Speciāli TVNET

Benito Musolīni ir zināms un pazīstams kā pirmais fašists, taču bieži tiek attēlots kā Hitlera “mazākais brālis”. Lai gan faktiski šis itāļu fašistu līderis bija tikpat naidīgs, vardarbīgs un nelietīgs diktators kā Hitlers, Putins vai Pols Pots. Pēc kara Musolīni bija “pazudis” no publiskajām debatēm. Par viņu gandrīz neviens neinteresējās. Iespējams, ka bija “tāds laiks”, kad vairums Rietumeiropas valstu savu fašistisko pagātni “pabīdīja zem paklāja”. To visu atcerēties tobrīd bija neērti un nepatīkami. Itālija nebija izņēmums. Tur vajadzība aizmirst bija īpaši izteikta, jo valsts bija sašķelta “tehniski un ideoloģiski”. Kad Itālija 1943. gadā pievienojās Rietumu sabiedrotajiem, tās ziemeļu daļa tomēr turpināja cīnīties par Hitleru. Taču karš beidzās un sabiedrotie uzvarēja. Pēkšņi sagribējās aizmirst pirmskara politiskos notikumus un reabilitēt nacionālo godu. Kā tas notika? Labējās un kreisās aprindas kopīgi izveidoja mītu par “nevainīgo itāļu tautu”, kas kļuvusi par noziedzīgu politisko manipulatoru upuri. Tātad neviens nav vainīgs un nelāgas lietas nav jēgas atcerēties. 

Mīts par “labo itāli” un žurnālists Musolīnī

Tā tika izveidots stāsts par labo un labsirdīgo itāli, kas pat mušai nespēj nodarīt pāri. Ja citās valstīs ar šodien cenšas analizēt notikumus pirms kara un okupāciju laikā, tad Itālijā to nedara. Neviens nevēlas apvainot sliktās lietās savus tautiešus un tāda pagātnes notikumu atriebes kaisme kāda dominē Latvijā, tur nav pieņemta. Tagad beidzot vācu eksperts Itālijas fašisma jautājumos Hanss Vollers ir publicējis ļoti kritisku Benito Musolīni biogrāfiju: “Musolīni. Der erste Fascist. Eine Biografie” (C H Beck-Verlag) un var jau iepriekš paredzēt, ka priecīgu lasītāju Romā vai Milānā šim tekstam nebūs. To lasīs galvenokārt ārzemēs. 

Vollers ir bijis ilggadējs otrā pasaules kara seku pētnieks Minhenes pētniecības institūtā (IFZ), kas nesen publicēja Hitlera “Mein Kampf” komentēto versiju. Viņa iepriekšējie darbi par Itālijas mūsdienu vēsturi arī ir piesaistījuši starptautisku uzmanību. Tagad – Musolīni biogrāfija, visticamāk, izraisīs interesi tālu aiz Vācijas robežām, nevis diktatora dzimtenē. 

Vollers vēlas kliedēt klišejas un aizspriedumus. Viņš atspēko izplatīto uzskatu par to, ka Musolīni bija mazs, nekaitīgs Hitlera mazākais brālītis, un uzsver, ka itāļu diktators bija pirmais fašists un ir jāuztver pietiekami nopietni vairāku iemeslu dēļ. Viņš bija politiķis, kas radīja jēdzienu fašisms. Tāpat kā senie romieši, arī viņš kā varas simbolu savas kustības nosaukumā izmantoja koka nūju simbolu ar cirvja asmeni, kas savulaik tika izmatots arī Romas impērijā, lai marķētu rangu armijā. Musolīni bruņotie grupējumi saucās fasci di combattimento, kas vēlāk tika atkārtoti Vācijas un Krievijas režīmos. Pēc visiem šiem Musolīnī “atklājumiem”, Hitleram bija vieglāk, jo viņš varēja orientēties pēc viņa paveiktā, kas visu bija iesācis jau krietni agrāk. 

Vollers apraksta Musolīni dzīvi hronoloģiski vienpadsmit nodaļās, katrā no tām norādot vietas nosaukumu un datumu. Pirmās nodaļas nosaukums ir “Predapio, 1883. gada 29. jūlijs”, un tajā aprakstīta Musolīni bērnība. Šajā datumā viņš piedzima kā kalēja dēls mazā pilsētiņā. Itālijas vidienē. Sākumā strādāja par sākumskolas skolotāju, paralēli attīstot savu karjeru Itālijas Sociālistiskajā partijā (PSI). Būdams partijas orgāna jeb avīzes “Avanti” galvenais redaktors, viņš rakstīja dedzīgus rakstus pret buržuāzisko sabiedrību un baznīcu. Tātad darbojās kā žurnālists (tieši tāpat kā Ļeņins). 

