Pēc pirmā pusfināla prognozētie uzvarētāji panāca savu – saņēma biļetes uz fināla mačiem sestdien. To skaitā: Portugāle (Iolanda Grito), Horvātija (Baby Lasagna), Īrija (Bambie Thug) un Ukraina (Alyona Alyona un Jerry Heil). Pievienosies arī Lietuva un Somija. Patīkami, ka finālā iekļuva arī Luksemburga, kas Eirovīzijā nav piedalījusies kopš 1993. gada un šoreiz piedāvāja orģinālu ekrāna veiksmi. Pirmo pusfinālu Malmē sāka trīs bijušie festivāla uzvarētāji ar savām klasiskajām Eirovīzijas dziesmām, tostarp arī zviedrs Ēriks Saade, kurš izpildīja dziesmu “Popular”. To pašu ar kuru viņš 2011. gadā sacentās Eirovīzijā Diseldorfā un to pēc tam dziedāja visi pamatskolas bērni. Manus kaimiņus ieskaitot. Taču šoreiz Ēriks nonāca uzmanības centrā pavisam citā kontekstā. 

Palestīnas lakats kā rokassprādze  

Eirovīzijas pirmajā pusfinālā Ēriks Sāde bija aptinis ap plaukstu palestīniešu šalli (melnbaltā lakata fragmentu), lai gan EBU stingri piekodinājusi, ka konkurss nedrīkst būt politisks un protesti kadrā nav pieļaujami. Taču viņš turēja dekorētajā rokā mikrofonu un demonstrācija tuvplānā izdevās. Ēriks ir palestīniešu izcelsmes un jau iepriekš izteicies par to, ka nav pareizi, ja Izraēlai ir atļauts piedalīties Eirovīzijas dziesmu konkursā. Tas neesot taisnīgi kamēr Gazā turpinās kara darbība. Savu politisko nostāju tika paudusi arī īru dziedātāja Bambie Thug, Mēģinājumos uz sejas un kājām īru valodā esot bijuši uzrakstīti teksti: “pamiers” un “brīvība Palestīnai”, taču vēlāk (preses konferences laikā) šie vēstījumi esot likvidēti.

Horvātijas “Rim Tim Tagi Dim” tiek uzskatīts par uzvarētāju. Tā kā vairumā valstu šo festivālu joprojām komentē vāji un neprofesionāli komentētāji, tad lielāka daļa balsotāju nosliecas par labu tiem, kurus apmaksātie „bukmeikeri“ izvirza kā favorītus. Lai gan faktiski šie izpildītāji nepiedāvā vislabāko sniegumu. Nozīme ir arī Austrumeiropas viesstrādnieku balsojumam mītnes zemēs, kas balso par valsti, nevis dziesmu. Iespējams, ka tieši tāpēc Lietuvas pārstāvis Silvestrs Belts arī iekļuva finālā. “Sākumā visi man teica, ka jādzied angļu valodā, jo mani neviens nesapratīšot. Taču izskatās, ka par šo bažījās tieši lietuvieši, nevis pārējā pasaule, kas mani uzreiz saprata“- komentēja pēc koncerta Silvestrs.

“Lielā piecinieka” valstis (kas EBU finansē visdāsnāk):  Lielbritānija, Itālija, Francija, Vācija, Spānija un Francija finālā parasti nokļūst bez kaujas. Pa taisno. Diemžēl izrādās, ka šī privilēģija ir traucējoša, jo eiropieši nav viņu priekšnesumu redzējuši vismaz divas reizes (pēc kārtas) un šī iemelsa dēļ, iespējams, balso par lielvalstīm negribīgāk. Lielās valstis reti uzvar. Tāpēc šogad lielā piecinieka valstu priekšnesums netika rādīts saīsinātā veidā, bet gan pilnajā versijas variantā. Vai tas ko līdzēja? To redzēsim sestdienas vakarā. 

