Speciāli TVNET

Karu Ukrainā mūsu ekrānos pašlaik aizsedz Izraēlas – Irānas konflikts, ASV prezidentu izredzes, Nikolasa Maduro vēlēšanas Venecuēlā, Parīzes olimpiāde un ieslodzīto apmaiņa starp ASV un Krieviju.  Taču karš Ukrainā turpinās un katru dienu tur iet bojā cilvēki. Kāda ir šī “kara sliede” Eiropas vēsturē?  Par to sekojošais militāra eksperta, pulkvežleitnanta un militārās stratēģijas pasniedzēja Zviedrijas Aizsardzības universitātē Joakima Pāsikivi viedoklis.  

Joakims Pāsikivi:  Līdzšinējais karš Ukrainā līdz šim sastāvējis no trim cēlieniem. Sākumā bija paredzēts zibeņkarš, kura laikā krievi okupē Ukrainu dažās nedēļās. Taču tas neizdevās. Tad viņi pārgāja uz Otrā pasaules kara uzbrukuma sistēmu: savilka artilēriju un gāza to virsū Ukraiņiem. Samaļot lupatās visu, ko iespējams sasniegt. Taču arī šī stratēģija izrādījās nepietiekoša. Tagad iestājies šī kara trešais cēlies, kas atgādina pirmo pasaules karu. Ierakumi ar science fiction elementiem. 

Kā izpaužas zinātniskā fantastika? 

Joakims Pāsikivi: Ar droniem. Droni padarījuši fronti “caurspīdīgu”. Visu var redzēt gan naktī, gan dienā. Katru kustību pretinieks pamana. Lielākie zaudējumi šajā karā ir nevis no artilērijas, bet no droniem. 

Kāda ir šodienas krievu armija, kāpēc tā izgāzās kara sākumā? 

Joakims Pāsikivi: Krievu armija nav homogēna masa. Tie pamatā ir “līguma karavīri”, kas pabeiguši karadienestu un piekrituši karot tālāk par samaksu. Vēl jāpieskaita klāt Kremļa finansētie Donbasa kaujinieki. Paši krievu uzskata, ka viņi karo ļoti labi karotāji, labi bruņoti un vispār – uzvarētāji Taču no malas tā neizskatās. 

Kremlis nenovērtēja ienaidnieku pirms devās iekšā Ukrainā? 

Joakims Pāsikivi:  Jā, krievi neparedzēja, ka ukraiņi tā rīkosies. Viņiem bija pavisam cits projekts kā tura viss notiks. Cerēja, ka ukraiņi diezgan drīz padosies un nespēja paredzēt, ka ukraiņi cīnīsies pavisam citādi nekā tas bija pieņemts PSRS laikos. Izrādījās, ka krievu armijai pretī nostājās pavisam citādi motivēta armija, kurā iekļāvās arī brīvprātīgie un tas bija enerģētisks spēks. Motivēts un spēcīgs. 

Pirms kara ukraiņus varēja brīdināt par gaidāmo krievu iebrukumu.

Joakims Pāsikivi: Viņus brīdināja. Krievu manevri pie Ukrainas robežām notika ilgstoši, ar pārtraukumiem. Bija ziņas par to, ka tiek gatavota vienošanās ar krieviem pirms iebrukuma, taču nekas neizdevās. Amerikāņi viņus informēja un pāris dienas pirms iebrukuma, ukraiņi jau bija izvietojuši pretgaisa aizsardzības sistēmas  ap Kijivu un citām lielākajā pilsētām. Taču sabiedrību par to neviens neinformēja. 

Pēc Joakima Pāsikivi domām ir svarīgi no vienas puses necelt paniku sabiedrībā, taču no otras puses atbildīgajām institūcijām ir jābūt gatavām uzbrukuma iespējamībai. 

Kā krievi bija plānojuši ieņemt Kijivu? 

Joakims Pāsikivi: Jā, protams. Viņi plānoja Ukrainā realizēt to pašu “Kabulas 1979.gada apvērsumu”: novākt valdību un instalēt  Kijivā savējo valdību. Tieši tāpat kā tas tika darīts Afganistānā. Viegli un ātri bija plānots novākt Zeļenski, viņa valdību un šim nolūkam Ukrainas galvaspilsētā jau iepriekš bija ieradušies speciālo nodaļu krievu kaujinieki. Operāciju projektēja FSB. Taču akcija neizdevās, jo ukraiņu vienības un valdība bija gatava šādai notikumu attīstībai. Pēc uzbrukuma Kijivā tika ieviesta “komandanta stunda” un tas nozīmē, ka arī krievu speciālās vienības nevarēja šajā laikā rīkoties. Viņi pārkāpa noteikumus un tāpēc krievu specvienības kaujiniekus varēja pamanīt,  arestēt un izjaukt  viņu “specoperāciju”.  Tagad vairs nebija iespējas novākt Zeļenski un zīmēt uz ietvēm apļus ar mērķiem krievu raķetēm.   

Ukraiņiem izdevās apturēt arī krievu iekārtošanos Hostomeļas lidlaukā , netālu no Kijivas. To krievu speciālās vienības okupēja, taču nenoturēja. Ukraiņu gvardi aizstāvēja savus lidlauku un saspridzināja skrejceļu, tagad vairs krievu okupācijas armijai nebija jēgas no šī “objekta”, “Specoperācijai” tas vairs nederēja.  

Kāpēc krieviem tik svarīga šķiet dienvidu zona? 

Joakims Pāsikivi: Tāpēc, ka viņi vienmēr ir plānojuši okupēt visu Melnās jūras ziemeļu piekrasti līdz Moldāvijai. Tāpēc otra svarīgākā uzbrukumu līnija bija Berdjanska, Hersona, Melitopole un Mariopole. 