Sociālisma diktators

Musolīni bija dedzīgs un aizrautīgs sociālists, taču kā jau patriotam, viņam bija svarīga arī nacionālisma apziņa. Tā nebija savienojama ar internacionālismu. Konflikts ar savu partiju Musolīni izveidojās pirmā pasaules kara laikā, kad neitrālā Itālija nepiedalījās cīņā pret Habsburgu un Lielvācijas impērijām. Musolīni noskaitās un valsts vadītājiem, nodibināja jaunu dienas laikrakstu “Popolo d’Italia”, attīstīja šī izdevuma darbu, jo saņēma finansiālu atbalstu no rūpniekiem, kas cerēja uz peļņu, ja Itālija iesaistīsies karā. Musolīni izslēdza no PSI un pēc Itālijas iesaistīšanās karā 1915. gadā, viņš tika iesaukts armijā. Cīnījās, tika ievainots un atzīts par nederīgu militārajam dienestam.

Versaļas miera līgumā Itālija nesaņēma Rietumu lielvalstu apsolītās teritorijas. Vilšanās bija milzīga. Valstī izplatījās naids, haoss, pieauga ilgas pēc spēcīga līdera, kas varētu sakārtot situāciju. Šī bija Muslīni ideālā iespēja – īstais brīdis. Būdams kaislīgs un harizmātisks runātājs, viņš spēja aizraut klausītājus. Viņa popularitāte pieauga un tāpēc 1921. gadā tika nodibināta Nacionālā fašistu partija (Partito Nazionale Fascista – PNF), kas  par “Il Duce” jeb vadoni izvēlējās Musolīni, attīstot viņa ģēnija kultu.

Romas konservatīvajiem nebija spēka apturēt Musolīni un viņa fašistus. Musolīni nekad nekautrējās melot un maldināt. Viņš visu klāstīja tieši tā kā pašam bija izdevīgi. Tā kā Musolīni oficiāli bija atzinis monarhiju un baznīcu par svarīgām valsts institūcijām, tad karalis Viktors Emanuels III, nevēlēdamies riskēt ar pilsoņu karu, piekāpās, kad Musolīni pieprasīja sev varu. Arī tad, kad 30 000 melni tērptu atbalstītāju 1922. gada oktobrī ieradās Romā, lai pieprasītu valdības stūri. Tā 39 gadus vecais Musolīni kļuva par jaunāko premjerministru un turpmākajos gados nostiprināja savu varu Itālijā. Izveidoja slepeno policijas organizāciju un apspieda visu opozīciju pakļauties bez ierunām. Jā, viņš bija impērisks un tieši tāpat kā Putins sapņoja par jaunas un gigantiskas Romas impērijas izveidi, kurā visas valstis ap Vidusjūras reģionu nonāktu Itālijas pakļautībā. 

Brutālā diktatūra

Musolīni bija tikpat liels rasists, antisemīts kā Hitlers, un tāpēc itāļu koptais mīts par viņu kā “labāku diktatoru” ir mīts. Vollers savā grāmatā apraksta Itālijas kara noziegumus Āfrikā, kur tika nežēlīgi nogalināti miljoniem cilvēku. 1939. gada maijā Musolīni noslēdza paktu ar Hitleru, bet, tā kā Itālija nebija gatava karam, viņš gaidīja Hitlera panākumus, lai pēc tam uz tiem pakāptos pats. Itālija iebruka Grieķijā, karoja Ziemeļāfrikā, taču visur cieta neveiksmes. Tāpēc Musolīni ar laiku kļuva atkarīgs no Hitlera uzvarām, un viņa popularitāte Itālijā strauji kritās. Pēc sabiedroto iebrukuma Sicīlijā 1943. gada jūlijā, valdība Romā nolēma mainīt kara pusi. Musolīni tika gāzts. Viņu ieslodzīja cietumā. Taču vācu desantnieki viņu atbrīvoja no ieslodzījuma un fašistu vadītājs kļuva par “republikāņu-fašistu” valdības vadītāju Itālijas ziemeļos, kur viņš kopā ar savu valdību sadarbojās ar nacistisko Vāciju. Kad 1945. gada aprīlī diktators kopā ar savu “mūzu un sievieti” mēģināja aizbēgt uz Šveici, viņus tomēr notvēra partizāni (komunisti) un nošāva. Līķus pakāra ar galvām uz leju, apgānīja pēc tam eksponēja kā “dekorācijas” degvielas uzpildes stacijā Milānā.

