Speciāli TVNET

Cerams, ka drīz beigsies karš Ukrainā. Lai gan ceļš līdz miera sarunām pašlaik šķiet ļoti garš un fināls nesaredzams. Kari mēdz beigties dažādos veidos, taču pirmais solis pie miera stāvokļa mēdz būt pamiers. Piemēram, 11. novembrī plkst. 11.00 no rīta stājās spēkā pamiers pēc četrus gadus garām kaujām tranšejās. Ar šo pirmais pasaules karš bija galā. Bija 1918. gads. Vācu karaspēks tobrīd joprojām atradās Francijas teritorijā, bet Beļģija bija okupēta. Taču vācieši zināja, ka šis karš ir zaudēts. Astotajā oktobrī imperators Vilhelms II atteicās no troņa un emigrēja uz Nīderlandi. Tie, kas parakstīja šo pamieru, pārstāvēja jauno Veimāras Republiku.

Ko nozīmē pamiers?

Ko šāds pamiers patiesībā nozīmēja? To tobrīd nevarēja paskaidrot neviens. Miera nosacījumi starp Vāciju un sabiedrotajiem tika galīgi izstrādāti 1919. gada pavasarī Parīzes konferencē. Galīgais miera līgums ar Vāciju (kas tika parakstīts 1919. gada 28. jūnijā Versaļā) astoņus mēnešus pēc pamiera noslēgšanas, bija daudz skarbāks, nekā vācieši bija cerējuši. Novembrī noslēgtais pamiers nenozīmēja pilnīgu Antantes uzvaru, bet gan tikai pamieru. Berlīne netika iekarota, un Vācija nesadalīja okupācijas zonās kā 1945. gadā. Vācieši bija zaudējuši, bet miers nebija  līdzīgs cerētajam. 

Kā tad karam būtu jābeidzas? Šodienas priekšstatus par šo tēmu piedāvā Otrais pasaules karš. Pēc šiem priekšstatiem karam jābeidzas vai nu ar pilnīgu uzvaru, vai pilnīgu sakāvi. Diemžēl šādi kara fināls norisinās visai reti. Lielākā daļa no tiem beidzas ar pamieru. Tā kā, piemēram, Pirmais pasaules karš un Korejas karš. Pēdējais kopš 1953. gada Korejas pussalā noslēgts kā pamiers, lai paturētu asinsizliešanu abās frontes pusēs. 

Svarīgs nosacījums 1918.gada pamieram bija ilūzija, ka ASV prezidents Vudro Vilsons miera sarunās nostāsies vācu pusē un iegrožos citas Antantes lielvalstis, īpaši Franciju. Lai gan paša Vilsona uzskati par karu Eiropā bija ļoti pretrunīgi. Viņš pārstāvēja veco neitralitātes tradīciju un centās turēties iespējami tālu no visa veida bruņotiem konfliktiem ārvalstīs. 

1917. gada janvārī Vilsons uzstājās Kongresā ar svarīgu runu par mieru bez uzvaras, piedāvājot panākt miera sarunas bez problēmām. Viņš vērsās pie visām karojošajām valstīm. Krievijā tobrīd notika revolūcija, un šķita, ka tāpēc karš būs ar Vācijai labvēlīgu finālu. Vācija bija uzsākusi zemūdeņu karu, kas tieši ietekmēja amerikāņu kuģniecību. Turklāt britu slepenais dienests pārtvēra slepenos ziņojumus, kuros vācieši solīja militāru atbalstu Meksikai, ja tā uzsāks karu ar ASV. 

1918. gada janvārī Vilsons iepazīstināja ar saviem “14 punktiem” jeb miera plānu, kas bija formulēts kā daļa no Antantes miera platformas. Uzrunāja abas puses – gan savus sabiedrotos, gan vāciešus. Vācijai bija jāatdod okupētās teritorijas Francijā un Beļģijā, kā arī Elzasas-Lotringas teritorija Francijai.

“14 punktu” mērķis bija izveidot ilgstošu, miermīlīgu pasaules kārtību ar centrālās organizācijas – Tautu Savienības kontrolējošo klātbūtni. Lielbritānija un Francija pret šo ideju (šodienas ANO) bija skeptiski noskaņotas, taču Vācijā Vilsona projektu uzņēma ar lielu entuziasmu. Vilsona miera plāns nozīmēja, ka Vācijai  būs tādas pašas robežas kā pirms kara, izņemot Elzasas-Lotringas apgabalu. Polijai tika garantēta neatkarība, taču to paredzēja nodrošināt ar Krievijas un Austroungārijas, nevis Vācijas palīdzību. Nekur nebija minēta prasība pēc finansiālas kompensācijas Antantei. Tas nozīmēja, ka Vācija netiks ekonomiski sodīta.

Vēl 1918. gada augustā vācu politiķis Matias Erzbergers (Matthias Erzberger), viens no vadošajiem katoļu Centra partijas pārstāvjiem, publicēja grāmatu “Der Völkerbund: Der Weg zum Weltfrieden” (Tautu Savienība: ceļš uz pasaules mieru). Tās mērķis bija noskaņot Vācijas sabiedrisko domu par labu “šādam mieram” Vācijā. Dažu nedēļu laikā tika pārdota visa 50 000 eksemplāru tirāžā.

