Vakar Rostovas apgabalā (Krievijas dienvidos) trešo dienu pēc kārtas tika mēģināts nodzēst ugunsgrēku naftas noliktavā. To izraisījuši ukraiņu droni. Ugunsdzēšanas darbos ir iesaistīti ap 500 ugunsdzēsēju. Ukrainas armijas ģenerālštābs paziņojis, ka šis uzbrukums krievu naftas noliktavai esot veids, kā „graut Krievijas Federācijas militāro un ekonomisko potenciālu”.(SvD)

Britu BBC korespondents Krievijā Stīvs Rozenbergs tikko apmeklējis nelielo Aleksinas pilsētiņu Tulas apgabalā. Ko par karu runā turienes krievi? Viņam radies iespaids, ka iedzīvotāji ir ļoti noraizējušies par Ukrainas ofensīvu un vēlas mieru. Tajā pašā laikā viņi paļaujas uz prezidentu Putinu un cer, ka Kremļa šefs nodrošinās mieru. Lai gan faktiski … tieši Putins bija tas, kas izlēma iebrukt Ukrainā un uzsāka šo karu.

Ko Rozenbergam teica turienes krievi? Kāds vīrietis stāsta, ka ziņas galvenokārt saņemot no televīzijas un interneta, taču visur esot pārāk daudz pretrunīgas informācijas. Kāda krievu sieviete izvairoties no jebkādām ziņu reportāžām televīzijā, jo ziņas viņai liekot raudāt. „Tik daudz cilvēku ir nogalināti! Ārprāts! Es neesmu “politisks cilvēks”, bet dusmojos, ka tas vispār notiek!“ – viņa saka. Tā tas ir – krieviem ir modē teikt, ka par politiku neinteresējas, bet 100% aizstāv Putina viedokli. It kā Putina viedoklis nebūtu politika. 

Neviens neesot gaidījis, ka ukraiņi šķērsos Krievijas robežu. Vieni cer, ka karojošās puses nonāks pie sarunu risinājuma. Citi atkārto Kremļa teikto par “mieru uz Krievijas nosacījumiem”. Tātad, lielākā daļa krievu gaida, lai Ukraina pēc iespējas ātrāk kapitulē. 

Kāda cita krievu sieviete uzskata, ka pats svarīgākais esot neļaut ukraiņiem ienākt krievu pilsētās. „Mūsu karavīriem un vadītājiem vajadzētu būt modrākiem un uztvert šo lietu nopietni“, viņa saka. Kāds cits krievu vīrietis apgalvo, ka pilsētas iedzīvotāji uzticoties Krievijas armijai. „Viņi pabeigs darbu un uzvarēs!“ – sludina vīrietis. 

Pēc Krievijas varasiestāžu ziņām vairāk nekā 300 000 cilvēku ir aizbēguši no pierobežas zonām vai evakuēti. The New York Times runājis ar krieviem, kuri aizbēguši uz Kurskas pilsētu. Ļubova Prilutskaja, kas dzīvo Kurskā, stāsta, ka viņai ir pazuduši sakari ar vecākiem, kas mitinās ukraiņu okupētajā zonā.  Ļubova ir dusmīga par to, ka medijos esot pārāk maz informācijas par okupētajām teritorijām. „Kāpēc viņi neteica cilvēkiem kas notiek? Mēs neko nezinām kas vispār notiek!”- saka Ļubova. Alesja Torba esot aizbēgusi no sava ciema brīdī kad tur ieradās ukraiņi. Taču mājās palikuši vairāki viņas radinieki, kā arī suņi, kaķi un vistas. Viņa domā, ka ukraiņi visu nodedzinās un nebūs kurp atgriezties. „Es nesaprotu, kāpēc ukraiņos ir tik daudz naida. Es neienīstu nevienu valsti, jo visi esam vienlīdzīgi. Mēs visi vēlamies dzīvot”- saka Alesja. 

Otrā robežas pusē ukraiņi runā citādi.  Oleksandrs (72 g.v.) ieradies Sumos no sava ciema, kas atrodas aptuveni septiņu kilometru attālumā no Krievijas. Pašlaik viņš ir piekritis evakuēties uz Sumiem kopā ar sievu. Viņi pacietīgi gaida, lai reģistrētos pilsētas bēgļu uzņemšanas centrā. Oleksandrs nav pret iebrukumu Krievijas teritorijā. Nē, viņš šo soli atbalsta. „Uzskatu, ka bija nepieciešams iebraukt Krievijā. Viņiem jāiet tālāk un jāieņem Belgoroda. Ja mūsu karavīriem izdosies iegūt vēl 200 –300 km, tad viņi varēs iznīcināt turienes kara lidostu. Tad krievi uz mums vairs nevarēs šaut ar  savu kara lidmašīnu palīdzību. Ceram, ka mūsu puiši izturēs!“

Vairāki citi ukraiņu evakuētie domā tāpat kā Oleksandrs un cer, ka Ukrainas armijai izdosies izveidot maksimāli lielu buferzonu Krievijas teritorijā.

„Ceru, ka mūsu karavīri dosies tālāk, dziļāk iekšā Krievijā. Labāk, lai krievu artilērija ir tālumā. Tātad varam šeit būt droši un zināt, ka Krievija mūs vairs neapdraud“– saka 70 gadus vecā pensionāre Lidija Luhovska. „Mūsu ciemā tagad dzīvo daudz karavīru. Viņi ir ievākušies katrā tukšajā mājā un atveduši sev līdzi smalku un dārgu militāro tehniku.“

Lidija uzskata, ka Ukrainas iebrukums Krievijas teritorijā ir nepieciešams. „Mēs esam iebraukuši Krievijā, jo Krievija mūs ir bombardējusi. Šī operācija ir nepieciešama, lai mēs uzvarētu šajā karā“- saka Lidija. Viņai (kā bēglim savā zemē) vairs nav māju. Viņas māja un dārzs ir sagrauti.