Speciāli TVNET

Olimpiskās spēles Parīzē tuvojas finālam. Viena daļa turpina sekot šim notikumam televizoru ekrānos, bet citi to ignorē vai boikotē. Tāpēc, ka pasaulē notiek divi asiņaini kari un šādā laikā olimpiskās spēles vajadzētu apturēt. Taču tas nenotiek. Asinsizliešana turpinās. Tāpēc Krievija un Baltkrievija šoreiz nebija pārstāvētas ar savām komandām, karogiem un himnām. Izraēla piedalījās. Vai būtu bijis jāatceļ šīs spēles? Jā, domāju, ka tas būtu bijis godīgi un taisnīgi attiecībā pret olimpisko hartu. Taču sportā mēdz notiek dīvainas lietas brīžos, kad “kāds” atkal ir pārliecināts, ka sports neesot saistīts ar politiku. Tā 1942.gada vasarā Zviedrijas vīriešu futbola izlase devās uz Berlīni, lai tur spēlētu pret Vācijas izlasi. Drīz pēc tam Vācijas komanda tika izformēta un visi sportisti vēlāk gāja bojā frontē. Vai šo maču vispār vajadzēja spēlēt? Tāpēc, ka Hitleram tā gribējās? 

Vai sports ir politika? 

Olimpiskais stadions Berlīnē tika uzbūvēts 1936. gadā. Vasaras olimpiskajām spēlēm. Tas bija viens no spēcīgākajiem Vācijas nacisma simboliem. Pēc tam ilgi šis stadions rēgojās publiskajā telpā kā Hitlera propagandas, nevis sporta tribīnes. Tagad, gandrīz 90 gadus vēlāk, olimpiskais stadions, šķiet, beidzot ir atbrīvojies no vēstures rēga un iegājis Vācijas ikdienā. Kā parasta ikdienas treniņu un sacensību vieta.

Pirms 80 gadiem, šajā stadionā notika savāds mačs starp Zviedrijas un Vācijas futbola izlasēm. Tātad, 1942. gada 20. septembrī Zviedrijas karalistes zili dzeltenais plīvoja blakus Vācijas sarkanajam, ar kāškrustu rotātajam karogam. 200 kilometrus tālāk (uz austrumiem, kur Volgas upe pagriežas uz Kaspijas jūru) vācu vērmahts tobrīd jau bija sasniedzis Staļingradu. Pilnā sparā ritēja viena no vēstures briesmīgākajām kaujām, armijas daļām virzoties uz priekšu un artilērijai bombardējot ēkas un cilvēkus. Vācu laikraksti bija pieradinājuši savu publiku pie saviem panākumiem. Tieši tāpat kā pašlaik Putina mediji mēģina iestāstīt pasaulei savu pārākumu.  Neviens tā īsti nesaprata kas frontē notiek, lai gan līdz katastrofai bija atlikuši tikai daži mēneši.

Kāpēc Zviedrijas Futbola asociācija vēlējās tikties ar Vāciju šādos apstākļos? Zviedrijas sporta apmaiņa ar Vāciju jau tajā laikā tika pretrunīgi vērtēta. Kad 1939. gadā sākās karš, Sporta konfederācija bija nolēmusi interpretēt Zviedrijas neitralitātes prasības tā, ka sporta apmaiņa nedrīkst notikt ar karojošām valstīm. Taču, sākoties Krievijas Ziemas karam ar Somiju, aizliegums sāka kļūt traucējošs. Neviens Zviedrijā nevēlējās izolēt Somiju tikai tāpēc, ka tā bija iesaistīta karā ar krieviem.