Savādais pamiera turpinājums

1918. gada decembrī Vilsons ieradās Eiropā un tur viņu sagaidīja kā miera varoni. Taču miera sarunas Parīzē noritēja pavisam citādi, nekā bija cerēts. Vilsona ideālisms (naivums un nogurums) kļuva acīmredzams sarunās ar Francijas, Lielbritānijas un Itālijas pārstāvjiem. 

Zināms, ka Francija un Lielbritānija vēlējās piestādīt Vācijai milzu parādu, to novājināt ekonomiski. Plaisa starp vīziju par mieru bez uzvaras (par kuru vācieši sapņoja 1918. gada rudenī) un reālo Versaļas līgumu (ko viņi bija spiesti parakstīt) saturēja daudz nelāgu lietu, kas vēlāk sekmēja  pēckara politisko radikalizāciju. 

Patiesībā ne tikai Vācija šos miera noteikumus uzskatīja par pārāk bargiem. Džons Meinards Keinss (John Maynard Keynes), kurš piedalījās sarunās Lielbritānijas delegācijas vārdā, savā grāmatā “Miera ekonomiskās sekas” (1919) formulēja, iespējams, visasāko Versaļas miera kritiku. Viņš prognozēja, ka mieram būs postošas sekas ne tikai Vācijā, bet visā Eiropai. Vainīgie par sekojošajiem notikumiem būs: miera veidotāji. Šis vēstījums izraisīja plašu rezonansi ne tikai Vācijā, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Kad Vilsons atgriezās no Parīzes mājās, viņš pamanīja spēcīgu pretestību Kongresā. Versaļas līgums netika ratificēts. 1921. gadā tika parakstīts jauns miera līgums starp ASV un Vāciju un Kongress nepieļāva pat ASV dalību Nāciju līgā.

Parīzes miera veidotāji neizveidoja ilgstošu mieru vai funkcionējošu pasaules kārtību. Divas desmitgades vēlāk Eiropa nonāca vēl asiņainākā konfliktā.

Vai ir jēga salīdzināt? 

Vai var salīdzināt 1918. gada novembra pamieru ar diskusijām par iespējamo pamieru starp Ukrainu un Krieviju tagad? Jā ir, jo situācija izveidojusies ļoti līdzīga. ASV atkal pie stūres ir valsts vadītājs – izolācijas piekritējs. Protams, ka neiespējami salīdzināt Vudro Vilsonu ar Donaldu Trampu. Vilsonam ASV neitralitāte bija norma, kad Eiropā sākās karš. Tikai 1917. gada aprīlī spiediena ietekmē viņš bija spiests mainīt savu viedokli, bet jau 1919. gadā ASV atgriezās pie tās pašas neitralitātes politikas, saglabājot to līdz pat Perlharborai 1941. gada decembrī.

Šodien ASV iesaistīšanās Eiropas procesos ir daudz spēcīgāka nekā pirms 100 gadiem. Ne tikai NATO, bet galvenokārt supervaras statusa dēļ. Neitralitātes politika šodien nav izeja no šī konflikta un Tramps vēlas  tēlot miera procesu veicinātāju Eiropā. Viņš pats ir pārliecināts, ka panāks Putina un Zeļenska tikšanos un varēs noslēgt vienošanos par mieru.

Tomēr izredzes ir niecīgas. Pat ja Ukraina piekristu pieņemt teritoriālos zaudējumus, drošības garantiju jautājums joprojām ir aktuāls. NATO ir vienīgā reālā ukraiņu drošības garantija pret Putinu. Taču Putins un Tramps uzskata Ukrainas dalību NATO par nepieņemamu.

Vai pastāv kāds cits miera ieviešanas veids? Piemēram, ciešāka ES un Ukrainas sadarbība aizsardzības jomā. Nē, nav šāda ceļa, jo Putins rada daudz lielākus draudus ES nekā ASV spēj saprast. Bez tam ES ir ieguldījusi Ukrainā ne tikai ieročus, bet arī lielu uzticības kapitālu. Eiropieši nespēj pieļaut, ka Ukrainu paņem Krievija.

1919. gadā bija raksturīga asa retorika starp karojošajām pusēm, tagad novērojams tas pats. Ukrainas un Krievijas miera nosacījumi šobrīd ir tik nesavienojami, ka ilgstošs miers šķiet tālu, tālu nākotnē noenkurots. 

Vēlamākais un, iespējams, reālākais iznākums šobrīd būtu pamiers. Tam varētu sekot miera sarunas un miera līgumi. Taču pamiers un miera līgums nav viens un tas pats. Miera sarunās ir jāatsakās no skarbās retorikas un jābūt gatavam kompromisam, un tas var prasīt mno abām pusēm ļoti ilgu laiku. Taču arī vissliktākajā gadījumā pamiers ir labāks nekā ilgstošs karš.