Sākumā ukraiņiem veicās, vēlāk vairs nē. 

Joakims Pāsikivi: 2022. gadā ukraiņiem gāja labi. Taču tālākām cīņām viņiem pietrūka ieroču un munīcijas. Tas, ka kaujas  apstājās, bija Rietumu nespēja viņus ātri apgādāt ar vajadzīgajiem ieročiem. Ukraiņiem pietrūka ieroču, tāpēc frontes līnija “iecementējās”. Krievi ierakās, nomīnēja visu ap sevi un nostabilizējās.  2023. gadā visi cerēja uz ukraiņu uzbrukumu, taču tas neizdevās tāpēc, ka pietrūka atbalsta no gaisa.  Arī tanki tika saņemti par vēlu. Ja būtu atbalstīta ukraiņa ideja par ātro, mobilo karu, tad rezultāts šodien būtu cits.

Kāpēc krievi pašlaik turpina uzbrukt Ukrainas civilajiem objektiem ar artilēriju un droniem, katru dienu?

Joakims  Pāsikivi: Šādi viņi vēlas sagraut ukraiņu pretošanos, salauzt šo tautu. Panākt, lai šādas terorizēšanas rezultātā cilvēki salūzt un neiztur un pieprasa padošanos. 

Vai ir jēga ukraiņu dronu uzbrukumiem Krievijai? 

Joakims Pāsikivi: Sākumā šie ukraiņu dronu uzbrukumi bija marķējums krieviem – mēs varam arī jums tikt klāt. Pat Maskavā un Pēterburgā. Tas viņiem bija psiholoģiski svarīgi. Tagad kļuvis skaidrs, ka lielāka jēga ir uzbrukt gāzes vai naftas bāzēm. Gazprom jau tagad demonstrē negatīvu rezultātu un tas nozīmē, ka šie ukraiņu dronu uzbrukumi panāk savu.  Vajag lēnām ietekmēt krievu ekonomiku. Neļaut viņiem izmantot savus naudas pelnīšanas avotus karam. Nekas nenotiks ātri, taču ar laku iedarbosies. Brīdī, kad krievu dzīve kļūs dārgāka, viņi sajutīs kara tuvumu.

Ukrainā jau ieradušies F16. Vai šis būs būšot pagrieziena punkts kara gaitā? 

Joakims Pasikivi: Nē, pagrieziena punkts tas nebūs. Tikai ļoti svarīgs elements. Pagaidām ukraiņiem nav pietiekami daudz pilotu, lai apkalpotu šīs lidmašīnas.  Vēl vajadzēs gadu, lai visus izglītotu. Tas prasīs laiku. 

Vai krievi jūt, ka karš tuvojas arī viņiem? Nē, pagaidām izskatās, ka nejūt, jo Kremļa propaganda dara visu, lai novērstu sabiedrības uzmanību no kara Ukrainā uz amerikāņiem. 60% krievu propaganda aizraujas par pasakām par ASV. Iztēlojot amerikāņus par krievu galvenajiem ienaidniekiem. Lai gan faktiski krievi ir uzbrukuši kaimiņvalstij, nevis amerikāņi viņiem. Šajā jomā ļoti aktīvi strādā Kremļa troļļu fabrikas visās valodās. Latviešu valdu ieskaitot. To lieliski varēja novērot krievu troļļu izraisītajā histērijā sociālajos medijos par olimpisko spēļu atklāšanas pasākumu Parīzē. Masīva kampaņa pret atklāšanas parādi, apzināti kropļojot šova satura faktus un sagrozot elementu izskaidrojumus ir panākusi savu – vienai daļai krievu un krievu zonā esošo TV skatītāju patiešām ir pārliecība, ka “rietumi deģenerējušies” un  “nekādas mākslas tur nebija”. Troļļu fabrikas dara savu darbu – melo pēc pilnas programmas un  atrodas dzirdīgas ausis, kas šai propagandai padodas. 

Kā vērtēt šodienas situāciju Ukrainas frontē?

Joakims Pāsikivi: Ukraiņiem sola 80 F16 kaujas lidmašīnas, bet viņi vēlas 100. Vajadzīgas arī cita veida lidmašīnas, kas papildina iznīcinātājus. Cerams, ka ukraiņiem to visu sagādās. 

Pašlaik krievi zaudē divas reizes vairāk karavīru nekā ukraiņi, tas nozīmē, ka  viņi savējos netaupa. Pie šādiem zaudējumiem krievu uzvaras ir nenozīmīgas.  Protams, ka arī ukraiņiem vajag vairāk kaujinieku, ap 20 000 vīriešu ir emigrējuši no valsts un visi veidi tos atgriezt atpakaļ neizdodas. Tā, protams, ir problēma. Taču krievu šīs vasaras uzbrukumi Harkivai neizdevās. Viņi ir pa visu vasaru pavirzījušies uz priekšu 6 līdz 7 km. Tas ir ļoti maz pie tik lieliem zaudējumiem (reizēm ap  – 1000 kaujinieku dienā).  Krievi nogaida un cer, ka vēlēšanas ASV nāks viņiem par labu un Tramps , iespējams, piespiedīs ukraiņus atdot Putinam iekarotās teritorijas.  Časivjara un Pokrovska ir riska zonā.  Taču Melnās jūras flote pagalam un evakuēta pat no Krimas. Krievu kara lidmašīna sagrauta pie Murmanskas. Tāpēc kara iznākums nav tik skaidri redzams kā Putinam gribētos. 

(Raksta sagatavošanā izmantota intervija un Zviedrijas radio (SR) diskusiju materiāli)