Visiem un vienmēr nav bijuši atvaļinājumi. Dīka laiskošanās vasarā ar sauļošanos un peldēšanos agrāk bija tikai turīgu cilvēku privilēģija. Tikai viņi bija redzējuši tālas zemes un spēja ar saviem piedzīvojumiem pārsteigt apkārtni. „Nevar būt, ka jūs bijāt Ziemeļāfrikā, bet neapmeklējat Marakešu!” – esot teicis Čērčils Rūzveltam pēc tikšanās Kasablankā 1943. gada janvārī, kur tika plānots pēdējais trieciens nacistiskajai Vācijai. „Es gribētu būt jūsu sabiedrībā, kad noraudzīsieties uz saulrietu aiz Atlasa kalniem,”- esot nopūties Čērčils. Visiem bija jāsaprot, ka Atlasa kalni un tamlīdzīgas ainavas ir tikai un vienīgi bagātnieku atvaļinājuma privilēģija. Turp nokļūt bija dārgi un sarežģīti. Toreiz nelidoja Ryanair un Āfrikas kontinenta ziemeļi lielākai cilvēku daļai bija nerealizējams ceļa mērķis.
Stāsti par ceļojumiem
Čērčils esot ļoti vēlējies, lai viņa svarīgākajam sabiedrotajam karā vienmēr saglabātos labs garastāvoklis. Tāpēc mēdzis lielīties ar saviem brīvdienu ceļojumiem. Kā var uzzināt par šiem vadoņu mini atvaļinājumiem pasaules notikumu epicentrā? Par tiem stāsta franču nedēļas žurnāls “Nouvel Obs” , kuru rakstu apkopojumi vēlāk izdoti grāmatā “Les vacances de l’histoire” (Flammarion/Nouvel Obs, 2024).
Nav zināms, vai Rūzvelts patiešām aizbrauca baudīt Atlasa kalnu ainavu. Taču Čērčils kara laikā esot Marakešā atgriezies vairākas reizes. Par piemiņu no Marakešas viņš savam amerikāņu draugam uzdāvināja gleznu “Kutubijas mošejas tornis”, kuru pats gleznojis no viesnīcas “La Mamounia” balkona. Galu galā šī glezna finālā esot nonākusi aktrises Andželīnas Džolijas īpašumā. Taču atgriezīsimies pie atvaļinājumiem. Tagad, kad tiem ir tendence beigties.
Kā sākās atvaļinājumi? Tie esot sākušies mācību iestādēs. Viduslaiku universitātēs (sākot ar 19. gadsimtu) izglītības sistēmā bijušas paredzētas brīvdienas. Tāpēc, lai studenti varētu piedalīties ražas novākšanā un dažādos citos lauku darbos pavasarī un rudenī. Šīs brīvdienas būtiski atšķīrās no piedzīvojumiem atpūtas nolūkos, kurus praktizēja turīgie laikabiedri. Līdz 1930. gadam Eiropā nebija atvaļinājumu. Nedz pilsētās, nedz arī laukos.
Latīņu valodā vaccare nozīmēja būt nestrādājošam, pretstatā occupare “strādāt”. Lai atvēsinātos vasaras karstākajā mēnesī, bagātie romieši steidzās uz piejūras kūrortu Beju pie Tirēnu jūras. Romas augstākā kārta, kuru vadīja imperators un senāts, pie jūras pavadīja krietnu laiku. Spēlējot tur azartspēles, metot kauliņus, dzerot un izklaidējoties ar kurtizānēm, klačojoties un dzenot intrigas. Viņi, protams, peldējās karstajos avotos.
Nero tur tika turēts aizdomās par mēģinājumu noslīcināt savu māti, nogremdējot viņas laivu. Agripīna vēlāk pati esot aizpeldējusi līdz krastam, bet dēls viņu tomēr nogalinājis pilī. Savā vienīgajā vizītē šajā atpūtas vietā Seneka kādā vēstulē satriekts runā par to, ka „visur, kur vien rodas karstie avoti, rodas jauni grēka krogi, kuros prieks un līksmība nosaka visu”. Viņam šāda atpūta nešķita svarīga. Pēc viņa domām: „Tikai darbs cilvēkam dod iespēju justiem laimīgam”. Līdzīgi domāja arī Rainis ar Aspaziju, kas tomēr spēja un prata atpūsties mūsu pašu Jūrmalā.
Augstu amatpersonu un turīgu ļaužu atpūtas vietās uzplauka īpaša klusā diplomātija. Pie minerālūdens kioskiem un pirtīs bija iespēja sarunāties privāti, veidot neformālas saites un slēgt līgumus. Piemēram, Napoleons III Francijas kūrortā Plombjērā izkopa īpašā veida tuvību ar karaļa Viktora Emanuela pirmo ministru Kavūru, lai izvērstu sazvērestību un noorganizētu austriešu padzīšanu no Itālijas un Nicas, panākot Savojas pārņemšanu savā īpašumā.
