Speciāli TVNET

Pandēmijas laiks masu publiku iemācīja skatīties filmas. Katru vakaru, savā televizorā. Toreiz, mājsēdes apstākļos, ziņas izkonkurēja fikcijas naratīvi, jo  „Panorāmas“ vietu  bija ieņēmis Netflix piedāvājums. Jaunumi vairs neinteresēja tāpēc, ka pasaulē nekas jauns nenotika. Taču filmas palika. Tāpat tas turpinās arī tagad, kad pandēmijas vairs nav. Esam iemācīti pat kompaktus sižetus skatīties garu un iestieptu seriālu formātā.  Paralēli lasot mobilos telefonus, ja ekrānā nekas aizraujošs nenotiek un režisors velk ekrāna laiku ar nevajadzīgu makroplānu vai seksa ainu atrādīšanu. Taču tas ir labāk, nekā nekas vai sen izlasītu ziņu lasījums ekrānā. Viens no pēdējā laika ļoti īpatnējiem un magnetizējošiem Netflix jaunumiem ir kārtējais 70 gadus vecā  Patrīcijas Haismitas  Riplija romāna ekranizējums ar Endrju Skotu galvenajā lomā. Kā tas iespējams, ka vienu un to pašu sižetu kino ekranizē no jauna? Atkal un atkal? Pat mūsu Dailes teātris izdarīja to pašu, uzvedot 2019/2020.gada sezonai –  uz skatuves Ripliju Ginta Grāveļa izpildījumā.  Kas šajā stāstā ir tik valdzinošs, ka jau 70 gadus  pēc kārtas pie tā atgriežas kinofilmas un teātri? 

It kā parasts sižets

Neuzkrītošais Haismitas romāns (“The Talented Mr. Ripley”) publicēts 1955. gadā  kā „Talantīgais Riplija kungs“ un pēc tam tas piedzīvojis neskaitāmas ekranizācijas. Stāsts it kā vienkāršs: Tomam Riplijam (trūcīgam krāpniekam no pieticīgām aprindām) kāds bagātas amerikānis (Herberts Grīnlifs) piedāvā  doties uz Itāliju, lai pārliecinātu tur viņa dēlu Dikiju pārtraukt uzdzīvot kopā ar draudzeni Mārdžiju un atgriezties atpakaļ Ņujorkā, lai strādātu tēva biznesā. Uzrunātais Toms piekrīt piedāvājumam. Aizbrauc uz Itāliju un atrod Herberta dēlu. Dikija pašpārliecinātais spožums un priviliģētā, ekstravagantā eksistence izraisa Riplija skaudīgu iekāri. Viņš pēkšņi vēlas nostāties apskaustās personas (Dikija) vietā, lai dzīvotu viņa pievilcīgo jaunbagātnieka dzīvi. Stāsta valdzinājums faktiski slēpjas tā divdomībā – vai Toms vēlas turpināt dzīvi kā Toms, jeb tomēr labāk būtu izmēģināt dzīvot tālāk Dikija dzīvi? Vai tas ir iespējams? Jā, Riplijs to pamēģina izdarīt. Vispirms noslepkavo apskausto Dikiju, noslēpj viņa mirstīgās atliekas jūrā un pēc tam pārņem apskaustā puiša identitāti un naudu. Kas notiek tālāk? Vai viņš saņem sodu? Par to domas dalās. Katrs režisors piedāvā citu versiju. 

Domāju, ka aktieriem ir interesanti spēlēt šo personību, kas piedāvā plašas nelietības skalas interpretācijas iespējas. Tāpēc  nav nejauši, ka viens no spēcīgākajiem Riplija tēla veidotājiem bija pazīstamais franču aktieris Alēns Delons (Alains Delon), kurš piešķīra slepkavam seksīgu eleganci Renē Klemāna (René Clément) 1960 gada ekranizējumā ar nosaukumu „Karstā saule.“ (Plein soleil).