Daļa sportiskās Zviedrijas iedzīvotāju tolaik esot kritizējuši ideju spēlēt maču ar nacistisko Vāciju, taču par to publiski centās maz debatēt. Zviedrijas prese par prioritāti bija izvirzījusi nacionālo vienotību. Tas šķita svarīgāks jautājums un cienījamāka diskusiju tēma. Lai gan virkne ietekmīgu peronu jau bija publiski pauduši simpātijas Vācijai un Hitleram. Vairāki Zviedrijas sporta līderi neslēpa apbrīnu nacistiskajai Vācijai vai arī personīgi draudzējās ar Vācijas sporta kustības līderiem. 1942. gada valsts čempionāta laikā Berlīnē, Zviedrijas Sporta konfederācijas pārstāvis Bo Ekelunds pat piedalījās vainagu nolikšanas ceremonijā pie nezināmā vācu karavīra kapa. Tieši to pašu tradīciju pašlaik plaši praktizē arī Putins.  

Pirms spēles starp Zviedriju un Vāciju bija sākusies diplomātiska krīze, jo Zviedrijas izlases galvenajam trenerim Karlam Lindem tika liegta iebraukšanas vīza Vācijā. Tika nosaukti dažādi iemesli, kas bija atrunāšanās.  Vācijas vadītāji kopumā (un jo īpaši Hitlers) bija sašutuši par zviedru preses anti-nacisma toni. Arī sporta lappusēs zviedru atbalsts Vācijai bija vājš, īpaši pēc iebrukuma Dānijā un Norvēģijā 1940. gadā, un vadošais sporta žurnāls “Idrottsbladet” bieži rakstīja kritiskus rakstus par Vāciju un vācu sportu. Tā kā Linde bija regulārs “Idrottsbladet” līdzstrādnieks, vācieši, iespējams, šādi izradīja savu neapmierinātību ar laikraksta nostāju.

Galu galā zviedri devās ceļā uz Berlīni bez Karla Lindes. Zviedru futbolisti toreiz ieradās Vācijas galvaspilsētā, “lai paskatītos arī uz karu”. Jā, tas esot bijis redzams pat pilsētas ielās: militārās automašīnas, karavīri un virsnieki uniformās. Viss. Mazāk pamanāma esot bijusi Gestapo darbība, kas arestēja ebrejus un sūtīja tos uz nāves nometnēm austrumos. Tos neviens nebija pamanījis. Loģiski. 

Sports un ideoloģija

Kopš nacistu nākšanas pie varas arī vācu futbols tika “āriskots”. No klubiem un asociācijām tika izslēgti ebreju spēlētāji un vadītāji. Nacisti vēlējās pārveidot visus sabiedrības slāņus, tostarp arī sportistus. Kad 1938. gadā notika Austrijas anšluss,  vācieši daudz rakstījuši par to, ka tagad izlasē būs vairāki labi spēlētāji no Austrijas. Austrijas “Wunderteam” 1938. gadā bija uzvarējusi vāciešus. Pasaules kausā. 

Taču atgriezīsimies pie 1942. gada mača Berlīnē. 1942. gada septembra dienā laukumā atradās divi no visu laiku labākajiem Zviedrijas uzbrucējiem: 21 gadu vecais Gunnars Grens un 20 gadus vecais Gunnars Nordāls. 90 000 cilvēku, kas bija sapulcējušies Olimpiskajā stadionā, lai noskatītos maču. Tie galvenokārt bija vācu karavīri atvaļinājumā. Tātad zviedri piedāvāja izklaidi nācijai, kas bija sākusi otro pasaules karu. 

Izšķirošie vārti tika gūti otrā puslaika 18. minūtē. Neraugoties uz spēcīgo vāciešu spēli mača beigu daļā, Zviedrijai tomēr izdevās noturēties un izcīnīt uzvaru 3:2. Pēc tam zviedru prese ziņoja, ka mājinieku publika atzinusi, ka Zviedrijas izlase bija spēlējusi disciplinēti un uzvara bijusi taisnīga un godīga. Taču tribīnēs (civilie vācieši) esot jokojuši, ka spēles iznākumu noteikušas Vācijas kara izmaksas. 