Vasarnīcu kults
Ādolfs Hitlers jau1923. gadā atrada savu iecienītāko atpūtas vietu Berhtesgadenē (Berchtesgaden) Bavārijas Alpos. 20. gadsimta 20. gados iegādājās māju nogāzē pie Oberzalcbergas un turpmākajos gados uzsāka vērienīgu savas Berghofas būvēšanu. Tur atpūtās arī Trešā reiha augstākās amatpersonas: Hermanis Gērings, Jozefs Gēbelss, Martins Bormans, Heinrihs Himlers un Alberts Špērs. Pilsētā tika izbūvēta jauna dzelzceļa stacija ar pieņemšanas zonu Hitleram un viņa viesiem. Tika modernizēta viesnīca Berchtesgadener Hof, kurā bija apmetušies tādi slaveni viesi kā Nevils Čemberlens un Deivids Loids Džordžs. Berhtesgadenā 1938. gadā (pirms Minhenes līguma noslēgšanas) notika Ādolfa Hitlera tikšanās ar Nevilu Čemberlenu. Hitlera rezidence kalnos kļuva par viesnīcu viņa domu biedriem. Vēlāk viņš paplašināja “ērgļa ligzdu” ar bunkuriem un piebūvēm, ļāva sevi fotografēt glaimojošās pozās, glaudot suņus vai rotaļājoties ar maziem blondiem bērniem klēpī. Savu apmeklētāju sabiedrību viņš sistemātiski esot nogurdinājis ar vienmuļiem, gariem monologiem. Paziņu vidū fīrers harizmātisks nekad neesot nav bijis.
“Dāču” kults (kopš tiem laikiem) pastāvēja arī Padomju Savienībā un turpinās Krievijā. Katram ministram pienācās un turpina pienākties “valsts dāča” kaut kur meža vidū Piemaskavā, bet Putinam tādas ir pat vairākas: gan pie Valdaja ezera, gan Melnās jūras krastā. Latvijas “kūrortpilsēta Jūrmala” padomju laikā bija kā liela padomju iestāžu vasarnīcu sādža. “Kosīgina dāčā” (starp Majoriem un Dubultiem) pašlaik atpūšas Latvijas Prezidenti.
Ķermeņa demonstrējumi
Šodien daudziem patīk “ielikt sociālajos medijos” attēlus ar savām laiskajām pozām atvaļinājuma apstākļos. Tirāni, diktatori un despoti darīja tieši tāpat. Arī viņi atvaļinājumos bija apsēsti ar sava ķermeņa demonstrējumiem. Benito Musolīni, tāpat kā Vladimirs Putins, savā atvaļinājumā vingroja, rādīja torsu, sasprindzināja muskuļus, pozējā kā paukotājs, jātnieks, tenisists un galvenokārt peldētājs. Fotogrāfiem bija jāuzlabo šie attēli, lai tie izskatītos ideāli labi. Viņa un fašisma ideāli bija, protams, romieši. Tātad : mens sana in corpore sanem — veselā miesā vesela dvēsele. Lai gan vadoņa āriene nemaz nebija tik atlētiska kā viņš pats iedomājās. Taču Musolīni slavēja viņa pakļautībā esošā prese, tieši tāpat kā krievu mediji nenogurst apbrīnot Putina lidojumus ar zosīm, jāšanu uz lāčiem un peldēšanu Sibīrijas strautos. Arī Itālijas laikrakstu ziņojumos vienmēr esot precizēts cik tālu un cik ātri diktators ir nopeldējis. Vienmēr ar pārspīlējumiem un šķebinošu apbrīnu.
Pludmales vilinājums
Arī Vladimirs Ļeņins esot īpatnēji pavadījis laiku atvaļinājumā. Tas esot noticis trimdas laikā, Francijas Atlantijas okeāna piekrastē. Sievas Nadeždas Krupskajas un sievasmātes sabiedrībā. Tolaik atvaļinājumos vēl neesot piedalījusies franču valodas skolotājas Inesa Armanda. Drīz pēc tam viņa tika pieņemta darbā par sava veida papildus sekretāri un tika iekļauta ménage à trois kopā ar laulātajiem. Pēc tam Armanda Uļjanoviem sekoja atgriežoties Pēterburgā 1917. gadā, Oktobra revolūcijas laikā.
Arī Mao paticis peldēties jūrā, pakļaujot sevi un savus darbiniekus briesmām. Viņam licies lieliski peldēties straumēs un viļņos Dzeltenajā jūrā, vētras laikā. Mao iecienītajā kūrortā arī šodien notiek slepenas sanāksmes. Piemēram, 2022. gadā prezidents Sji Dzjiņpins aizliedza Teslas automašīnām iebraukt šajā miestā, pilsētā, baidoties, ka tās varētu izmantot kā spiegošanas rīkus.
Angļi pirmie esot atklājuši Francijas Rivjēru jeb piekrastes kūrortus. Viņi izveidoja atpūtas kūrortu sev un sirdzējiem, apzinoties, ka vasaras klimats labvēlīgi ietekmē pacientus ar elpošanas ceļu saslimšanām. Karaliene Viktorija nostiprināja šo tendenci. Mūža beigās viņa vairākas reizes atgriezās Nicā. Tur viņai par godu tika uzcelta liela, krāšņa pils viesnīca – Grand Hotel Cimiez – ar savu tornīša spārnu un simtiem istabu. No turienes karaliene katru dienu devās ekskursijās ar pajūgu pa Boulevard de Cimiez. Kopā ar miesas sargiem un draugiem. Pat kareivīgais Francijas ģenerālis Šarls de Golls esot atradis brīžus, kad atļāvies atslābināties pie ūdeņiem un atrauties no politikas dabā. Pēc atkāpšanās no amata 1969.gadā, viņš diezgan bieži esot devies atpūsties uz Īriju.
Ziemeļeiropā atvaļinājumi (kopš pagājuša gadsimta 30.gadiem) bija 2 nedēļu ilgi. Pamazām atvaļinājuma dienu skaits auga augumā un tagad dažādās valstīs ir atšķirīga garuma. Taču atvaļinājums ir un pienākas visiem. Tas arī ir pats galvenais tagad, kad daudziem no mums atvaļinājum laiks vēl turpinās.
Sandra Veinberga | Blogs 