Kas ir pati autore Patrīcia Haismita? Rakstnieces īstais vārds ir Mērija Patrīcija Planmena, kas dzimusi 1921.gadā Teksasā. Mirusi 1995.gadā Šveicē un pazīstama lasītāju lokos ar saviem kriminālromāniem un hronoloģiskajam drāmām. Jau 1951. gadā Hičkoks ekranizēja viņas „Svešinieku vilcienā“, taču stāsts par Ripliju ekranizēts pavisam sešas reizes un izskatās, ka katrā nākamajā desmitgadē kāds režisors mums piedāvās savu notikumu attīstības versiju. Par šo nežēlīgo slepkavu un talantīgo meli.  Piemēram, 1977.gadā filmā “Amerikāņu draugs“ (Der amerikanische Freund) mums tiek  piedāvāts nākamais Riplija piedzīvojumu stāsts (Ripley’s Game, 1974) neo-noir vācu variantā. Tajā Riplijs dzīvo Hamburgā kā mākslas tirgotājs. Galveno lomu spēlē Denis Hūpers, bet režisors ir vācietis Vims Venderss. 

Taču visspēcīgākā ekranizācija, manuprāt, bija 1999.gada  Meta Deimona versijā. Dikiju šajā lentē spēlē Džūds Lovs, Mārdžu Gvineta Paltrova, bet  režisors ir  Entonijs Mingella. Filmu labi pieņēma publika un Džuda Lovs par to pat izpelnījas Oskara statueti. Filmā jūtami homo erotikas strāvojumi un minējumi vai mīla no naida atrodas patiešām tikai viena soļa attālumā. Toreiz likās, ka labāka ekranizācija par šo vairs nav iespējama. Taču tagad Stīvens Zailians piedāvā atkal jaunu. Ļoti neparastu, vizuāli virtuozu šī paša stāsta ekranizāciju, melnbaltas daudzsēriju filmas versijā ar 47 gadus veco Endrju Skotu galvenajā lomā. Viņa monotonā balss, lāzerskatiens un melanholiskā izturēšanās, piešķir Ripleja ļaunumam draudīgāku dimensiju. Seriāla formāts paver ceļu četriem Haimsmitas romāna turpinājumiem, kas publicēti laikā no 1970. līdz 1991. gadam, lai veidotu nākamās sezonas. Režisori Vims Venderss un Liliana Kavani ir uzņēmuši katrs savu versiju par trešo daļu, bet pārējās grāmatas tā arī  joprojām nav ekranizētas.

Kāpēc Riplijs valdzina skatītājus? 

Daļa kino un literatūras kritiķu domā, ka Riplijs iemieso cilvēku aizraušanos ar trofejām. Šajā gadījumā trofeja esot krāpnieks. Taču The Guardian kinokritiķis Pīters Bredšovs apgalvo, ka Haismita pirms 70 gadiem esot paredzējusi sociālos medijus un uzrakstījusi stāstu šodienas stilā, kad ikviens var sekot līdzi citu cilvēku dzīvei un uztvert to kā savējo. Turpretī Megana O’Greidija esejā The New York Times 2020. gada numurā raksta par to, ka apsēstība ar krāpnieku cēlusies no moderno laiku liekulības. Viņa izmanto plaši izskanējušo 30 gadus vecās krievu emigrantes Annas Sorokinas jeb Annas Delvi gadījumu ASV. Anna, uzdodoties par bagātu mantinieci, demonstrēja cik viegli iespējams nopirkt draudzību Ņujorkas smalkajās aprindās. Tas, savukārt, dod iespējas iegūt milzīgus kredītus bankās, atļauj dzīvot uz parāda dārgās viesnīcās un izmantot bez maksas dārgus pakalpojumus. Viņai par šo „izdarīšanos“ piesprieda 12 gadus cietumā, taču nav izslēgts, ka sieviete vairs nav aiz restēm. 

Kāds sakars Riplijam ar mūsdienām?

