Krievu karš sākās 2022.gada februārī un turpinās jau 2,5 gadus. Tas ir drausmīgs visās nozīmēs, tāpēc karadarbības pārtraukšana ir svarīga visiem – gan tiem, kas kaujās piedalās, gan tiem, kas uz tām noskatās no malas – pa gabalu. Šī nav tikai masveida ukraiņu iznīcināšana un viņu zemes sagraušana. Agresorvalsts Krievija ir nostājusies mūsu priekšā kā atbaidošs monstrs, kas gatavs ne tikai aprīt ukraiņus, bet arī mūs pārējos. Krievu izraisītais karš ir aizsācis radikālu, gandrīz revolucionāru Krievijas pārveidi par ļaunuma impēriju. Putina vadībā valsts ir pārvērtusies par brutālu diktatūru, kurā netiek pieļauta nekāda veida opozīcija, tāpēc visi krievi šodien ir padevīgi savam vadonim līdz nāvei. Gatavi iznīcināt citas tautas sava varoņa ideju vārdā.
Kā tas varēja notikt?
Kopš Staļina laikiem Krievijā (Padomju Savienībā) nav bijuši sodīti un ieslodzīti tik daudz cilvēku politisku iemeslu dēļ kā to var novērot patlaban. Padomju represijas pēc Staļina bija maigākas. Krievija pašlaik tuvojas staļinisma beztiesiskuma veidam. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kurus uzskata par draudiem, nav nekādu izredžu izdzīvot. Jo vara vienmēr atradīs vai izgudros vajadzīgo tiesisko regulējumu, lai nepaklausīgos bargi sodītu. Krievijas augstākie varasvīri būtībā var darīt visu ko vēlas un likumi/tiesas pieskaņosies viņu vajadzībām.
Visiem Krievijas skolēniem tagad jāmācās lietot kalašņikovu un mest rokas granātas pa ienaidnieka pozīcijām. Viņus māca justies vajātiem un ienīstiem. Bez pamata un iemesla. Krievija, kā narcisisma apsēsts pacients pārvērtusies par pašpasludinātu upuri, kuram “visi uzbrūk”, lai gan patiesībā ir otrādi – Krievija uzbrūk kaimiņvalstīm un šo agresiju izskaidro ar “savas teritorijas” aizsardzību un svešo teritoriju “atbrīvošanu”. Nekā jauna šajā melīgajā krievu pašapliecināšanās manifestā nav – tieši tas pats ko sludināja Staļins pirms 100 gadiem.
Tagad Džugašvilli tiek izrakts no aizmirstības kapenēm un godināts no jauna. Viņa ūsainais vaigs atkal grezno transparentus un plakātus Maskavā un ar to krievi lepni maršē demonstrācijās Sarkanajā laukumā. Piemēram, 9. maija parādē. Starp citu, Putina varas gados Krievijā jau paguvusi uzcelt 95 jaunus pieminekļus šim masu slepkavam. Tas nozīmē, ka krievu attieksme pret Staļinu ir mainījusies. To cilvēku īpatsvars, kuri pozitīvi vērtē kādreizējo diktatoru, pēdējo 10 gadu laikā ir divkāršojies – no 28 % 2012. gadā līdz 63 % 2023. gadā. Patiesības stāstīšana par Staļina laikiem tagad ir aizliegta. Viņu drīkst tikai slavināt un godināt.
Melnie saraksti un “nami krastmalā”
Līdztekus gigantiskajām Kremļa politiskās varas represijām, izveidojusies spēcīga iekšējās kultūras depresija. Mākslinieki, mūziķi, kinorežisori, rakstnieki un tie, kurus Krievijā apzīmē ar padomju laiku ietilpīgo jēdzienu “radošā inteliģence”, spiesti stāvēt klusu vai slavināt politiskās varas vadoņus un ukraiņu slepkavošanu. Tie, kurus vara uzskata par neuzticamiem, tiek iekļauti “melnajā sarakstā” un viņiem draud tas pats liktenis, kas Staļina laika māksliniekiem, kuri dzīvoja leģendārajā “krastmalas namā”. Savukārt tiem, kuriem atļauts strādāt, tiek “uzticēti” propagandas uzdevumi ar spēcīgu politizējošu tendenci. Policija veic kratīšanas bāros un privātās ballītēs, kur tiek demonstrēta nepiedienīga attieksme vai apģērbs. Brīvdomājoši pētnieki universitātēs par izrunāšanos tiek tiesāti kā noziedznieki par it kā valsts nodevību. Skolas arī pārveidotas Lielkrievijas ideoloģijas virzienā, un kopš pagājušā gada septembra militārā apmācība tur obligāta.