Protesti un boikoti

Ērika protests ar Palestīnas lakata „mikrofona manšeti“ nav vienīgais šāda rakstura izlēciens uzstāšanās laikā Eirovīzijas dziesmu festivālā.1969. gadā, kad Eirovīzijas dziesmu konkurss notika Madridē, toreizējā fašistiskā režīma diktatora Francisko Franko laikā, protesti kadrā bija modes lieta. Austrija šajos apstākļos festivālā nepiedalījās un Ziemeļvalstis to boikotēja. Laiks skrien ātri un tikai retais vairs atceras, ka pavisam nesen Eiropas valstīs pie varas bija šādas asiņainas diktatūras, pret kurām vērsās dziedātāji televīzijas kadrā. Festivāla laikā. 

Jamala 2016. gadā uzvarēja ar dziesmu “1944” Krievijas pārstāvi Sergeju Lazarevu, kas atkal izraisīja sašutumu noteiktās aprindās. Krievijā tika apgalvots, ka ukraiņu dziesmas teksts atsaucoties uz Krimas aneksiju 2014. gadā. Esot politisks un tāpēc jādiskvalificē. Taču Jamala apgalvoja, ka tas esot viņas privātais stāsts par mīļo vecvecmāmiņu.

1998. gadā Izraēlas pārstāve Dana International (Sharon Cohen) kļuva par pirmo transseksuāli, kas uzvarēja Eirovīzijas dziesmu festivālu. Taču pēc tam viņai nācās rēķināties ar reliģisko grupu protestiem dzimtenē. Tiek uzskatīts, ka viņas dalība ir pavērusi ceļu dažādas seksuālas orientācijas izpildītājiem labvēlīgāku ceļu šajā festivālā. Turpretī 2013. gadā satraukumu izraisīja somu-zviedru māksliniece Krista, kura uz skatuves noskūpstīja kordebaleta dejotāju, tādējādi paužot viedokli Somijas politiskajās debatēs par jauna laulību likuma apstiprināšanu. Tad, kad 2014. gadā uzstājās Končita Vursta (Tom Neuwirth), tad festivāla laikā pret šo priekšnesumu sāka protestēt: Armēnija, Krievija un Baltkrievija.

Domāju, ka protestu skaits Eirovīzijas dziesmu konkursa laikā nav palielinājies, bet gan tie kļuvuši pamanāmāki mūsdienās, kur liela nozīme bijusi sociālo mediju ienākšanai.

Vairāk politikas 

1990. gads. Pēc Berlīnes mūra krišanas Eirovīzijas dziesmu konkurss notika Dienvidslāvijas pilsētā  Zagrebā. Konkursam bija raksturīgs optimisms – Vācijas pieteicās ar „Brīvi dzīvot”, Austrijas dziesmas nosaukums bija „Vairs nekādu sienu un mūru”, bet Norvēģija nosūtīja uz konkursu dziesmu: “Brandenburgas vārti“. Uzvarēja Itālija ar Tuto Kontunio dziedāto “Insieme 1992″. Taču nākamajā gadā sākas Dienvidslāvijas karš, un karte atkal tika pārzīmēta. Pēc tam valsts sašķīda gabalos un mēs visi bijām spiesti iemācīties izturēt skumjās un depresīvās „Balkānu balādes“ serbu, maķedoniešu, horvātu vai slovēņu izpildījumā.  

2009. gads. Armēnija pret Azerbaidžānu. Abas valstis jau sen netiek galā ar Kalnu Karabahas reģionu. Armēnijas priekšnesumā parādās teksts: “Mēs esam mūsu kalni” un  Azerbaidžānas delegācija uzbrūk nekavējoties. Finālā kalnu fons no scenogrāfijas tiek izgriezts, bet armēņi balsošanas laikā paspēj ievietot attēlu atpakaļ. Savukārt Azerbaidžānas raidorganizācija “aizmirst” parādīt Armēnijas tālruņa numuru balsošanas laikā. 

1975. gads. Turcija pirmo reizi piedalās festivālā, tāpēc Grieķija boikotē šo konkursu, jo pirms gada turku spēki bija okupējuši daļu Kipras. Turcija finālā finišē pēdējā, un grieķi atgriežas 1976. gadā ar Marizas Kohas protesta dziesmu. Savukārt Kipra pirmo reizi ESC piedalās tikai 1981. gadā.

Šovakar skatīsimies otro pusfinālu, cerot, ka arī Latvijas pārstāvis ar savādo zilo tērpu nokļūs līdz finālam. Lai veicas.