 “Karstās saules” darbība norisinās Francijā (nevis Itālijā). Riplijs un Grīnlifs joprojām ir divi amerikāņi. Kāpēc Klemāns vienkārši nepārvērsa Dikiju par bagātu parīzieti, kas bēg? Kāpēc nenomainīja Prinstonu ar elitāro Science Po Paris (Institut d’Etudes Politiques de Paris)? Tas būtu loģiskāk. Nē, abi varoņi bija amerikāņi un šajā stāstā ir nozīme tieši viņu amerikāniskajai domāšanai, kas lielā mērā sasaucās ar Austrumeiropas postsovjetiskā cilvēka izpratni par to kas ir bagātība, privilēģijas un statuss sabiedrībā. 

Vecajās Eiropas valstīs ir pierasts pie tā, ka ir bagātie, nabagie un starp abām grupām eksistē siena. Dziļa plaisa, kā aiza. Ir tie, kas piedzimuši kā aristokrāti un bagātnieki. Viņi dzīvo, runā, ģērbjas un izklaidējas citādi nekā vidusmēra eiropietis. Turpat līdzās ir parastie vidusšķiras ļaudis vai pat jaunbagātnieki, taču tie nemēģina „ielēkt“ cita ātruma vilciena vagonos.  Pārlēkšana no vienas galējības otrā ir gandrīz neiespējama. To visi zina. Turpretī amerikāņiem un postsovjetistiem ir ticība meritokrātijai. Proti, pārliecība, ka ikviens var sasniegt to ko vēlas. Vienīgais, kas nepieciešams – nauda, centība un tad viss var kļūt iespējams. Katrs kalns ir iekarojams un neiespējamā loma sabiedrībā realizējama. 

Tāpēc Riplijs nav francūzias vai itālietis, bet tieši amerikānis. Tāpēc tieši viņš, it kā uzveic neredzamo sienu un pārvietojas no vienas galējības otrā,  vispirms novērojot un apgūstot bagāto pasauli un pēc tam netraucēti pats tajā iegremdējoties (pēc slepkavības).   

Nelietis, kurš aizbēg no soda

Patrīcijas Haismitas vēstījuma savādā iezīme ir tā, ka viņa ļauj slepkavam izsprukt sveikā. Nesaņemot sodu. Evas Vitijas dokumentālajā filmā (Loving Highsmith) rakstniecei tiek jautāts vai slepkavība ir viņas tēma.: ”Jā, ja kāds  man šo jautātu, tad es drīzāk teiktu, ka mani valdzina vainas sajūta, vainas apziņa kā tāda /…/ Vainas neesamība vai klātbūtne. /…/ Bet Riplijs ir tik laimīgs par to ko viņš ir izdarījis, ka neceļas roka viņu sodīt, jo viņam viss taču izdodas.” Tā domā rakstniece, taču filmu režisori spriež citādi.

Filmā “Karstā saule” vainas tēma parādījās ekrānā. Taču Klemāna izvēle pēdējā kadrā saglabāt Riplija smaidošo seju tuvplānā, skatītājam nezinot, vai policija gaida aiz pludmales bāra, forsēja fināla spriedzi. Ar ko viss beidzās? 

Pēdējā variantā, kad Mārdža un Toms filmas beigās satiekas Venēcijā un slepkava elegantā uzvalkā gatavo kokteili tā, it kā nekad savā mūžā nebūtu darījis neko citu. Taču Mārdža viņam aizrāda pagātni. „Paskaties uz sevi tagad,” viņa saka mīklaini smaidošajam Riplijam: “Dzimis izdzīvotājs“. No vienas puses ir pazemojoši uzsvērt Riplija progresu no parasta blēža līdz elegantam, laiskam aristokrātam. Taču no otras puses šis „ceļš“ it kā „pierāda“ ka viss ir iespējams gan Riplijam, gan Annai Sorokinai. Lai gan faktiski dzīvē tā nekad nenotiek. Tā notiek tikai kino. Neraugoties uz to, ka daudziem sociālie mediji mums ir iemācījuši vismaz uz brīdi izlikties par kādu citu. Tēlot savu varoni, baudīt situāciju kā avataram cita cilvēka ķermenī. Jo izlikties par citu cilvēku esot patīkami. Nav izslēgts, ka Haismita to zināja.