Katrai krievu sievietei – astoņi bērni
Kara mašīna un militārā industrija vienmēr bijusi boļševiku un viņu mantinieku – putinistu galvenā ekonomikas joma. Taču ar ieročiem karā nepietiek. Vajag arī cilvēkus, kas karo un kurus var upurēt Putina ideju vārdā. Tāpēc Putins pašlaik maina krievu sieviešu misiju un uzvedību: katras kārtīgas krievietes nākotnes uzdevums ir dzemdēt bērnus. “Mātei Krievijai” vajag daudz bērnu – vēlams piecus līdz astoņus katrai sievietei. Tā teicis pats Putins un sievietēm tas jādara. Kremļa ultrakonservatīvās, puritāniskās idejas, protams, pilnīgi noliedz homoseksualitāti, transseksualitāti un tamlīdzīgas lietas, kas tiek dēvētas par nedabisku importu no Rietumiem. Tādas lietas tagad Krievijā ir aizliegtas. Tieši tāpat kā PSRS laikā. Neņemot vērā faktu, ka šādi cilvēki faktiski ir visās sabiebrībās, ieskaitot Krieviju, un tagad viņi būs spiesti izlikties un slēpsies, baidoties no soda. Geji turpinās laulāties ar sievietēm, kas šajās attiecībās nebūs laimīgas, bet šādi cilvēkattiecību sīkumi putinistus neinteresē. Viņi paši nav laimīgi kā cilvēki un tāpēc nav nekāda iemesla rūpēties par citu cilvēku emocionālo komfortu.
Krievija – fašisma valsts
Pašlaik oficiāli 40 % no Krievijas valsts budžeta tagad tiek novirzīti militāriem mērķiem. Taču reāli šis skaitlis noteikti jau tagad apsteidz 50%. Iebrukums Ukrainā krieviem tiek raksturots kā kārtējais – „svētais karš“ kara pret “sātaniskajiem” Rietumiem un krievu tauta tiek sagatavota sava veida mūžīgam kara stāvoklim – ekonomiski, ideoloģiski, mentāli.
Daudz diskutēts par to, vai mūsdienu Krieviju var uzskatīt par fašistisku valsti. Fašisma definīciju ir daudz, bet nenoliedzami Putina režīms atbilst lielākajai daļai no tām, kas tiek asociētas ar šāda veida valstīm: revanšisms, kas būvēts no it kā nacionālās pazemojuma sajūtas (Padomju Savienības sabrukums), militārisms, hipermaskulinitāte un nāves kults, aizraušanās ar ideoloģiskām demagoģijām, kultūras homogenizācija un attīrīšana no ārzemju ietekmes, tieksme uz grēkāžu meklēšanu un sazvērestības teorijām, līdera kults, zaudētās valsts un “varenuma” un pārākuma sajūtas atjaunošana. Krievija šodien atbilst visiem šiem fašisma parametriem
Atšķirībā no pārējiem fašisma režīmiem, Krievijas vīzija nav vērta uz nākotni. Nē, Putina vīzija ir vēsta uz pagātni. Viņš vēlas atjaunot pagātni un dara visu iespējamo, lai tas notiktu. Nākamā atšķirība ir tā, ka krievu fašisms nebalstās uz masu kustību tautā. Tauta nav pieprasījusi šo aktivitāti. To Putins krieviem uzspiež un liek padarīt par savu pārliecību. Kā balva par šādu paklausību tiek piedāvāta labklājībā, apmaiņā pret pasivitāti, klusēšanu un krievu cilvēku labprātīgu attālināšanos no politikas. Pārsteidzoši, ka krievi ir tik verdziski nekritiski un viņu atbalsts Putinam ir lielāks, dziļāks un entuziastiskāks, nekā Rietumos varējām iedomāties.
