāizvēlas viens no diviem ceļiem: vai nu ražot jaunu/neparastu mākslas darbu, kas līdz šim nav redzēts, taču varētu pavēstīt ko jaunu un būtisku skatītājiem, vai arī pielāgoties algoritmu selekcijai un pieskaņoties visplašākajai publikas gaumei ar vispazīstamākajiem māksliniekiem, ierastajiem sižetiem un „to pašu mūziku“, kas pazīstama jau sen. Pirmajā gadījumā mēs ietu uz priekšu „dziļāk mākslas atklāsmē“, bet otrajā gadījumā turpinām mīņāties uz vietas, patērējot „acu un ausu konfektes“. 

Šo efektu var redzēt arī populārajos Eirovīzijas dziesmu konkursos (kuriem atlase Latvijā notiek amerikāņu formātā). Tajos izpildītāji, producenti un TV brigādes katru gadu no jauna cenšas uzminēt uzvarēšanas mīklu. Pirms fināla starta Malmē. Proti – maksimāli atdarinot jau redzēto, kopējot agrāko uzvarētāju kadra grafiku un veiksmīgāko dziedātāju izturēšanās stilu. Tātad – atdarinot pazīstamo un cenšoties panākt tikai un vienīgi to, kas „patīk visiem“. Vai šī ir uzvaras formula? Domāju, ka nav. Māksla nekad nepiedod atdarināšanu un smagi soda kopēšanu. Taču algoritmu loģika ir pamanījusies filtrēt arī šos procesus.

Tādā veidā mūs pieradina pie TV sērijas „Emīlija Parīzē“ vai ļoti populārās YouTube mūzikas nišas Ofi hip hop radio beats to relax/study to.  Tas nav nekas izcils vai kvalitatīvs, taču vispieprasītākais. Kā arī pie savādiem podkāstiem/raidierakstiem, kas piedāvā viduvēju literatūru, jo klasika nepakļaujoties skaņas ierakstam. 

Otra nelaime ir tā, ka visbiežāk popularitāti iemanto tieši viduvēji vai pat zemas kvalitātes darbi. Par šo tēmu labi raksta moderno tehnoloģiju analītiķis Teilors Lorencs (Extremely online: The untold story of fame, influence, and power on the Internet).Viņš pierāda, ka saturu ražo ļoti atšķirīgas kvalitātes mākslinieki. Tieši viņu ražojumus vairums no mums patērē online un domā, ka „populārs“ nozīmē – „vislabākais“.   

Youtube bija pirmā platforma, kas saprata digitālo mākslinieku potenciālu un piesaistīja savām reklāmas kampaņām neizglītotos savādniekus kopš 2007.gada. Toreiz daudzi ekrāna mākslas eksperti nespēja saprast ko šie cilvēki tādu „izveidojuši“, kas nodrošina neticami lielus skatītāju skaitļus. Tagad šīs šaubas ir aizmirstas un visi zina, ka šī platforma ir paredzēta tikai un vienīgi popularitātes iegūšanai un caur to –  peļņas palielināšanai. Tieši tā arī tiek strādāts pēc formulas: jo trakāk, jo labāk jeb nav svarīga kvalitāte, galvenais, ka ir populārs. 

Iznāk, ka tagad mākslu un kultūru ietekmē esošā struktūra un tās noteikumi. Visi satura veidotāji dzenas pēc iespējami lielākās auditorijas, pēc iespējas lielākās ietekmes, jo algoritmu pasaulē šis ir arī vissvarīgākais mērīšanas rīks. Vai tā ir māksla ko algoritmi mums atlasa? Nē, var arī nebūt māksla. Agrāk nišu kultūra bija sava veida elites grupas subkultūra, kuru patērēja noteiktas kompetences auditorija. Tagad tā vairs nav. Internets atļauj šādam piedāvājumam eksistēt, taču populārs tas nekļūst. Kultūras patēriņš jau sen atgādina kompleksās pusdienas ēdnīcā. Mums nekas pašiem vairs nav jāizvēlas vai jāatklāj. Algoritms zina labāk un piedāvā ēdienu bez kavēšanās. Noliek uz galda šķīvī un publikai atliek apēst to kas tiek dots. Tiktok ātri aprēķina kas mums garšo un Spotify zibenīgi „ielej glāzē“ vajadzīgo mūziku. 

Sabiedrība sen jau atbrīvojusies no vārtu vērtējiem, jo sargi vai „programmas vadītāji“ vairs nav vajadzīgi. Ekspertus nevajag, recenzentus arī nē. Visu uzņemas un izdara algoritmi. Varbūt šo situāciju var labot, izmantojot ēšanas sfēru, kas jau sen atklājusi, ka pārtikt tikai no hamburgeriem nav labi. Tāpēc būtu jāizveido kaut kas tāds, kas kultūras jomā atgādina „slow food“ jeb veselīgās pārtikas kustību. Pārraujot algoritmu starpniecību un atjaunojot publikas tiešās saites ar kultūru un mākslu. Iespējams, ka kaut kas tamlīdzīgs ir jau noticis, jo jauni cilvēki atsākuši pirkt skaņu plates un cd kompaktos diskus. Kādā intervijā žurnālam Vogue (11/1, 2024) modernā modes žurnāla Odda redaktors Deivids Mārtins atzinās, ka pusaudži un jaunieši lasot papīra grāmatas un rakstot vēstules ar roku. Tagad atgriezties esot stilīgi. Digitālā komunikācija esot laba lieta, taču tā vairs neinteresē brīdī, kad telefons ielikts atpakaļ kabatā. 

Savādi, ka pa šiem garajiem interneta gadiem, nav izdevies nodrošināt ekrāna kultūras piedāvājumu, kuru var nopirkt tieši tāpat kā mēs iegādājamies biļetes uz noteiktu izrādi teātrī. Nē, šāda piedāvājuma ekrānā nav. Ir tikai abonentmaksa „par teātri“, nevis izrādi. Neraugoties uz servisa institūcijas = algoritmu rosīšanos, ir jādomā kā atšķirt pērles no putekļiem arī slikta apgaismojuma apstākļos. Citādi māksla arī noenkuros tur, kur algoritms to vēlas iebīdīt – tā nostabilizētos kā dekoratīvs fons mūsu ikdienai. Kā tapetes uz sienas. Bez būtiskas jēgas cilvēku dzīvē.