Speciāli TVNET

Eiropas Savienības prezidējošās valsts vadītājs Viktors Orbans jau pirmajā prezidentūras perioda dienā 1. jūlijā steidzas uz Ukrainu, lai kārtotu tur “miera sarunas” pēc Putina scenārija. Pēc tam zibenīgi devās pretējā virzienā, lai apmeklētu Maskavu un atskaitītos tur par padarīto Kremļa šefam. Savādas ir arī Orbana izdarīšanās ar Turciju. Kā tas iespējams, ka rodas vajadzība draudzēties ar bijušajiem ienaidniekiem? Kas noticis ar ungāriem? Tiem pašiem, kuriem visa pasaule juta līdzi ungāru sacelšanās laikā 1956.gadā, kad ungāru neapmierinātību ar Staļina uzspiesto varu apspieda Kremļa atsūtīti tanki?   

Ungāri esot turki

„Mēs, ungāri, esam kipčakas turki, kas lepojas ar savu izcelsmi,” – tā  2018. gadā OTS līderu samitā Viktors Orbans sacīja, izpelnoties skaļus aplausus. OTS (Turkic Council or the Cooperation Council of Turkic Speaking States) ir “turku valstu” apvienība, kuras pastāvīgās locekles ir Azerbaidžāna, Kazahstāna, Kirgizstāna, Uzbekistāna un Turcija, bet Ungārija, Turkmenistāna un Ziemeļkipra – novērotājas.

Tas nozīmē, ka Orbans ir gājis tālāk par saviem priekšgājējiem, apgalvojot, ka ungāru un turku tautu kopīgie ciltsraksti esot svēta lieta. “Uzskatām sevi par Atilas pēctečiem, un mūsu valoda ir saistīta ar turku valodām,” – atzina Orbans.

Vēsturnieki ir skeptiski noskaņoti pret Orbana versiju par huņņu saistību ar mūsdienu ungāru un turku tautām. Daļa no analītiķiem nav vienisprātis par to, kuras etniskās grupas bija huņņu mantinieki un dominēja Vidusāzijas stepēs. Pagaidām ir pierādīts, ka huņņus veidojušas vairākas radniecīgas tjurku, tatāru un somugru izcelsmes ciltis, un I gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, tie mituši mūsdienu Ķīnas ziemeļos, kā arī Mongolijas un Baikāla reģionā. 

Teritorija uz ziemeļaustrumiem no tagadējās Irānas, kuru dēvē par Turānu, ir radījusi teoriju un ideoloģiju, ko dēvē par “turanismu”. Tā vēsta, ka tur esot dzīvojošās nomadu tautas, kas esot senči turku tautām un maģāru ciltīm, kuras 8. un 9. gadsimtā apdzīvoja Karpatu kalnu grēdas Ungārijā. 

Orbans no visiem šiem varoņstāstiem ir izveidojis savu pasaku, lai varētu mainīt valstu robežas un tur iedibināto kārtību, atsaucoties uz pagātnes “faktiem”. Tā dara Putins, no viņa neatpaliek Orbans. Viņš dara to pašu: paņem no vēstures vajadzīgos notikumus, ieliek savā ideoloģiskajā mikserī, saputo tā kā pašam vajag un pēc tam piedāvā pasaulei kā atklājumu. Šajā gadījumā izmantojot gan Putinu, gan arī Turciju. Pēdējo gadu laikā Orbans aktīvi strādā Turcijas virzienā. Apliecinot savu vēsturisko draudzību ar Erdogana vadīto Turciju un mēģinot visiem iestāstīt, ka ungāri ir huņņu pēcteči un “mazliet turki”. Tā viņš mēģina atrast jaunus sabiedrotos. Šie mēģinājumi ir ģeopolitiski, nevis mitoloģiski.

Vai vēsturiskajām pasakām šodien ir jēga?

Par radniecību ar turku tautām it kā liecinot Bizantijas imperatora 1074. gadā piešķirtais karaļa kronis vienam no pirmajiem ungāru karaļiem Gēzam. Uz kroņa, kuru ungāru valdnieki esot nēsājuši daudzus gadsimtus, bijis grieķu uzraksts: “Geza I, uzticīgais turku zemes karalis”. Jāpiezīmē, ka tā laika Bizantijas impērijā lielākā daļa tautu (šajā zonā) tika dēvētas par turkiem, tāpēc šis nevarētu būt būtisks pierādījums tam, ka ungāriem būtu “radniecība” ar turkiem. Turānisma piekritējiem šis kronis bija svēta lieta. Turanisti apgalvoja, ka ungāru valoda esot daļa no turku valodu saimes, un 19. gadsimtā tika veiktas daudzas ekspedīcijas uz Vidusāziju, lai pierādītu šo saistību. 