Kopīgais un atšķirīgais 

Starp Musolīni un Hitleru ir daudz paralēļu. Vollers īpašu nozīmi piešķir tam, ka nacionālsociālisms gan Itālijā, gan Vācijā bija ne tikai nacionāla, bet arī sociālistiska jaunatnes kustība, kas centās sagraut šķiru antagonismu. Musolīni un Hitlers guva panākumus tieši tāpēc, ka radīja sociālus labumus, kas uzlaboja visplašāko iedzīvotāju slāņu stāvokli un labklājību. Tāpēc daudzi cilvēki pievēra acis uz fašisma brutalitāti, jo daudzas citas lietas viņiem bija izdevīgas. 

Vollers uzsver arī ārpasaules samierinošo attieksmi, jo neviens nevēlējās iesaistīties un paredzēt sliktas beigas.  Musolīni nekautrīgi vērsās pret komunistiem un “nevērtīgajām” Āfrikas rasēm, bet Eiropā tāpēc neviens trauksmes zvans neieskanējās. Reakcijas trūkums bija bailes no komunisma, un par normālu pieņemtā pārliecība, ka “baltā rase” ir pārāka pār pārējām un tāpēc tai ir tiesības kolonizēt pasauli un tiranizēt citas tautas.

Noslēdzošās nodaļas nosaukums ir “Predappio, 2014. gada 28. aprīlis”. Tajā autors apraksta to kā itāļi šodien “cīnās” ar savu fašisma laika mantojumu: Musolīni dzimtais miests joprojām ir svētceļojumu vieta, kas katru gadu piesaista simtiem tūkstošu apmeklētāju. Savu tautiešu apziņā viņš joprojām skaitās upuris, nevis nežēlīgs despots.

Teiksma par “labo itāli” ir panākusi, ka daudzi šim stāstam noticējuši un tāpēc Silvio Berluskoni vēl pavisam nesen varēja apgalvot, ka Musolīni nekad nevienu nav nogalinājis, bet tikai dažus antifašistus aizsūtījis “brīvdienās”. Tā nav taisnība, bet cilvēki vēlas šiem jaukajiem meliem noticēt. 

Tāpēc daudzi itāļi joprojām mīl savu “Duče”. Iespējams, ka šī pieķeršanās saistīta ar Musolīni privāto dzīvi. Viņam bija pieci bērni, viņš bija apņēmīgs un mīlošs tēvs, cienīja savu sievu, taču to sistemātiski krāpa. 

Viņš dzīvoja vadoņu laikā un pat Latvija tolaik neiztika bez sava “vadoņa”, kura piemineklis tagad grezno vienu no Rīgas parkiem. Pamatoti vai nevajadzīgi? Par to domas dalās. 

Musolīni izveidoja fašismu jeb agresīvo nacionālismu, kas vienas tautas kultūru traktē kā augstāku pār citu tautu sasniegumiem. Tieši tā kā Putins šodien izturas pret Ukrainu un ukraiņiem. Otrs ir vadoņa kults, jo fašisti uzskata, ka vadonis redz tālāk par citiem un lemj labāk par pārējiem. Fašisti dievināja un glorificēja karu, jo karošana viņiem bija svēta lieta (tāpat kā šodienas Putinam un krieviem). Pēc viņu domām karš ir normāla ikdienas lieta, kas katram fašistu valsts pilsonim ir norma. Šim nolūkam tika pat dresēti bērni, kas maršēja, dziedāja un dejoja ar spēļu ieročiem rokās.

Vai mūsu Kārli Ulmani var pieskaitīt fašistu plejādei? Jā, dažiem ārzemju pētniekiem tā liekas (Jordan Kuck) un organizācija “Mazpulki” esot “Latvijas fašisma mikroorganisms”.  Man tā neliekas, taču varat izlasīt šo pētniecisko rakstu paši un sākt domāt par to kāpēc ārzemniekiem Ulmanis un viņa jaunatnes organizācijas šķiet šodien daudz bīstamākas un briesmīgākas nekā mums pašiem tās izskatās. Varbūt mēs šajā kontekstā esam ļoti līdzīgi itāļiem un nevēlamies to tālo laiku redzēt tādu kāds tas patiešām bija?  

Kāpēc rodas šādi fašismi un despoti? “Tāpēc, ka liela daļa vīriešu mēdz nogurt no brīvības un liberālisma” (Benito Musolīni). Domāju, ka tā ir patiesība. Tā arī ir.