“Ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs”, – tā domā daudzi.  Šāda loģika pazīstama arī pie mums. Iespējams, ka tāpēc ukraiņi atļāvuši populāram Krievijas labējā spārna ekstrēmistam (Denisam Kapustinam) piedalīties karā pret Krievijas okupantiem savā pusē.  Tātad: „kamēr tu esi pret Putinu, mēs nejautājam par taviem politiskajiem plāniem“. 

Kas ir Deniss Kapustins? Viņš ir 40 gadus vecs krievs, dzimis Maskavā. Kad viņam bija 17 gadu, ģimene emigrēja uz Ķelni Vācijā. Tur viņš kļuva aktīvs Ķelnes futbola kluba FC Cologne futbola līdzjutējs un vēlāk sāka socializēties galēji labējo politisko ekstrēmistu aprindās. Pēc tam atgriezās Maskavā, kur iesaistījās sporta līdzjutēju-demolētāju akcijās (Maskavas CSKA atbalstītājs). Aktīvi darbojās Krievijas nacionālistu kustībā, piedalījās lielajos protestos pret Putinu 2011.-2012. gadā līdzās liberāļiem, kreisajiem aktīvistiem un parastiem vidusšķiras krieviem. Organizējis cīņas sporta MMA sacensības Krievijā, Ukrainā un citās Eiropas valstīs, kurās piedalījās konservatīvi labējie fani. Pats izmanto segvārdu “White Rex”, ir izveidojis interneta veikalu, kurā pārdod apģērbu ar nacistu simboliku. Sadarbojies ar amerikāņu „balto varas“ ideologu Robertu Rundo.

Vācijas varas iestādes viņu novērtē kā “vienu no bīstamākajiem neonacistu aktīvistiem Eiropā” un kopš 2019. gada viņam liegta ieceļošanas vīza Eiropas Savienības valstīs.

Šobrīd Kapustins ir Krievijas Brīvprātīgo korpusa līderis Ukrainā. RVC ir savāda  krievu militārā vienība, kas cīnās Ukrainas pusē. Pārējās divas ir Krievijas brīvības leģions un Sibīrijas bataljons.

Visas trīs vienības kopš pagājušā gada ir bijušas iesaistītas „pārrobežu reidos“, jo īpaši Krievijas Belgorodas reģionā. Troksnis ir sacelts, bet nekāda būtiska efekta tur nav. 

Taču tās atbalsta Kijeva, jo īpaši militārās drošības un izlūkošanas aģentūra HUR.

HUR vadītājs Kirils Budanovs pirms dažām nedēļām valsts televīzijā sacīja, ka Krievijas vienības ir “labi kaujinieki”: „Viņi ir karojuši daudzos Ukrainas frontes punktos. Mēs centīsimies viņiem palīdzēt, cik vien spēsim“.

Citi Ukrainā ir skeptiski. Kāds Nacionālās drošības padomes loceklis, kurš vēlējās palikt anonīms, intervijā izdevumam Politico uzsvēra domu, ka krievi neesot svarīgi kā kaujinieki ukraiņiem: „Viņi nevar ietekmēt kara gaitu. Var radīt nelielu haosu aiz Krievijas līnijām, un varbūt Kremlim tas ir neērti, bet tas neatsver trūkumus, kurus rada viņu izmantošana“

Politico Kijevā intervējis arī pašu Denisu Kapustinu. Viņš saka, ka nevēlas sevi definēt kā neonacistu: „Noteikti esmu konservatīvs, noteikti tradicionālists, noteikti labējais spārns. Vai tas nozīmē, ka es aģitēju, aizskartu imigrantus vai ko tamlīdzīgu? Nē, esmu pieaudzis. Bija laiks, kad es cīnījos ar imigrantiem uz ielas, bet tas periods ir garām. Agrāk domājām, ka tieši imigranti ir ienaidnieki, tagad redzu, ka tā nav problēma. Problēma ir Putins“. 