Mūsdienu valodnieki ir skeptiski noskaņoti pret šo teoriju un uzskata, ka ungāru valoda (magyar nyelv) ir somugru valoda, kuru lieto ungāri jeb maģāri Centrāleiropā. Tādejādi turānisma koncepcija (kas apgalvoja pretējo) šodien zaudējusi savu zinātnisko autoritāti, un akadēmiskā vide to noraida kā nacionāli romantisku un mitoloģisku fantāziju. Turānisms bija uzskatu kopums, kas saistīts ar Viduzāzijas un Urālu reģiona vēsturi un tautām. Vispopulārākie šie stāsti ungāriem esot bijuši 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā. Pēc Pirmā pasaules kara politiskajam turānismam bija nozīme Ungārijas galēji labējo ideoloģiju veidošanā. Tas pauda antisemītisma noskaņojumu un mēģināja pierādīt “vienotas ungāru tautas esamību un pārākumu”, kas noderēja ungāru nacionālistu organizācijām. Nekādas faktiskas jēgas šiem strāvojumiem nedz tolaik, nedz šodien vairs nav. Taču Orbanam tie noder, jo palīdz uzburt vidi, kas noder politiskajām mahinācijām. 

Orbana sabiedrotie no pagātnes pasakām 

Tādējādi Orbāna vēlme no jauna apliecināt vēsturisko draudzību ar Erdogana vadīto Turciju būtu interpretējama drīzāk ģeopolitiski, nevis mitoloģiski. Abu līderu vajadzība kultivēt naratīvu, kas balstīts it kā uz kopīgu vēsturi, ir tas pats, ko dara Putins. Arī viņš pievāc no pagātnes sev noderīgas pasakas un interpretē tās atbilstoši viņa šodienas ģeopolitiskajām vajadzībām.  Tāpēc šodienas Orbans ir ieguvis slavu kā “kristīgo, eiropeisko vērtību aizstāvis” un “viduslaiku Ungārijas karaļu, kuri cīnījās pret islāma Osmaņu impēriju” mantinieks.  Ar šo “lauru vainagu galvā” Orbans tagad uzsācis krusta karu pret Briseles “autoritārismu un politkorektumu”, padarot Ungāriju par Eiropas labējo nacionālistu citadeli. 

Ungārijas Egerā nesen atjaunota mošeja un uz lūgšanām drīkst aicināt skaļi, tieši no atjaunotā minareta. Tur 1552. gadā notika nozīmīga kauja, kuras rezultātā izdevās aizstāvēt pilsētu pret osmaņu iebrucējiem, kurus autors Geza Gordoni (Géza Gárdonyi, 1863-1922) ir atainojis nacionālajā eposā “Egri csillagok” (Egeras zvaigznes, 1901). Tie ir stāsti par iebrucēju nežēlību. Atmiņas un teikas par šiem notikumiem ir iemācījušas ungāru paaudzēm baidīties no “turkiem”. Taču tagad musulmaņu piemiņas vietas tiek atjaunotas kā svētvietas un Orbāns apzināti atļauj Turcijai atjaunot mošeju šajā vēsturiskajā pilsētā. Vietā, kur turki uzbruka ungāriem. Par ko tas liecina? Par to, ka viņš saprot simbolisku žestu nozīmi labu attiecību veidošanā un Erdogans tagad viņam politiski ir ļoti svarīgs. Ja vajag, tad Orbans spēj uztaisīt ienaidnieku par sabiedroto. 

Bijušo okupantu godināšana

Jāuzsver, ka draudzīgās attiecības ar bijušo okupantu nav spontāns Orbana izgudrojums. Nē, tā ir liela plāna apakšnodaļa jeb sastāvdaļa. Tieši tāpat kā Putins, arī Orbans jau sen ir izstrādājis savas nacionālās valsts pārkārtošanas projektu. Viņš aktīvi izmanto vēstures faktus un izdomātas kopsakarības, lai panāktu savu. Lai pārkārtotu pasauli tā kā viņam tas vajadzīgs. 

Kad Osmaņu impērija 18. gadsimtā sāka zaudēt pozīcijas Eiropā, Ungārija centās atjaunot viduslaiku karalisti. Taču Habsburgu impērija tai liedza šo neatkarību. Ungāri tolaik jutās iesprostoti starp Eiropas lielvarām:  starp vāciski runājošajiem Habsburgiem un slāvu cariskās Krievijas impēriju. Viņiem bija nepieciešams  nacionālais naratīvs kā alternatīva lielvaru pretenzijām uz viņu valsti.