Savā grāmatā “Totalitārisma pirmsākumi” (1951) Hanna Ārenda raksta: “Šādā veidā tiek veidotas tautas, kas netic nekam redzamam, netic savas pieredzes realitātei. Tās neuzticas savām acīm un ausīm, bet tikai savai iztēlei, kuru var aizraut jebkas, kas ir vienlaikus universāls un konsekvents pats par sevi. Šādus cilvēkus nepārliecina fakti, bet tikai un vienīgi varmācīgas varas sistēmas rīcības konsekvence “
Tieši tas pašlaik notiek ar krieviem un Krieviju. Mērķis ir ne tikai militarizēta ekonomika un valsts, bet arī pilnīgi jaunas nacionālās identitātes izveide, radikāla transformācija. Kā apgalvo kāds anonīms Maskavas elites pārstāvis, kurš ir saistīts ar Kremli: “Tas, kas pašlaik notiek Krievijā ir milzīgs apvērsums un būs tik pat revolucionārs kā Oktobra revolūcija”. Nākotne tur piederēs jaunai elitei, kara pārbaudītajai un veidotajai elitei – veterāniem, kas nežēlos nevienu, nekad”.
Kāpēc Putinam tas izdevās?
Būtiskākā Putina īpašība ir viņa ikdienišķums, parastums. Tas ļāva Putinam uztvert sajūtas, kuras vairums krievu pārdzīvoja pēc Padomju Savienības sabrukuma un nemanāmi uzsākt sabiedrības smadzeņu skalošanu. Viņš uztvēra šo krievu depresiju pēc PSRS sabrukuma un pēc tam izsmalcinātā formā transformēja šo sāpīgumu kā nacionālās pašapziņas un tautiskā lepnuma manifestāciju. No traumas izveidoja impērijas atdzimšanas motoru. Putins izdomāja vēsturi, pielīmēja to sev un uzdevās par vēsturiskā taisnīguma atjaunotāju krieviem. Viņš izmantoja dažādas konspirācijas teorijas, ieskaitot ortodoksālu nacionālistisku koncepciju un ekstrēmu kriptofašistisku ideju, kuru pārņēma no ekstrēmām krievu grupām. Tad sākās karš, un viss šis radikalizācijas process ideoloģiski un praktiski paātrinājās.
Jā, manuprāt, Krievija ir kļuvusi par fašistisku valsti. Pie kam te nav runa par nomelnošanu, bet par nepatīkamu faktu.
Fašistiskas valstis ir tendētas uz agresīviem kariem ne tikai tāpēc, ka imperiālisms un teritoriālā paplašināšanās (vai atjaunošana) ir to programmas centrālais elements, bet arī tāpēc, ka karš tiek uzskatīts par kaut ko vēlamu, par attīrošu rituālu, pārveidojošu spēku. Fašistiskās valstīs nav opozīcijas vai citu ierobežojošu spēku. Viss tiek pakārtots līdera izvirzītajam mērķim, pateicoties ideoloģijai, kas pazemotajiem sola lepnumu, nedrošajiem – drošību, vājajiem – spēku, bailīgajiem – varonību.
Fakts, ka Krievija ir sākusi iegūt fašistiskas valsts veidolu, ir nopietns brīdinājums visiem. Ne tikai tiem, kas pašlaik ir šīs valsts kareivīguma mērķis, – ukraiņiem, bet arī mums visiem pārējiem – Rietumos. Jo tagad mēs esam viņu ienaidnieki.
Fašisma valstis nav noturīgas
Fašistiskas valstis mēdz būt tendētas uz agresīviem kariem, taču tās ir arī tikpat tendētas tos zaudēt (Umberto Eko). Jo viņu pašapmierinošais un militārais pasaules uzskats neļauj objektīvi novērtēt pretinieka spēku. Viņi jauc demokrātiju lēnīgumu ar vājumu un pastāvīgi nenovērtē pretinieka spēju attīstīt savu spēku. Viena – absolūtā līdera princips neizbēgami noved pie aizkulišu kompetences haosa, kad lojāli indivīdi, frakcijas un grupas iesaistās pastāvīgos sīkos savstarpējos karos par resursiem, amatiem un atlīdzību. Rezultāts ir izšķērdība, paralīze un korupcija. Ekstrēmā gadījumā šādas sistēmas nemainīgi atalgo lojalitāti, nevis spējas, tāpēc arī tās mēdz funkcionēt neoptimāli. Laika gaita tās mēdz erodēt vai kļūt neproduktīvas, jo necieņa pret faktiem noved aklajā ielā – iedomu pasaulē.
Tāpēc, manuprāt, Putina vadītā Krievija sabruks. Tas nebūs viegli nedz viņiem, nedz mums. Taču vēsture mums māca, ka tieši tā tas mēdz notikt.
Sandra Veinberga | Blogs 