Ukraina šodien nonākusi sarežģītas dilemmas priekšā: vai visi, kas ir pret Putinu, ir labie cilvēki? Pagaidām izskatās, ka tieši tā tas arī tiek domāts.

Problēmas priekšā nonākuši mediji. Vai jāpublicē tikai tās ziņas, kas patīk Kijevas vadībai? Daudzi Ukrainas mediji, neraugoties uz karu, izvēlas neatkarīgu pieeju, izvēloties nebūt par valdības un armijas megafoniem. Taču robeža starp veselīgu opozīciju un iebraukšanu Putina propagandas cūkkūtī ir ļoti slidena. Daudzi to pat nepamana, ka airē savus argumentus ar Putina airiem un stūrē laivu pēc Kremļa kartes. Diemžēl tā notiek.   

Kapustinam patīk tas, ka Rietumu žurnālisti īsti nezina, kā rīkoties ar tādu ļaundari kā viņš.

„Jau gadiem ilgi mūs atspoguļojat sliktā gaismā. Neonacisti, rasisti, baltā vara, briesmīgi cilvēki, bla, bla, bla,” viņš zviedz preses konferences laikā Kijivā.

„Un tagad pēkšņi mūžīgie ļaundari izrādās drosmīgi, apņēmīgi varoņi. Tagad jūs domājat: “Oj, velns! Kā gan es par šito cilvēku rakstīšu?” – smejas Kapustins. 

Ukrainā ir galēji labējās kustības. Lai gan tām nav daudz sekotāju, tomēr “Labējais sektors”, spēlēja svarīgu lomu 2013. gada maija revolūcijā. Tāpat “Azova bataljons”, kas 2014. gadā karoja Ukrainas austrumos, izraisīja „Re: Baltica“ sašutumu Latvijas medijos. To smagi kritizēja 2019.gadā arī Latvijā ar krievu žurnālista Leonīda Ragozina palīdzību. Tas nozīmē, ka Ragozins toreiz latviešu medijos pauda Kremļa naratīvu Rīgā un izplatīja to apzināti arī pie mums ar vietējās žurnālistu elites palīdzību. Mēģinot mums visiem iestāstīt, ka abas šis Ukrainas organizācijas ir ļoti sliktas. Tieši šīs divas ukraiņu kustības arī ļāva Kremlim vēlāk apzīmēt Ukrainas valsti kā „naciķu perēkli“ un kalpoja par formālo iemeslu Ukrainas kara uzsākšanai. Taču šim apzīmējumam nav nekāda sakara ar realitāti. Nekāda.

Re:Baltica sadarbība ar Ragozinu toreiz bija kļūdaina un skumja lieta. 

Žēl, ka tā notika un nepatīkami, ka Ragozinam tas izdevās.

Pagaidām nav nekādu signālu, kas liecinātu, ka ukraiņi būtu „lielāki nacisti“, nekā krievi paši. 

Šodien daudzi Ukrainā ir ļoti skeptiski noskaņoti pret to, ka viņu valsts sadarbojas ar krievu labējiem ekstrēmistiem. Pastāv uzskats, ka Kapustins ir Kremļa aģents, kas nosūtīts, lai kaitētu Ukrainas reputācijai. Pagaidām izskatās, ka Ukraina viņu neinteresē, viņš vairāk sapņo par Krieviju un savu “gājienu pret Maskavu”. Vienkārši tāpēc, ka ir kauslis pēc būtības: „Man nepatīk futbols, bet dievinu cīnīties pats. Nezinu neviena spēlētāja vārdu, nezinu kluba vēsturi un diez vai varu atrast ceļu uz kādu stadionu pats. Taču man patīk adrenalīns, pakaļdzīšanās pa pilsētu, laukuma šturmēšana, darbība, kaušanās, asiņu smaka. Tas man patīk!“