Pēc neveiksmīgas sacelšanās pret Habsburgiem 1849. gadā, ungāru patrioti aizbēga uz Austrumiem un ieguva patvērumu Stambulā, kas atbalstīja Ungārijas pusi šajā karā. Vīnei neizdevās pilnībā pakļaut ungārus. Visbeidzot 1867. gadā izveidojot Austroungārijas duālo monarhiju, tā piešķīra ungāriem daudz cienījamāku statusu. Tomēr nacionālisti turpināja virzīt ideju par neatkarīgu Ungāriju, un turānisma teorijas tika izmantotas, lai nostiprinātu ideju par tautas izcelsmi un savdabību, kas to nošķīra no citiem eiropiešiem.

Trianonas līgums

Pirmais pasaules karš sagrāva “dubulto monarhiju” un piešķīra Ungārijai neatkarību. Cerības atjaunot Lielo Ungāriju pēc viduslaiku parauga, tika sagrautas ar 1920. gada Trianonas līguma pieņemšanu. Trianonas līgums bija 1920. gada 4. jūnijā parakstīts miera līgums starp Antanti un Ungārijas karalisti kā sabrukušās Austroungārijas mantinieci. Līgums formāli stājās spēkā 1921. gada 31. jūlijā un noteica Ungārijas Karalistes jaunās robežas, armijas lielumu, kuru samazināja līdz 35 000 kareivju. Līguma tekstu sagatavoja franču, angļu, itāļu valodās un to parakstīja netālu no Versaļas, Lielajā Trianonas pilī, no kā cēlies šī līguma nosaukums.

Tātad, 1920. gadā Ungārija bija spiesta atdot divas trešdaļas savas vēsturiskās teritorijas Austrijai, Čehoslovākijai, Rumānijai un Dienvidslāvijai, un tās iedzīvotāju skaits samazinājās no aptuveni 20 miljoniem līdz nepilniem 8 miljoniem. Ungāri līgumu uztvēra kā nacionālo pazemojumu, un vēlme atgūt zaudētās zemes lielā mērā noteica vēlāko Ungārijas tuvināšanos Hitlera Vācijai.  

Trianonas līgums bija mūsdienu Ungārijas nacionālā trauma, kas izraisīja spēcīgu nepatiku pret Rietumiem. Ungāri uzskatīja, ka ir nesamērīgi sodīti. Tāpēc Turānu naratīvs (par dabisko saikni ar Austrumiem) bija labi piemērots šī aizvainojuma slāpēšanai. To aktīvi izmantoja revanšistiski noskaņoti patrioti kā alternatīvu valdošās elites vīzijai par mieru Eiropā.

Pēc Pirmā pasaules kara turānistu kustība sašķēlās, un daļa no viņiem pievienojās augošajam Eiropas fašismam. Viņu saikne ar nacismu lika Padomju Savienības ieviestajam komunistiskajam režīmam pēc Otrā pasaules kara visas turānisma formas apzīmēt kā fašistiskas, jo ungāri tagad bija boļševiku impērijas sastāvdaļa. 

Pēc komunisma sabrukuma turānismu atdzīvināja ungāru konservatīvā partija Jobbik, kurai izdevās pārliecināt Orbanu pieņemt ideju par īpašām attiecībām ar Turciju. Orbans uzsāka savu politikas kursu ar lozungu: “Atvēršanās Austrumiem”, kad 2010. gadā stājās premjerministra amatā. Kopš tā laika viņš ir pakāpeniski stiprinājis saites ar Turciju, vairākkārt aizstāvot Erdogana rīcību visās tikšanās reizēs ar saviem Eiropas kolēģiem Briselē.

Ungārijas “lieluma” atjaunošana

“Padarīt Ungāriju atkal lielu!” – tagad ir arī Orbana sauklis un karogs. Tas liesmo arī Ungārijas prezidentūras laikā, jo viņš ir jau apsolījis izmantot savu ES prezidentūras amata laiku, lai iekļautu Turcijas dalības pieteikumu Briseles darba kārtībā. Kritiķi brīdina, ka Orbanu un Erdoganu vieno ilgtermiņa revanšistiska vīzija par atjaunotu Lielo Ungāriju, kas esot apvienota ar Turcijas interesēm atjaunot Osmaņu ietekmes sfēru Eiropas dienvidaustrumos. Orbans to visu noliedz un apzīmogo kā “politkorekto kreiso” sazvērestības teoriju. Tā vietā norādot uz ekonomiskajiem un stratēģiskajiem ieguvumiem no labākām attiecībām ar Turciju. Orbana un Erdogana draudzība ir izraisījusi ekonomikas uzplaukumu abu valstu starpā. Dažu gadu laikā tirdzniecības apjoms tur ir divkāršojies.