Šī bija viena no pēdējām Vācijas starptautiskajām spēlēm. Pēc katastrofālās sakāves pie Staļingradas 1943. gada janvārī izlase tika izformēta. Visas vācu futbola zvaigznes tika nosūtītas uz fronti. 

 Hitlers un sports

Putinam arī patīk sports un viņš biezi pozē propagandas fotogrāfijās kopā ar krievu sportistiem un olimpiešiem. Liekākā daļa no viņiem pelna naudu, izmantojot armijas sporta kluba piemaksas. Hitlers bija tieši tāds pats. Lai gan viņu vienmēr vairāk esot interesējuši militārie varoņi, nevis sporta maču uzvarētāji. Taču Vācijas vadība vienmēr sapratusi sporta uzvaru nozīmību savā politiskajā propagandā. Tāpēc sports ir vajadzīgs visiem diktatoriem, lai skanot uzvarētājas valsts himnas akordiem, visi sapratu “kurš te ir spēcīgākas, veiklākais un labākais”. 

Nacistu ideoloģija augstu vērtēja uzvaras un sasniegumus. Hitlers slavēja sportu kā ideālu skolu, īpaši āriešu vīriešiem. Pēc viņu domām elites sportistu fiziskie sasniegumi atspoguļoja “rases” jeb nācijas vitalitāti. Taču, kā uzskata amerikāņu vēsturnieks Džons Hobermans, sports nacistu rasu ideoloģijai joprojām bija otršķirīga nozīme. Vīrišķības priekšstatus veidoja karavīra tikumi un militārie ideāli. 

Tas nozīmē, ka vācu sportistiem nācās samierināties ar to, ka viņus aizēnoja karavīri, speciālo vienību kaujinieki un kara lidotāji. Propagandā tieši šīs profesijas tika izceltas, kā izcili vīrišķīgas un simbolizēja Vācijas varenību. Neuzvaramību.  Tāpēc vācu sporta dzīves vadītājs nenogura uzsvērt, ka “fīrera labākie sportisti būs arī viņa labākie karavīri”. No viņiem tika gaidīts, ka viņi uzvarēs vācu  kara pret pasauli. Daudziem tas nozīmēja dienestu frontē. No vāciešiem, kuri 1936. gada Berlīnes olimpiskajās spēlēs pārstāvēja Vāciju, 60 uzvarētāji krita Otrā pasaules karā vai nonāca padomju gūstā.

Viens no spēlētājiem, kurš gandrīz izdzīvoja, bija futbola zvaigzne Fricis Valters no FC Kaiserslautern. Lai gan spēles pret Zviedriju Fricim Valteram bija tikai 21 gads, viņš jau bija pieredzējis starptautiskais spēlētājs. Pēc kara viņu iecēla par Rietumvācijas izlases kapteini un viņa vadītā komanda uzvarēja  Pasaules kausā 1954. gadā. Divi vācu-zviedru mača spēlētāji palika dzīvi, bet pārējie pazuda austrumu frontē. 

Pēc kara stadionu gribēja nojaukt. Tikai pēc Vācijas apvienošanas 1990.gadā tika galīgi izlemts ko iesākt ar šo Hitlera stadionu. To saglabāja un atjaunoja uz 2006. gadu. Starp citu, tieši šajā stadionā Jamaikas sprinteris Usains Bolts 2009. gada pasaules čempionātā vieglatlētikā laboja divus pasaules rekordus 100 un 200 metru skrējienā. Tagad Berlīnes Olimpiskajam stadionam ir jaunas atmiņas, bet starp solu rindām vēsture tomēr rēgojas un vienmēr būs klātesoša.

Sports vienmēr ir bijis un būs saistīts ar politiku. Tā nu tas ir. Liktenīgu maču 1942. gadā nevajadzēja spēlēt, jo tā bija Hitlera propagandas gorīšanās sporta arēnā pasaules un savu karavīru priekšā. Tieši tāpat tas ir olimpiskajās spēlēs. Tā ir lielo valstu propagandas sacensība sava starpā.