Papildus ekonomiskajiem ieguvumiem ir arī kopīga politiskā programma, jo gan Orbans, gan arī Erdogans aizstāv konservatīvu ideoloģiju kā alternatīvu Briseles un Vašingtonas kosmopolītiskajam neoliberālismam. Orbana konservatīvās valsts vīzija cer pārbūvēt esošo sabiedrību par tautu bez “korumpētām sociāli liberālām vērtībām”, kas grauj nacionālo vienotību. Viņš min Turciju, Singapūru, Ķīnu un Centrālāzijas valstis, piemēram, Kazahstānu, kā piemērus ekonomiski veiksmīgām valstīm, kas arī aizstāvot tradicionālās vērtības (pretstatā globālistu multikulturālismam), plaukstot un attīstoties.

Kopš krievu kara uzsākšanas pret Ukrainu, ir pastiprinājusies Eiropas interese un vajadzība attīstīt jaunus transporta ceļus uz austrumiem, caur Vidusāziju. Šajā reģionā ir lielas dabasgāzes, naftas un urāna rezerves. Kazahstāna pašlaik ir lielākā urāna ražotāja. Visi šie apstākļi ir interesanti arī Rietumeiropai. Orbana dalība OTS ir nostādījusi Ungāriju stratēģiski svarīgā pozīcijā, jo tieši viņš pašlaik ir pats prasmīgākais sarunu vedējs starp ES un reģiona autoritārajiem līderiem.

Vēsturiskās pasakas šodienas ideoloģijas gaismā

1520. gadā Osmaņu impērijas vadību pārņēma Suleimans (Dižais), kurš  uzsāka uzbrukumus Eiropai ar mērķi to okupēt. 1521. gadā ieņemot Serbijas pilsētu Belgradu un nostiprinot savu dominanci Balkānos, Osmaņu armija devās tālāk uz ziemeļiem. Mohāčas kaujā (1526. gadā) ungāru spēki tika sakauti, valsts sadalīta un faktiski beidza pastāvēt. Tagad bija pavēries brīvs ceļš uzbrukumam Eiropas metropolei Vīnei. Taču, neraugoties uz mēnesi ilgu aplenkumu, 1529. gadā sultānam un osmaņu karaspēkam neizdevās uzlauzt pilsētas sienas.

Tomēr Suleimans bija apsēsts ar Eiropas iekarošanu, un vadīja vēl vienu kaujas ekspedīciju uz Vīni. Pa ceļam viņu sagaidīja ungāru un horvātu spēki Ungārijas austrumos. Lai gan Osmaņu armija uzvarēja šajā kaujā, sultāns gāja bojā. Palikuši bez sava vadoņa, osmaņi nolēma pārtraukt karagājienu uz Vīni. Eiropa vairs nešķita interesanta.

Saskaņā ar paražām, sultāna sirds tika apglabāta netālu no kaujas lauka, kur tika uzcelts neliels mauzolejs. Taču ķermenis pārvests uz Stambulu. 1994. gadā Sigetvāras pilsētā tika uzsākta Ungārijas un Turcijas draudzības parka būvniecība. Idejas autors, protams, bija Orbans. Tieši tāpat kā Putins, viņš bija izlēmis uzsākt rotāt savu valsti ar jaunām betona dekorācijām –  ideoloģiskajiem pieminekļiem. Monumenta centrā ir divi Suleimana un ungāru-horvātu karaspēka vadoņa Nikolas IV Zrinska tēli. Uzvarētājs un zaudētājs skatās uz parku. Šī esot simboliska aina un rādot kā bijušie ienaidnieki varot kļūt par labākajiem draugiem, pamatojoties uz kopīgām interesēm. Ienaidnieks var kļūt par sabiedroto? Jā, ja tas ir izdevīgi pašam. Orbans par to ir pārliecināts. 

Kādreiz tieši Vīne simbolizēja pretestību Ungārijas neatkarībai. Osmaņi arī bija okupanti un iekarotāji. Krievija bija tieši tāda pati. Tagad Orbans un Erdogans tēlo vienotu bloku, kas vēlas iestāties pret Briseles interesēm. Abi “Atilas pēcteči” atraduši arī trešo sabiedroto – imperatoru Putinu un tēlo pasaulei jaunu spēka bloka radīšanu. Pasakas var iedvesmot, tas ir pierādīts. Taču visai reti varoņi izvēlas ienaidniekus par sabiedrotajiem. Tā kā to pašlaik dara Viktors Orbans Ungārijā.